Daļa no manis

Daļa no manis

Šajā lietainajā rītā

Raugās pa nesen 

Mazgāto logu.

Un pa celiņu

Pretī tu nāc,

Ieskauta miglas 

Un cigarešu dūmu

Kūpošajos vālos.

Garām aiztraucas mašīna,

Sniedzot tev apkārt plešošo

Pelēko peļķūdeņu šaltis.

Un zīmīgi ieklepojoties,

Aicinu tevi uz tasi 

Siltas tējas 

Kūpošas traukā.

Un apēdot  rupjmaizi 

Ar biezpienu 

Šai drēgnajā laikā,

Pārliecinoši tērzējot 

Par pēdējā laika

Netaisnībām visapkārt,

Gluži netieši vai tieši

Apņemamies stāties pretī

Visām apkārt plešošajām

Dzīves grūtībām.

Un ik pa laikam

Gūtajām dzīves mācībām

Kalpot kā pamatam

Visapkārt plešošajām

Viltīgajām lamatām,

Kas reizēm mūs ievelk 

Savos stindzinošajos 

Zobu labirintos.

Tad steidzamies

Regulāriem sirdspukstiem

Ritmiski atbalsojoties

Pilsētas namu alejās

Un šķērsojam ielu

Atļautajās

Gājēju pārejās.

Latviešu valoda

No valodas uz valodu starp darbiem un domām,

No kontinenta uz kontinentu starp dažādām tautām,

Starp pulkiem izlokšņu un dialektiem

Latviešu valoda tikai viena ir.

Tu mosties ar vārdiem pār lūpām

Un saule matu krokās viz.

"Labrīt no rīta!"aiztraucamies garām

Viens otram, zinādami, cik labi skan!

Un "Tēvzemei un Brīvībai"

Iekalts pieminekļa granītā,

Lai paliktu tur mūžu mūžos

Trīs novadu zvaigznēs

Pār kalniem un pļavām aizvijoties.

Pat Brīvības iela un bulvāris tepat -

Latviskie burti ēku fasādēs un ielu nosaukumos

Vilina kā noslēpums un aicina

Atvērt namu durvis,

Dodoties plašajās pilsētu ārēs

Saglābt to, kas vienā vārdā saukts:

Tas latviskums, ko atņemt mums grib.

Bet mēs esam stipri

Un neiekrītam uz manipulācijām.

Jo zinām, ka Latvija un mūsu valoda

Ir specifiska un unikāla visā pasaulē,

Tikpat, cik unikāls un neatkārtojams ir katrs no mums -

Ar gribasspēku, pašapziņu un nacionalitātes identitāti.

Valoda kā tilts starp aizgājušo un esošo -

Katrs vārds nes personības auru.

Tik saujiņa lišķu, neapmierināto un bļauru

Gremdē valodas attīstības plaknes,

Gribot plūkt sev piemērotos laurus.

Taču mēs neiekrītam uz manipulācijām -

Jo mēs varam, jo mēs turam

Dzimtās valodas vainagu košu,

Ar sirdi drošu

Mēs par latviešu valodu.

Sajūtas

Mums vajag tik maz
Un reizēm tik daudz.
Līdz ar vēlmēm
Arī tu audz.
Pa atvērto logu
No rīta sauc,
Stipru kafiju
Tasē man jauc.

Pa Brīvības ielu
Ikrīta dunā
Traucas domas
Kā sport’laukumā.
Viedkaršu puksti
Ik minūti sit,
Jauna stunda
Atkal jau rit.

Kas lai to zina
Cik paliek pāri
Neizteiktu vārdu
Un darbu pāri,
Cik garām aiztrauc
Ēku stāvi,
Kad domās iegrimis
Transportā stāvi?

Un aizmirstas reizēm
Ikdienas mirkļi,
Baznīcu torņos
Atmirdz dzirkstis.
No lifta kad veries
Pie Rīgas modēm
Uz jumtu korēm
Un centra bodēm.

Sirdspuksti

Pulkstenis

Pētertornī minūtes skaita,

No skattorņa veros-

Viņa mani gaida.

Mākoņos vējš

Pelēkumu raida,

Pietrūkst tik ierastā

Ikdienas smaida.



Es ietu,

Bet viņa –

Jau prom.

Laikam par ilgu

Domājis esmu...

Aiznesis vējš

Pelēko dvesmu,

Un pilsētas ielās

Tumšajās ēnās

Pavīd retumis

Zināmu seju.

Un es jau eju –

Portfelis padusē,

Sapratne?

Dīvaina sajūta

Pakrūtē.

Kur?

Nu te –

Kur bija viņa –

Tā ir šodienas labā ziņa,

Atvieglota sirdsapziņa.

Meitenei uz perona

Uz perona domīga meitene sēd,

Vējš viņas matos smaida.

Vilcieni viens pēc otra trauc,

Tik viņa vēl sēž un gaida.

Tos smieklus kas gaisā virmo arvien,

Tos mākoņus, kas torņu smailēs lien.

Un viņu, kas ausī klusi čukst,

Kad piekļaujas klāt,

Dzird sirds kā pukst.

Skat’ ziemu sniegi pūkaini krīt,

Vasaras saulē atmirdz rīti.

Tik savu kvēlo dvēselīti

Tā atdos viņam,

Tiks gredzeni mīti.

Vakara krēslai un vējiem par spīti

Saposusies tīri glīti,

Roku sniedz tad meitene viņam –

Laternu spuldzēs naktstauriņam.

Augšup

Tu pakāpies Rīgas visaugstākā kalnā

Kur svaigs gaiss ikvienā plaušu spraugā.

Starp kokiem un zaļajiem pauguriem ejot

Tu sajuties tik viegli par visu smejot.


Vecrīgas torņiem zibot tālē

Skrēju Tev pretī Dzegužkalna ārēs.

Rīta saules rudens staros

Veldzējāmies kā pavasaros.


Un Tavu krāšņo tēlu tverot

Rietumvējā lapām dejot,

Viegluma sajūtu nezaudējot

Vērojām putnus debesīs skrejot.


Iztālēm vējš nesa zvanu skaņas

No tuvējās baznīcas stundā jaunā,

Tur lejā mazo namiņu aurā

Modās ļaudis no ciešā snauda.


Garām mums abiem slīdēja ēnas –

Dažas steidzīgas, citas lēnas.

Mašīnu, tramvja ikrīta dunā
Pārdaugavā kā sport’laukumā.

Rīgas Teikas vidusskola

Starp Biķernieku meža priedājiem

Un mazstāvu apbūves namiņiem

Pelēki oranžiem apmetumiem

Mirdz skola strūklakas ūdeņos.


Gar sporta laukuma liepām smejam

Un Laimdotas ielu jautrām sejām

Plūst skolēnu bari pa abām ieejām

Agrā rītā durvis verot.


Dunošā aura atbalss velvēs,

Tik ierastā rosība gaiteņos un klasēs

No minūtes uz minūti, no stundas uz stundu

Pavada ikvienu darbadienas jundu.


Starpbrīžos čalošās strūklakas balsī

Plandošās drānās jautrā valsī

Viegliem soļiem pa neredzamiem oļiem

Saulstaros rotājas iegūtās zinības.

Vakara ziņas

Aiz aizvērtām durvīm
Vecā piestātne dus-
Vakars pienācis kluss,
Aizbrauc pēdējais trolejbuss.
Un palieku viens stindzinošā vējā.
Salti tas dzenā
Kāda jau izlasīto laikrakstu –
Parādās smaids manā sejā,
Kad aplūkoju virsrakstus:
Kārtējās skolu reformas,
Brīvas vietas uz amatiem –
Tikai tiem, izglītotajiem.
Dod tik jēgu un sapratni tiem
Mūs nenolaist pa burbuļiem.
Lūk, dāma kažokā uz taksi skrien,
Noklaudz durvis un veras ciet
Un arī man reiz laiks ir iet...
Pieturā avīze tik paliek vien-
Uz priekšu skrien, atpakaļ brien –
Pilnīgi viena.

Raibā meža pasaka

Es jums izstāstīšu pasaku, kas būs tik raiba, kā dzeņa vēders vai kā varavīksne, kas atmirdz pār koku galiem.
Ir mežs, kurš nav atrodams nevienā pasaules kartē un nav aprakstīts nevienā pasaku grāmatā. Tas ir skaists mežs, kurā ik pavasari zied baltās korintes un ceriņi nes saldenu smaržu starp meža celiņiem, pieneņu un magoņu pļavām. Parastam taku šķērsotājam un smieklu atraisītājam var palikt nepamanīta meža neparastā aura, jo tas nav parasts mežs, bet Raibais mežs – ar visu tam atbilstošo iedzīvi un jautrajiem tā iemītniekiem.
Bet, ko nu tur daudz stāstīt… Reizēm der paklusēt un ieklausīties, kā skan klusums. Un tad varēs saprast, ka, ieklausoties tajā, var sadzirdēt to īsto meža auru – sadzirdēt, kā mežs dzīvo.
***
Kādā saulainā dienā – vienā no pēdējām pavasara dienām – Misters Ziemeļvējš tik ātri nesās no ziemeļu puses, ka saplaukušie ievu ziedi pajuka uz visām pusēm un ielidoja meža gariņam Zerbiekstem tieši sejā.
- Tfū, tfū, tfū! Kas tad nu par tradīcijām?!!! – spļaudījās Raibā meža sirmākais, iemīļotākais un sirsnīgākais iemītnieks.
- Nupat kā tieši saķemmēju savas ūsas! Tagad tās ir baltas kā krīts, lai gan nebiju domājis izvārtīties ceļmalas putekļos.
- Es ļoti atvainojos! – taisnojās Misters Ziemeļvējš. – Pēc ilgstošās strādāšanas pat pa naktīm esmu kļuvis nedaudz izklaidīgs. Un turklāt – es steidzos uz hokeja tiešraidi.
- Bet, Mister Ziemeļvēj! Hokejs tak sākas tikai pulksten piecos pēc meža galvenās laikrāžu centrāles datiem! Un tagad ir vēl tikai tieši pusdesmit no rīta – ne vairāk , ne mazāk.
- Mjā… Būs vien jādodas nedaudz nosnausties. Esmu pieskusis un miegs arī nāk.
Un labi vien bija, jo Misters Dienvidvējš tieši tagad, lēni gāzelēdamies un žāvādamies, līda ārā no guļamistabas, lai nomainītu savu vecāko brāli. Līgani šūpodamies, tas pielidojas pie abiem runātājiem.
- Labrīt, Mister Zerbiekste! Rādās būs jauka diena!
- Es arī tā domāju – vecais vīrs piekārtoja savas ūsas, kas atkal izskatījās tikpat cienīgi, kā izejot no mājas. – Šodien daudz darba. Līdz vakaram jāpaspēj savest mežs kārtībā, jo pēc pusnakts iestājas vasara. Tāpēc gribas to sagaidīt kā pienākas – ar tīru, sakoptu klajumiņu, dziesmām un rotaļām.
- Jā, jā! – noteica abi vēji. – Kurš gan labāk par Jums zinās, kā kārtība mežā ieviešama.
Un tā nu bija vistīrākā patiesība. Katru pēdējo pavasara dienu Raibā meža iemītnieki pulcējās vienkopus, lai sapostu mežu greznā rotā un ar dziesmām un rotaļām sagaidītu atnākam vasaru. Vakarā tad visi dziedāja, dejoja un ēda. Bet par visu pēc kārtas.
- Es tad nu došos! – noteica vecais vīrs un atstāja abus brāļus vēl brīdi pačalot un pazuda zeltainajā pieneņu pļavā.
- Tu nu gan brāl’ tāds šļaugans izskaties. Ej tik mājās nosnausties. Es te kādas pāris dienas pastrādāšu – noteica Dienvidvējš.
Misters Dienvidvējš līksmi dungoja jautru meldiņu un šūpoja savas kājas pāri gubu mākoņu maliņai, ik pa brīdim pārmijot kādu vārdu ar zilajā debesjumā krāšņi atmirdzošo sauli jeb Mis Sa’ kā viņš zeltaino ripu devēja.
Pēc mirklīša koku šalkoņa mežā pierima un arī citi meža iemītnieki atstāja savus mitekļus un devās uz klajumiņu, lai varētu sākties ikgadēja pavasara talka.
***
Pirmais klajumiņā izcilpoja zaķis aiz sevis vilkdams zāles pļāvēju.
Garausis, ko sauca par Ansi Ļipaini, ielēja pļāvējā nedaudz benzīna. Tad viņš rūpīgi izbraukāja klajumiņa visus nostūrus, atsevišķi atlikdams āboliņa un pieneņu ziedlapas. Strādādams zaķis uzdziedāja jautru dziesmiņu.

Pagalmiņu es nopļāvu
Ar to zelta pļāvējiņ’.
Pļāvējam liela jauda,
Āboliņa lapas saldas.

Lai mums visiem svētki tiek,
Katram roka jāpieliek.
Kopā priekos,kopā bēdās
Dziesmas ritmā darbs labi vedās.

Kad motora rūkoņa bija apklususi, klajumiņā iznāca Lapsu Made Kārtīgā. Viņ visā mežā bija izslavēta kā talantīga ēdienu pazinēja, augu un ogu ievācēja un garšīgu ēdienu pagatavotāja.

Trādi rīdi rallallā
Es esmu Lapsu Made Kārtīgā.
Man pannas un kastroļi
Plauktos salikti.
Un tie, kam labi strādāt tīk,
Mani ēdieni neapnīk.

Ja tev gribas ēst,
Esi uzņēmīgs
Zvani drīz,
Tad būšu klāt
Ar svaigajām receptēm
Un sudraba karotēm.
Esi pieklājīgs
Un saki man –
Cik viss ir garšīgs.

Es ievācu dažādas lapiņas,
Zālītes un tējiņas.
Par kārtību es atbildu
Un raibo mežu sakoptu.
Un tie, kam labi strādāt tīk,
Mani ēdieni neapnīk.

- Labrīt, Ansi, tu nu gan šorīt čakls!
- Jā, jā, Madīt! Vasara teju, teju būs klāt! Būtu kauns viņu sagaidīt nezālēm aizaugušā garā zālē!
- Vai, un tu pat esi man atstājis pieneņu un āboliņa ziedus! Būs ziemai veselīgais uzlējums, kad kāds mežā būs saaukstējies un apslimis.
- Un es, kā skatos, esi paņēmusi līdzi atkritumu maisus.
- Kā tad, kā tad! Tūlīt atnāks krusttēvs Zerbiekste un pārējie. Kopīgi drīz vien savedīsim mežu kārtībā. Līdz vakaram visam jābūt gatavībā, lai varam godam sagaidīt un sveikt mīļo vasariņu.
Savākusi nepieciešamās zālītes, Made aizsteidzās, lai drīz būtu atpakaļ. Pa ceļam viņa satika lācēnus Tedi un Tofiju. Lapsa pārsteigumā muti vien iepleta. Abi lāču puikas stiepa lielu čemodānu.
- Nu stum, brālīt – sauca – Tedis – citādi nokavēsim un nebūs vairs ko ņemt!
- Labrīt, zēni!
- Labrīt, Madu krustmāt!
- Kur tad jūs ar to čemodānu?
- Uz talku!
- Ko tad jūs talkā ar čemodānu darīsiet?
- Mēs tajā liksim dārgumus.
- Dārgumus?
- Nu ja! Mežā noteikti kāds ir ko paslēpis. Ne velti šo mežu sauc par Raibo mežu.
- Un mums ir līdzi arī magnēts. Tas mums palīdzēs pievilkt dažādas metāliskas lietas.
- Varbūt kāds atstājis mežā vecus auto diskus vai ko tamlīdzīgu … Taču dārgumus … Nu, nezinu, nezinu. Bet vislabāk pajautājiet krusttēvam Zerbiekstem. Viņš jums noteikti, ko zinās atbildēt.
- Nāc, iesim sameklēt krusttēvu Zerbieksti!
- Zēni, zēni! Bet vai mamma Jūsma zina, ka jūs čemodānu paņēmāt?
- Ēēē … Jā, jā! Mamma mums pati koferi iedeva.
- Tad jau labi. – Neticīgi galvu nogrozīja Made un aizsteidzās nolikt savāktos krājumus.
Lācēni uzsāka savu jautro dziesmu.
Mazi esam mēs,
Mežā patīk mums,
Daudz interesantu lietu
Mežā atrast būs.
Lielā koferī
Visu saliksim.
Pat mazāko korķīti
No zemes pacelsim.

Tas, kas magnētam
Nespēs pretoties
Mūsu čemodānā iekšā
Savietosies.
Vai tas no Japānas
Ķīnas, Honkongas,
Vai no Eiropas Savienības.

***
Klajumiņā no koku zariem notipināja Vāvere Čākste.
- Vai es par vēlu?
- Nē, nē! – sauca Ļipainis. – Made aiznesa āboliņu lapas un drīz jābūt arī Zerbiekstem.
- Tad jau labi. Re, esmu paņēmusi līdzi lielo sēņu grozu. Sēnes vēl nav, taču zīles un čiekuri gan varētu būt sakrituši.
- Tā gan, tā gan! Paņem talkā lāču puikas. Tie jau pirms mirkļa atskrēja ar čemodānu. Vākšot bagātības. Varbūt, ka kaut ko atrod ar’. Starp citu, ja ir viņi, tad jau Jūsma arī būs.
- Re, kur nāk un neizskatās diez ko apmierināta, drīzāk tāda kā sabēdājusies!- pieri saraucis Čākstei stāstīja zaķis.
Klajumiņā izčāpoja Lāču Jūsma un domīgi lūkojās apkārt.
- Labrīt visiem!
- Labrīt, labrīt, Jūsmiņ! Vai kas noticis? – ievaicājās Čākste?
- Ir gan. Mans smalkais melnais ceļojumu koferis pazudis. Vakar vēl bija, bet pirms mirkļa vairs nevarēju to atrast ierastajā vietā.
- Vai tu domā to to čemodānu, ko Tofijs un Tedis atnesa? -taujāja Ļipainis.
- Ak, viņi jau ir šeit? Skat, kur veikli un piedevām ar manu smalko koferi! Man jau likās, ka zēniem kaut kas aiz ādas. Visu rītu mani paslepus vēroja. Un es vēl domāju, vai nav skolā kādas blēņas sadarījuši vai sliktu atzīmi saņēmuši.
Klajumiņā parādījās abi lāču puikas.
- Re, kur jūs esat! Kur tad jūs tik ātri un bez manis? – tincināja Jūsma.
- Mammu … – iesāka Tedis.
- Mēs varam paskaidrot … – turpināja Tofijs.
- Paskaidrojiet gan, kāpēc jums bija jāņem mans smalkais koferis!
- Mežā ir apslēptas bagātības! – jūsmoja Tedis.
- Kas jums tādas muļķības sastāstījis?
- Tās nav muļķības! – atteica Misters Zerbiekste. – Runā, ka kādreiz esot slēpuši gan. Bet tas bija sen. Kas to zin – kur un kad tās apraktas. Un vai maz kas ir atrodams.
- Mans koferis gan atradās! – priecājās Lāču Jūsma. – Ko jūs ar to gribējāt darīt, Tedi un Tofij?
- Mēs … mēs… – galvu nodūris purpināja Tedis.
- Šitā gan – gribējāt likt neazināmas un netīras lietas manā smalkajā čemodānā!
- Mammu, piedod, bet nekā cita lielāka mājās nebija.
- Zēni … – iesāka Zerbiekste – lai jūs šovakar nebūtu bēdīgām sejām, es jums pastāstīšu, ko varat mēģināt atrast. Mežā ir sastopama paparde, kas zied tikai un vienīgi Jāņu naktī. Līdz tam vēl pāris nedēļu, taču pašu augu jūs noteikti talkojot varat atrast un pasekot, lai tas būtu attīrīts no piemēslojuma. Varbūt jums izdosies ieraudzīt arī ziedu aizmetņus. Līdz šim neviens tā arī nav redzējis papardi ziedam. Varbūt tie būsiet jūs.
- Urā! Ejam meklēt papardi!
- Vispirms, paņemiet atkritumu maisus, lai savāktu tajā gružus, ko pamanīsiet savā ceļā. Čākste lai iet kopā ar jums – rīkoja Made. – Labrīt, visiem, kas nav vēl redzēti. Pārējiem uzdevums būs atnest lielo galdu un katram vienu krēslu.
- Bet es tev, Madīt, palīdzēšu ar galda piederumiem un ēdienu gatavošanu – līksmi palīdzību piedāvāja Jūsma.
- Tad tik visi pie darba! – priecīgi iesaucās Made un pārējie viņai pievienojās.
- Ļipaini, vai tu mums ko vakarā neuzspēlētu uz savas ģitāras?
- Labprāt!
- Bet mēs sitīsim bungas! – sauca Tedis un Tofijs.
- Es pūtīšu tauri – atteica Zerbiekste.
- Es spēlēšu flautu – pieteicās Čākste.
- Bet es, Madīt, tavas klavieres! – pieteicās Jūsma.
Un tā svētku ansamblis bija nokomplektēts.
Lielie aizgāja pēc galda, bet lācēni ar Čāksti uzlasīja visus sīkos gruzīšus, zariņus, čiekurus un zīles. Gadījās arī pa kādai nomestai pudelei, sulu pakai un citiem papīra un kartona atkritumiem. Un tad jau Tedis to ieraudzīja. Zaļa un kupla tā slējās uzkalnītē starp divām priedēm.
- Nāciet šurp! Es atradu papardi. Tā izskatās tieši tāda, ka mūsu dabaszinību mācību grāmatā! – sauca Tedis.
- Malacis, Tedi! – priecājās Čākste un Tofijs lēkāja aiz prieka.
- Diemžēl, zieda gan te nav. – saskuma Tofijs.
- Nebēdājies! – Viņu mierināja Čākste. –Vēl jau Jāņi nav klāt. Ātrāk jau, ticējums māca, paparde nemēdz ziedēt.
- Nekas! – sauca Tedis. – Paskatieties, ko es atradu!
Zēns pacēla un demonstrēja lielu čiekuru. Tas nebija parasta lieluma čiekurs, bet vismaz 6 parasto čiekuru lielumā. Lācēns priecīgs to iznesa klajumiņā, lai būtu ko palielīties mammai un pārējiem. Tātad – dārgumi tomēr ir šeit paslēpti. Tie ir dabas dārgumi jeb dabas bagātības, kas sastopamas tikai mežā un neko citu zēnam vairs nevajadzēja.
***
- Tā, tā tā!Vēl bišķiņ! Nedaudz pa labi! Viss! – sauca Made. Ar galdu esam tikuši galā. Tagad dodamies pakaļ krēsliem.
- Mēs atradām papardi. Tā vēl nezied. Bet Tedis atrada lielo čiekuru! – paziņoja Tofijs.
- Es tak teicu, ka bagātības mežā ir. Vajag tikai pameklēt. – Ar aci pārējiem piemiedza Zerbiekste. Visi līksmi iesmējās.
- Jā, dabas bagātības ir labākās bagātības pasaulē! – jūsmoja Tofijs.
- Krusttēv Zerbiekste, mēs arī drīkstam iet palīgā atnest krēslus? – vaicāja lācēni.
- Bet, protams, Tedi un Tofij!
- Tad ejam katrs pēc sava krēsla un pēc tam esmu paredzējusi katram darbiņu virtuvē – strikti noteica Made.
- Ar lielāko prieku iesim Tev palīgā, Madīt! – sauca pārējie.

Sagatavošanās darbi lēnām virzījās uz priekšu. Gruži bija savākti, galds atnests, arī krēsli salikti. Made un Jūsma uzklāja galdautu. Lācēni salika galda piederumus, šķīvjus un krūzes. Galdā tika celti dažnedažādi ēdieni un krūzēs salieta garšīgā bērzu sula.
Kad galds bijasa servēts, tad Raibā meža iemītnieki sapulcējās aplī klajumiņā. Meža centrālais laikrādis nosita divpadsimto stundu. Iedegās naktstauriņu spilgtās lāpas. Zerbiekste iznāca pašā apļa vidū. Debesīs spoži spīdēja mēness. Ziemeļvējs ar dienvidvēju šūpojās uz tā raga un priecīgi nolūkojās uz klajumiņu no augšas. Tas lielais brīdis bija klāt – vasara beidzot bija atnākusi.
Zerbiekste salika rokas kopā un sāka ikgadējo pateicības lūgšanu.
- Paldies Tev, mīļo vasariņ, ka esi atnākusi. Mēs pateicamies tev, ka katru gadu tu priecē mūs ar silto laiku, garšīgajām meža zemenēm, mellenēm, avenēm un lācenēm, kāarī garsīgajiem āboliem. Mēs esam īpaši pacentušies un sakopuši mežu Tev par prieku.
- Tev par prieku, tev par prieku! –piebalsoja pārējie.
- Sēdieties,lūdzu, pie galda! – aicināja Lapsu Made.
Svinētāji sasēdās pie galda. Ko viņi tur ēda uzzināsiet, izlasot nākamo dzejoli.

Mežmalā uz lielās takas
Zvēri svētkus svinēja.
Lācenes un citas ogas
Galdā celtas baltās bļodās.
Zaķskābeņu zupa garda
Tikko celta no pavarda.
Zerbiekste un Lapsu Made
Labprāt provē karbonādi.
Visu pēc uz zoba kārā
Medus torti Jūsma gādā.
Kad visi bija labi paēduši, tad Ļipainis aicināja visus uz kopīgu sadziedāšanos. Katrs spēlēja savu līdz paņemto instrumentu, Jūsma – klavieres.
- Tagad aicinu visus uz īstu tautisku danci par godu vasariņai! sauca Čākste un uzaicināja Zerbieksti uz deju.
Jautrā noskaņā, dziedot, dejojot un pa brīdim uzēdot, vasaras sagaidīšanas svinības turpinājās līdz pat saules lēktam. Saulei uzlecot, Raibais mežs iezaigojās visās varavīksnes krāsās un sudrabaini atmirzēja rasas pilieni zālē. Paparde izslēja savas garās lapas pretī saulei un magones pavēra savus ziedus. Bites sanēja un tauriņi laidelējās no viena magones zieda uz otru. Misters Dienvidvējš saldi krāca uz kāda gubu mākonīša. Sākās kārtēja jaunā diena Raibajā mežā – šoreiz jau vasarā, kas bija tik pat raiba kā pats mežs. Bet tas jau būs stāsts kādai citai reizei.
Arī es šajā mežā biju, visu izpētīju, pierakstīju, jums pastāstīju un jautriem tekstiem piepildīju. No sirds, ar prieku, atdevi un gandarījumu.

