Kā grācija ar viegli pieguļošiem svārkiem
Tu slīdēji caur plašajiem siena laukiem.
Un es kā puika mazs tad biju,
Plandot šortiem pakaļ skrēju,
Ātrāks biju pat par vēju.
Kūstot pirkstiem Tavos matos,
Dziļāk grimstot abiem skatos
Sirdspukstu ainavām spēcīgām rokām
Apskaut visus gatavos graudus,
Izkuļot putekļos šaubas un maldus.
Iekrītot adatai siena kaudzē
Meklēs pļāvējs piemērotu diegu
Sajaucot vasaras putekļus sniegā.
Teikšu tev: „Jā!” pirms laidīšos miegā,
Jaunai dienai dzimstību solot.
Rīta saulei, Laimai un augiem –
Mūžīgi mūžos ar dabu būt draugiem.
Un apsolos kopā slīdēt caur laukiem
Kā mazs puika bez šaubām un maldiem
Siltajā lietū varavīksnes lokiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru