Augšup

Tu pakāpies Rīgas visaugstākā kalnā

Kur svaigs gaiss ikvienā plaušu spraugā.

Starp kokiem un zaļajiem pauguriem ejot

Tu sajuties tik viegli par visu smejot.


Vecrīgas torņiem zibot tālē

Skrēju Tev pretī Dzegužkalna ārēs.

Rīta saules rudens staros

Veldzējāmies kā pavasaros.


Un Tavu krāšņo tēlu tverot

Rietumvējā lapām dejot,

Viegluma sajūtu nezaudējot

Vērojām putnus debesīs skrejot.


Iztālēm vējš nesa zvanu skaņas

No tuvējās baznīcas stundā jaunā,

Tur lejā mazo namiņu aurā

Modās ļaudis no ciešā snauda.


Garām mums abiem slīdēja ēnas –

Dažas steidzīgas, citas lēnas.

Mašīnu, tramvja ikrīta dunā
Pārdaugavā kā sport’laukumā.