Kluss vējš iešalc tuvējās apkātnes kokos
Un gadsimtu senie putekļi
Izplēn Durbes vekvju lokos,
Kad sadevušies abi rokās,
Sveicinam staltās kolonnas klasicisma krokās.
Sēd lauvas abos kāpņu galos drūmi
Un kaut kur pils parka apakšā
No ēku skursteņiem ceļas dūmi.
Pār seno tiltu ejot, dobji atbalsojas mūsu soļi
Un kaut kur dziļuma cellēs aizripo paspertie oļi.
Priedes nokarenās skujas viegli glāsta matus
Un nemanāmi strādnieks dzen savus darba ratus.
Garām aizslīd zirgs, kur kučieris sēd uz bukas
Un apzeltītos apartamentos sēžot
Manās acīs atblāzmojas tavas sārtās lūpas.
Apbraucot domās loku gar parka paviljona velvēm,
Ar smaidu veroties uz tagadnes Tukuma tālēm
Un veco koku galotņu augstajām katedrālēm,
Tik pat nemanāmi un klusi
Kurzemes rudenī esam nonākuši.
Kolosāls dzejolis un foto...
AtbildētDzēst