Rudens kā rudens lietus pakšķošā dejā,
Kad uz miegu velk rūpju pārņemtā sejā
Smieklu krunciņas stindzinošā vējā.
Un rietošas saules staros zirnekļa tīklu stīgās
Tumst slāņu mākoņu grēdas virs Rīgas.
Krāšņums kā krāšnums koku lapu slejās,
Kad uz izstādi aicina kļavu pazaru ejas.
Un kaut kur starp pirmajiem krusas graudiem,
Līku loču pastaigu raundiem,
Starp ziemeļblāzmu
vakaros klīstam,
Straukta sirds tā pa īstam.
Aizklaudz soļi pa Vecrīgas bruģi,
Visapkārt mana kvēlošu spozmi.
Namu logu gaisīgās ēnās,
Jautri plandošas un lēnas
Nesteidzīgi vakarē idejas un sistēmas.
Ik pa brīdim ar rokām plātās,
Šķīvju pozīcijās un ēdienu kārtās,
Tad sapņaini piesarkst un apkārt skatās,
Meklē partnerus un reizēm blēdās,
Kad durvju virinošās epopejās
Čirkstošs slīd vējš un brāzmaini smejās,
Liekot miglainu masku uz sejas.
Rudens kā rudens vakara klusajā elpā,
Starp mums plešošajā telpā,
Kur stājušās ierastās darbīgās domas,
Un plauktos gūlušās darba somas,
Mēs ieņemam kvēlās baudītāja lomas.
Tik maigs pieskāriens Tavām zīda drānām,
Lai arī reizēm sevi mānām
Un iestīgstam tik tīkamā beznosacījumu plānā,
No kura grūti izbrist gaitā rāmā.
Krāšņajā lapu panorāmā
Starp kanālmalas kokiem
Uz operas pusi
sajust vienam otru nesteidzīgi
Un ļauties gaismēnu uvertīrai
Kas nedaudz salījusi
Ievada mūs vēl tikko sākušās
Operas ainās.
Tur brīžiem esam galma patroneši,
Taču, bieži mums lomas mainās,
Kaut Seviļas bārdziņi salonu logos
Vai sološi mākleri tirgus galdiņu slogos -
Tik paņemt kas vajadzīgs rudens gadatirgos!
Tāda tad ir šī latviskā daina straujos zirgos,
Kas netīk, sviest prom, jo daudz ko tas maina,
Kad rudens kā rudens, sirdī starojums un laime.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru