Es sēdēju Mārupītes krastā un vēroju kā garām aizslīd dunošie tramvaji un uz Daugavu aizplūst zaļganzilais upītes ūdens. Mani piesaistīja baltās kaijas, kuras kā mazas meitenes lidinājās ap upīti. Vai cilvēks arī spēj būt tik brīvs kā kaija gaisā? Vai iespējams pacelties spārnos un lidot? Lidot pāri zaļajām koku galotnēm, šūpojošamies tramvaju vadiem un izkust baltajās, gaišajās "mannas pikuču" pārslās, kuri kā labie tēti ar savām garajām bārdām nolūkojas uz mums no lielā, plašā zilganā debesjuma? Paraugieties paši - liela dzeltena ripa, kā siera ritulis, pavēŗsusi uz mums savu laipno smaidu un, roku izstiepusi, aicina mūs pacelties spārnos un doties tai līdz uz vietu, kur tā vienmēr silda un grūtos brīžos kā skaidrojošā vārdnīca dod padomu, un katrs no mums tās paspārnē var sev rast kaut vai mazu, ērtu stūrīti, kur patverties no skarbās dzīves realitātes un lielajiem pilsētas trokšņiem.
Es ievēroju pīli, kura ar savu spilgti zaļo knābi centās izbužināt savas brūnganās spalvas. " Kas labs norisinās pilsētā?" ieprasījās tā garām lidojošajai kaijai, kas pa visām varītēm mēģināja noķert mušu, kura negribēja līst kaijas knābī. " Tfū! Tīrā sodība Barība tepat deguna galā, bet es nevaru to noķert! Pilsētā, tu prasīji? Lielas troksnis un rosība. Kā nu ne, klāt taču pusdienlaiks!"
Kaijai ieminoties par pusdienlaiku, arī es sajutu izsalkumu, un, uzcēlies kājās no vējā trīsošās zāles, es lēnām pa taciņu, kas vijās līku loču gar Mārupīti, Uzvaras bulvāra virzienā, lai caur transporta dunoņu, maisu padusē pasizdams, virzītos Vecrīgas virzienā, kura jau iztālēm māja ar savu baznīcu torņu smailēm, kurām pa vidu pletās nerūsošais latvju zelts - Melngalvju nams.
Tā tas ir - no realitātes neaizbēgsi. Tā ir vienmēr esoša vērtība, no kuras nav izejas. Tu esi vidū un tā ir tev apkārt. Tu vari aizvēŗt durvis, bet aizslēgt tās pa visam nav iespējams, jo nav tādas atslēgas, kuras slēgtu durvis starp esošo un vēļamo, starp sapņiem un realitāti.
Līdz ar to, kaija palidinās virs Mārupītes un laižas atpakaļ uz lielo, plašo jūru, kur ir viņas realitāte. Mēs dodamies atpakaļ lielajā, plašajā pilsētā un turpinām savus iesāktos darbus. Mēs esam atguvuši spēkus, lai virzītos tuvāk savam mērķim, savām iecerēm, bet gan jau atkal drīz būsim atpakaļ šeit - pie Mārupītes, lai sveicinātu mūsu mīļo sauli, kura dos savu svētību saviem mazajiem un lielajiem cilvēka bērniem.
***
Janvāra pēdējā diena, pulkstenis rāda divpadsmit un četrdesmit piecas minūtes. Lēni snieg sniegs mazām, baltām pārslām. Es jūtu, kā tas čurkst, manām apavu pazolēm pieskaroties zemei.
Dienas rosība - brauc daudz mašīnu, autobusi aizzib garām, izpūtes gāzes smirdinādami. Esmu izkāpis no tramvaja, aizklab durvis un tramvajs, sniegu uz visām pusēm no vadiem izmētādams, radot īstu sniega puteni, aiztrauc Centrāltirgus virzienā. Tas sarūk arvien mazāks un izskatās, ka centra virzienā trauktos milzīgs sniega viesulis. Ļaudis drošības labad palien zem pieturas nojumes vai pieplok pie kokiem un bailīgi veras laiku pa laikam – aiz kokiem pavīd sejas. Cits drošāks ieskrien Jāņa Rozes grāmatnīcā un cītīgi pēta grāmatas.
Patiešām – liekas, kas it kā trauktos kariete, kuru velk trīspadsmit zirgi. Viesulis tuvojas. No baltā virpuļa iznirst 2.tramvajs, apstājas un skaļrunī Pēteris Gaudiņš piesaka: „Valguma iela”. Visiem kā akmens no sirds noveļas...
Esmu jau nonācis pie Mārupītes. Abus tās krastus klāj bieza sniega kārta., bet pati upīte burbuļo, nelikdamās ne zinis par to, ka snieg sniegs. Sniegpārslas krīt un krīt, un pazūd pīļu saboztajās spalvās. Pīlēm šis ir laiks, kad viņas dzīvo baros. Peldēdamas netālu viena no otras, tās brīžiem ieķērcās, pasizdamas spārnus, it kā censtos aizbaidīt sniega pārslas, kas balti kareivji uzbrucēji ieņēmuši jebkuru spārnu spalviņu. Nez vai mēs arī esam tik braši cīnītāji kā pīles? Viņas cīnās par savu eksistenci, nepakļaujoties ziemas uzbrukumiem. Varbūt kāds tomēr pametīs maizes gabaliņu... Cītīgi tās cenšas kaut ko atrast sniegā.
„Ārprāts! Nav atkal nekā ēdama! Būtu jel kāds pametis maizes gabaliņu, bet nē... iet tik garām! Bet tomēr šis ir laiks, kad viņiem nekā nav līdzi, jo viņi steidzas no darba, somas tīkliņus un portfeļus padusē pasituši. Pusdienlaiks taču kā nekā...”
Arī man likās, ka būtu labi doties kaut ko iekost, un es devos caur piesnigušo parku, šķērsojot sniegā vizuļojošās sliedes, tiem garām aiztraucot Vecrīgas virzienā.. Es pēkšņi metos skriešus, jo pamanīju 9.trolejbusu tuvojamies Uzvaras bulvāra pieturai. Tā laimīgs nokļuvu Daugavas otrajā pusē.
Pati Daugava bija aizsalusi un mierīgi baudīja ziemas miegu. Pie Okupācijas muzeja ļaudis nesteidzīgi izbaudīja pusdienlaiku, citi stāvēja pieturā un lūkojās tilta virzienā, vai no tāluma neiznirs trolejbuss, autobuss vai tramvajs.
Izkāpjot no trolejbusa, es kādu mirkli vēroju mierīgo Daugavas ledu, kur pulcējās kaiju un pīļu bari. Šur tur kā sēnes pēc lietus, savu ikdienu aizvadīja makšķernieki. Nesteidzīgi pār mūsu likteņupi aizdunēja vilciens Jūrmalas plašumos.
Rātslaukumā ļaudis mierīgi lūkojās Melngalvju nama krāšņajos rakstos un, kā jau ārzemniekiem pieklājas, čalojot novērtēja Rīgas kultūrvēsturiskās bagātības. No Rīgas domes nama palaikam iznāca pa kādam deputātam.
Tā atstājot krāšņo idilli aiz muguras, pa šauro Kaļķu ielu, soli pa solim tuvojos tā laika demokrātiskākajai ēstuvei visā Vecrīgā „Sievasmātes pīrādziņi”, kur par astoņiem santīmiem gabalā varēja palutināt savas garšas kārpiņas, baudot mīklas izstrādājumus ar gaļu, sēnēm, kartupeļiem, biezpienu un ievārījumu. Aukstajās ziemas dienās lieti noderēja tase karsta buljona.
Labu apetīti un lai mēs spētu sevī saglabāt patīkamās atmiņas par to, kas mums ir tuvs sirdij un ko mēs varam nodot nākošajām paaudzēm – saviem mazajiem cilvēka bērniem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru