Uz perona domīga meitene sēd,
Vējš viņas matos smaida.
Vilcieni viens pēc otra trauc,
Tik viņa vēl sēž un gaida.
Tos smieklus kas gaisā virmo arvien,
Tos mākoņus, kas torņu smailēs lien.
Un viņu, kas ausī klusi čukst,
Kad piekļaujas klāt,
Dzird sirds kā pukst.
Skat’ ziemu sniegi pūkaini krīt,
Vasaras saulē atmirdz rīti.
Tik savu kvēlo dvēselīti
Tā atdos viņam,
Tiks gredzeni mīti.
Vakara krēslai un vējiem par spīti
Saposusies tīri glīti,
Roku sniedz tad meitene viņam –
Laternu spuldzēs naktstauriņam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru