Raibā meža pasaka

Es jums izstāstīšu pasaku, kas būs tik raiba, kā dzeņa vēders vai kā varavīksne, kas atmirdz pār koku galiem.
Ir mežs, kurš nav atrodams nevienā pasaules kartē un nav aprakstīts nevienā pasaku grāmatā. Tas ir skaists mežs, kurā ik pavasari zied baltās korintes un ceriņi nes saldenu smaržu starp meža celiņiem, pieneņu un magoņu pļavām. Parastam taku šķērsotājam un smieklu atraisītājam var palikt nepamanīta meža neparastā aura, jo tas nav parasts mežs, bet Raibais mežs – ar visu tam atbilstošo iedzīvi un jautrajiem tā iemītniekiem.
Bet, ko nu tur daudz stāstīt… Reizēm der paklusēt un ieklausīties, kā skan klusums. Un tad varēs saprast, ka, ieklausoties tajā, var sadzirdēt to īsto meža auru – sadzirdēt, kā mežs dzīvo.
***
Kādā saulainā dienā – vienā no pēdējām pavasara dienām – Misters Ziemeļvējš tik ātri nesās no ziemeļu puses, ka saplaukušie ievu ziedi pajuka uz visām pusēm un ielidoja meža gariņam Zerbiekstem tieši sejā.
- Tfū, tfū, tfū! Kas tad nu par tradīcijām?!!! – spļaudījās Raibā meža sirmākais, iemīļotākais un sirsnīgākais iemītnieks.
- Nupat kā tieši saķemmēju savas ūsas! Tagad tās ir baltas kā krīts, lai gan nebiju domājis izvārtīties ceļmalas putekļos.
- Es ļoti atvainojos! – taisnojās Misters Ziemeļvējš. – Pēc ilgstošās strādāšanas pat pa naktīm esmu kļuvis nedaudz izklaidīgs. Un turklāt – es steidzos uz hokeja tiešraidi.
- Bet, Mister Ziemeļvēj! Hokejs tak sākas tikai pulksten piecos pēc meža galvenās laikrāžu centrāles datiem! Un tagad ir vēl tikai tieši pusdesmit no rīta – ne vairāk , ne mazāk.
- Mjā… Būs vien jādodas nedaudz nosnausties. Esmu pieskusis un miegs arī nāk.
Un labi vien bija, jo Misters Dienvidvējš tieši tagad, lēni gāzelēdamies un žāvādamies, līda ārā no guļamistabas, lai nomainītu savu vecāko brāli. Līgani šūpodamies, tas pielidojas pie abiem runātājiem.
- Labrīt, Mister Zerbiekste! Rādās būs jauka diena!
- Es arī tā domāju – vecais vīrs piekārtoja savas ūsas, kas atkal izskatījās tikpat cienīgi, kā izejot no mājas. – Šodien daudz darba. Līdz vakaram jāpaspēj savest mežs kārtībā, jo pēc pusnakts iestājas vasara. Tāpēc gribas to sagaidīt kā pienākas – ar tīru, sakoptu klajumiņu, dziesmām un rotaļām.
- Jā, jā! – noteica abi vēji. – Kurš gan labāk par Jums zinās, kā kārtība mežā ieviešama.
Un tā nu bija vistīrākā patiesība. Katru pēdējo pavasara dienu Raibā meža iemītnieki pulcējās vienkopus, lai sapostu mežu greznā rotā un ar dziesmām un rotaļām sagaidītu atnākam vasaru. Vakarā tad visi dziedāja, dejoja un ēda. Bet par visu pēc kārtas.
- Es tad nu došos! – noteica vecais vīrs un atstāja abus brāļus vēl brīdi pačalot un pazuda zeltainajā pieneņu pļavā.
- Tu nu gan brāl’ tāds šļaugans izskaties. Ej tik mājās nosnausties. Es te kādas pāris dienas pastrādāšu – noteica Dienvidvējš.
Misters Dienvidvējš līksmi dungoja jautru meldiņu un šūpoja savas kājas pāri gubu mākoņu maliņai, ik pa brīdim pārmijot kādu vārdu ar zilajā debesjumā krāšņi atmirdzošo sauli jeb Mis Sa’ kā viņš zeltaino ripu devēja.
Pēc mirklīša koku šalkoņa mežā pierima un arī citi meža iemītnieki atstāja savus mitekļus un devās uz klajumiņu, lai varētu sākties ikgadēja pavasara talka.
***
Pirmais klajumiņā izcilpoja zaķis aiz sevis vilkdams zāles pļāvēju.
Garausis, ko sauca par Ansi Ļipaini, ielēja pļāvējā nedaudz benzīna. Tad viņš rūpīgi izbraukāja klajumiņa visus nostūrus, atsevišķi atlikdams āboliņa un pieneņu ziedlapas. Strādādams zaķis uzdziedāja jautru dziesmiņu.

Pagalmiņu es nopļāvu
Ar to zelta pļāvējiņ’.
Pļāvējam liela jauda,
Āboliņa lapas saldas.

Lai mums visiem svētki tiek,
Katram roka jāpieliek.
Kopā priekos,kopā bēdās
Dziesmas ritmā darbs labi vedās.

Kad motora rūkoņa bija apklususi, klajumiņā iznāca Lapsu Made Kārtīgā. Viņ visā mežā bija izslavēta kā talantīga ēdienu pazinēja, augu un ogu ievācēja un garšīgu ēdienu pagatavotāja.

Trādi rīdi rallallā
Es esmu Lapsu Made Kārtīgā.
Man pannas un kastroļi
Plauktos salikti.
Un tie, kam labi strādāt tīk,
Mani ēdieni neapnīk.

Ja tev gribas ēst,
Esi uzņēmīgs
Zvani drīz,
Tad būšu klāt
Ar svaigajām receptēm
Un sudraba karotēm.
Esi pieklājīgs
Un saki man –
Cik viss ir garšīgs.

Es ievācu dažādas lapiņas,
Zālītes un tējiņas.
Par kārtību es atbildu
Un raibo mežu sakoptu.
Un tie, kam labi strādāt tīk,
Mani ēdieni neapnīk.

- Labrīt, Ansi, tu nu gan šorīt čakls!
- Jā, jā, Madīt! Vasara teju, teju būs klāt! Būtu kauns viņu sagaidīt nezālēm aizaugušā garā zālē!
- Vai, un tu pat esi man atstājis pieneņu un āboliņa ziedus! Būs ziemai veselīgais uzlējums, kad kāds mežā būs saaukstējies un apslimis.
- Un es, kā skatos, esi paņēmusi līdzi atkritumu maisus.
- Kā tad, kā tad! Tūlīt atnāks krusttēvs Zerbiekste un pārējie. Kopīgi drīz vien savedīsim mežu kārtībā. Līdz vakaram visam jābūt gatavībā, lai varam godam sagaidīt un sveikt mīļo vasariņu.
Savākusi nepieciešamās zālītes, Made aizsteidzās, lai drīz būtu atpakaļ. Pa ceļam viņa satika lācēnus Tedi un Tofiju. Lapsa pārsteigumā muti vien iepleta. Abi lāču puikas stiepa lielu čemodānu.
- Nu stum, brālīt – sauca – Tedis – citādi nokavēsim un nebūs vairs ko ņemt!
- Labrīt, zēni!
- Labrīt, Madu krustmāt!
- Kur tad jūs ar to čemodānu?
- Uz talku!
- Ko tad jūs talkā ar čemodānu darīsiet?
- Mēs tajā liksim dārgumus.
- Dārgumus?
- Nu ja! Mežā noteikti kāds ir ko paslēpis. Ne velti šo mežu sauc par Raibo mežu.
- Un mums ir līdzi arī magnēts. Tas mums palīdzēs pievilkt dažādas metāliskas lietas.
- Varbūt kāds atstājis mežā vecus auto diskus vai ko tamlīdzīgu … Taču dārgumus … Nu, nezinu, nezinu. Bet vislabāk pajautājiet krusttēvam Zerbiekstem. Viņš jums noteikti, ko zinās atbildēt.
- Nāc, iesim sameklēt krusttēvu Zerbieksti!
- Zēni, zēni! Bet vai mamma Jūsma zina, ka jūs čemodānu paņēmāt?
- Ēēē … Jā, jā! Mamma mums pati koferi iedeva.
- Tad jau labi. – Neticīgi galvu nogrozīja Made un aizsteidzās nolikt savāktos krājumus.
Lācēni uzsāka savu jautro dziesmu.
Mazi esam mēs,
Mežā patīk mums,
Daudz interesantu lietu
Mežā atrast būs.
Lielā koferī
Visu saliksim.
Pat mazāko korķīti
No zemes pacelsim.

Tas, kas magnētam
Nespēs pretoties
Mūsu čemodānā iekšā
Savietosies.
Vai tas no Japānas
Ķīnas, Honkongas,
Vai no Eiropas Savienības.

***
Klajumiņā no koku zariem notipināja Vāvere Čākste.
- Vai es par vēlu?
- Nē, nē! – sauca Ļipainis. – Made aiznesa āboliņu lapas un drīz jābūt arī Zerbiekstem.
- Tad jau labi. Re, esmu paņēmusi līdzi lielo sēņu grozu. Sēnes vēl nav, taču zīles un čiekuri gan varētu būt sakrituši.
- Tā gan, tā gan! Paņem talkā lāču puikas. Tie jau pirms mirkļa atskrēja ar čemodānu. Vākšot bagātības. Varbūt, ka kaut ko atrod ar’. Starp citu, ja ir viņi, tad jau Jūsma arī būs.
- Re, kur nāk un neizskatās diez ko apmierināta, drīzāk tāda kā sabēdājusies!- pieri saraucis Čākstei stāstīja zaķis.
Klajumiņā izčāpoja Lāču Jūsma un domīgi lūkojās apkārt.
- Labrīt visiem!
- Labrīt, labrīt, Jūsmiņ! Vai kas noticis? – ievaicājās Čākste?
- Ir gan. Mans smalkais melnais ceļojumu koferis pazudis. Vakar vēl bija, bet pirms mirkļa vairs nevarēju to atrast ierastajā vietā.
- Vai tu domā to to čemodānu, ko Tofijs un Tedis atnesa? -taujāja Ļipainis.
- Ak, viņi jau ir šeit? Skat, kur veikli un piedevām ar manu smalko koferi! Man jau likās, ka zēniem kaut kas aiz ādas. Visu rītu mani paslepus vēroja. Un es vēl domāju, vai nav skolā kādas blēņas sadarījuši vai sliktu atzīmi saņēmuši.
Klajumiņā parādījās abi lāču puikas.
- Re, kur jūs esat! Kur tad jūs tik ātri un bez manis? – tincināja Jūsma.
- Mammu … – iesāka Tedis.
- Mēs varam paskaidrot … – turpināja Tofijs.
- Paskaidrojiet gan, kāpēc jums bija jāņem mans smalkais koferis!
- Mežā ir apslēptas bagātības! – jūsmoja Tedis.
- Kas jums tādas muļķības sastāstījis?
- Tās nav muļķības! – atteica Misters Zerbiekste. – Runā, ka kādreiz esot slēpuši gan. Bet tas bija sen. Kas to zin – kur un kad tās apraktas. Un vai maz kas ir atrodams.
- Mans koferis gan atradās! – priecājās Lāču Jūsma. – Ko jūs ar to gribējāt darīt, Tedi un Tofij?
- Mēs … mēs… – galvu nodūris purpināja Tedis.
- Šitā gan – gribējāt likt neazināmas un netīras lietas manā smalkajā čemodānā!
- Mammu, piedod, bet nekā cita lielāka mājās nebija.
- Zēni … – iesāka Zerbiekste – lai jūs šovakar nebūtu bēdīgām sejām, es jums pastāstīšu, ko varat mēģināt atrast. Mežā ir sastopama paparde, kas zied tikai un vienīgi Jāņu naktī. Līdz tam vēl pāris nedēļu, taču pašu augu jūs noteikti talkojot varat atrast un pasekot, lai tas būtu attīrīts no piemēslojuma. Varbūt jums izdosies ieraudzīt arī ziedu aizmetņus. Līdz šim neviens tā arī nav redzējis papardi ziedam. Varbūt tie būsiet jūs.
- Urā! Ejam meklēt papardi!
- Vispirms, paņemiet atkritumu maisus, lai savāktu tajā gružus, ko pamanīsiet savā ceļā. Čākste lai iet kopā ar jums – rīkoja Made. – Labrīt, visiem, kas nav vēl redzēti. Pārējiem uzdevums būs atnest lielo galdu un katram vienu krēslu.
- Bet es tev, Madīt, palīdzēšu ar galda piederumiem un ēdienu gatavošanu – līksmi palīdzību piedāvāja Jūsma.
- Tad tik visi pie darba! – priecīgi iesaucās Made un pārējie viņai pievienojās.
- Ļipaini, vai tu mums ko vakarā neuzspēlētu uz savas ģitāras?
- Labprāt!
- Bet mēs sitīsim bungas! – sauca Tedis un Tofijs.
- Es pūtīšu tauri – atteica Zerbiekste.
- Es spēlēšu flautu – pieteicās Čākste.
- Bet es, Madīt, tavas klavieres! – pieteicās Jūsma.
Un tā svētku ansamblis bija nokomplektēts.
Lielie aizgāja pēc galda, bet lācēni ar Čāksti uzlasīja visus sīkos gruzīšus, zariņus, čiekurus un zīles. Gadījās arī pa kādai nomestai pudelei, sulu pakai un citiem papīra un kartona atkritumiem. Un tad jau Tedis to ieraudzīja. Zaļa un kupla tā slējās uzkalnītē starp divām priedēm.
- Nāciet šurp! Es atradu papardi. Tā izskatās tieši tāda, ka mūsu dabaszinību mācību grāmatā! – sauca Tedis.
- Malacis, Tedi! – priecājās Čākste un Tofijs lēkāja aiz prieka.
- Diemžēl, zieda gan te nav. – saskuma Tofijs.
- Nebēdājies! – Viņu mierināja Čākste. –Vēl jau Jāņi nav klāt. Ātrāk jau, ticējums māca, paparde nemēdz ziedēt.
- Nekas! – sauca Tedis. – Paskatieties, ko es atradu!
Zēns pacēla un demonstrēja lielu čiekuru. Tas nebija parasta lieluma čiekurs, bet vismaz 6 parasto čiekuru lielumā. Lācēns priecīgs to iznesa klajumiņā, lai būtu ko palielīties mammai un pārējiem. Tātad – dārgumi tomēr ir šeit paslēpti. Tie ir dabas dārgumi jeb dabas bagātības, kas sastopamas tikai mežā un neko citu zēnam vairs nevajadzēja.
***
- Tā, tā tā!Vēl bišķiņ! Nedaudz pa labi! Viss! – sauca Made. Ar galdu esam tikuši galā. Tagad dodamies pakaļ krēsliem.
- Mēs atradām papardi. Tā vēl nezied. Bet Tedis atrada lielo čiekuru! – paziņoja Tofijs.
- Es tak teicu, ka bagātības mežā ir. Vajag tikai pameklēt. – Ar aci pārējiem piemiedza Zerbiekste. Visi līksmi iesmējās.
- Jā, dabas bagātības ir labākās bagātības pasaulē! – jūsmoja Tofijs.
- Krusttēv Zerbiekste, mēs arī drīkstam iet palīgā atnest krēslus? – vaicāja lācēni.
- Bet, protams, Tedi un Tofij!
- Tad ejam katrs pēc sava krēsla un pēc tam esmu paredzējusi katram darbiņu virtuvē – strikti noteica Made.
- Ar lielāko prieku iesim Tev palīgā, Madīt! – sauca pārējie.

Sagatavošanās darbi lēnām virzījās uz priekšu. Gruži bija savākti, galds atnests, arī krēsli salikti. Made un Jūsma uzklāja galdautu. Lācēni salika galda piederumus, šķīvjus un krūzes. Galdā tika celti dažnedažādi ēdieni un krūzēs salieta garšīgā bērzu sula.
Kad galds bijasa servēts, tad Raibā meža iemītnieki sapulcējās aplī klajumiņā. Meža centrālais laikrādis nosita divpadsimto stundu. Iedegās naktstauriņu spilgtās lāpas. Zerbiekste iznāca pašā apļa vidū. Debesīs spoži spīdēja mēness. Ziemeļvējs ar dienvidvēju šūpojās uz tā raga un priecīgi nolūkojās uz klajumiņu no augšas. Tas lielais brīdis bija klāt – vasara beidzot bija atnākusi.
Zerbiekste salika rokas kopā un sāka ikgadējo pateicības lūgšanu.
- Paldies Tev, mīļo vasariņ, ka esi atnākusi. Mēs pateicamies tev, ka katru gadu tu priecē mūs ar silto laiku, garšīgajām meža zemenēm, mellenēm, avenēm un lācenēm, kāarī garsīgajiem āboliem. Mēs esam īpaši pacentušies un sakopuši mežu Tev par prieku.
- Tev par prieku, tev par prieku! –piebalsoja pārējie.
- Sēdieties,lūdzu, pie galda! – aicināja Lapsu Made.
Svinētāji sasēdās pie galda. Ko viņi tur ēda uzzināsiet, izlasot nākamo dzejoli.

Mežmalā uz lielās takas
Zvēri svētkus svinēja.
Lācenes un citas ogas
Galdā celtas baltās bļodās.
Zaķskābeņu zupa garda
Tikko celta no pavarda.
Zerbiekste un Lapsu Made
Labprāt provē karbonādi.
Visu pēc uz zoba kārā
Medus torti Jūsma gādā.
Kad visi bija labi paēduši, tad Ļipainis aicināja visus uz kopīgu sadziedāšanos. Katrs spēlēja savu līdz paņemto instrumentu, Jūsma – klavieres.
- Tagad aicinu visus uz īstu tautisku danci par godu vasariņai! sauca Čākste un uzaicināja Zerbieksti uz deju.
Jautrā noskaņā, dziedot, dejojot un pa brīdim uzēdot, vasaras sagaidīšanas svinības turpinājās līdz pat saules lēktam. Saulei uzlecot, Raibais mežs iezaigojās visās varavīksnes krāsās un sudrabaini atmirzēja rasas pilieni zālē. Paparde izslēja savas garās lapas pretī saulei un magones pavēra savus ziedus. Bites sanēja un tauriņi laidelējās no viena magones zieda uz otru. Misters Dienvidvējš saldi krāca uz kāda gubu mākonīša. Sākās kārtēja jaunā diena Raibajā mežā – šoreiz jau vasarā, kas bija tik pat raiba kā pats mežs. Bet tas jau būs stāsts kādai citai reizei.
Arī es šajā mežā biju, visu izpētīju, pierakstīju, jums pastāstīju un jautriem tekstiem piepildīju. No sirds, ar prieku, atdevi un gandarījumu.