Čāpstiņa un Pļāpiņa modernie piedzīvojumi

 Čāpstiņš un Pļāpiņš - Dimanta lāsts

Reiz sensenos laikos aiz trejdeviņām zemēm...

Vai, piedodiet, atvainojiet! Šī nav tā pasaka. Sākšu vēlreiz. Žvīkš, brākš, bladākš, tinkš –divdesmit pirmais gadsimtiņš.

Kaut kur modernā zemeslodē starp 5 moderniem pakalniem atrodas moderna pilsēta. Tā noteikti neatrodas starp pirmo un otro pakalnu un ceturto un piekto pakalnu. Iespējam, ka tā plešas starp trešo un ceturto. Taču tas arī nav skaidri zināms un konkrēti pierādīts, jo vaicā, kam vaicādams, visi rausta plecus. Par tādu pilsētu neesot neko dzirdējuši.

Šajā modernajā pilsētā, ko sauc par Starppakalniju, dzīvo divi nebūt ne parasti rūķi. Tas tāpēc, ka ar viņiem nekad nav garlaicīgi. Dienu no dienas viņi izstrādā kādu no saviem meistarstiķiem.

Vienu no rūķiem sauc par Čāpstiņu. Tas tāpēc, ka viņš varēja čāpstināt no rīta zobus tīrot, brokastīs desu maizi apēdot, skolā košļeni žļembājot pa muti un tā dienu no dienas. Pat klases ekskursijā autobusā pa kluso uzgraužot kādu čipsu no saviem slepenajiem krājumiem. Tad gan pārējie meta šķībus skatus uz viņa pusi. Kā nu ne, jo autobusā tak čāpstināt nav pieklājīgi, kur nu vēl čipsus! Taču... ieradums paliek ieradums. Ko sāksi darīt, no tā vaļā ilgi netiksi.

Otru rūķi sauc par Pļāpiņu. Tas tāpēc, ka viņš varēja pļāpāt jebkuru mirkli jebkurā diennakts laikā. Ar viņa informācijas bagāžu varētu veselu enciklopēdiju sarakstīt. Reizēm pat bija ideja, vai nevarētu dabaszinību skolotāju Čiekurīša kungu nomainīt ar Pļāpiņu. Jo pļāpāšana izpaudās arī stundā. Nevarētu teikt, ka Pļāpiņš bija slinks un neizdarīgs. Tieši otrādi, viņš bija viens no centīgākajiem skolēniem un gribēja visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, tāpēc nepalaida garām pat mazāko sīkumu. „Kāpēc ods tik skaļi sīc?”, „Kāpēc zirneklim ir astoņas kājas, bet bitei tikai sešas?” un tā bez sava gala. Reizēm pat likās, kas tur ir ko nesaprast, bet Pļāpiņam bija jāapmierina sava ziņkāre. Un tā Čiekurīša kungs apstājās pie jautātāja problēmas risinājuma un tā aizrāvās, kad nākamreiz klase jau savlaicīgi noelsās un aizspieda Pļāpiņam muti, aizbildinoties ar rūķēna lielajām iesnām, kas izpaužas kā alerģija no pārlieku liela mutes muskuļu kustināšanas. Bet tāds nu viņš bija šis Pļāpiņš – aizgrābts, ieinteresēts un ļoti dzīvespriecīgs rūķēns, jo nekad neapstājas pie grūtībām un neatmeta visam ar roku. Viņa devīze bija: ja problēma nenāk pie manis, tad es dodos pie problēmas. Un nemitīgi cenšoties noskaidrot patiesību, iekūlās kādās neaptikšanās. Tad, saprotams, palīdzēt varēja tikai pilsētiņas vecākais Saulesspalva. Viņš bija jau cienījamā vecumā un iekrājis diezgan lielu dzīves gudrību. Un zināja, kas darāms.

Tā kādu dienu Čāpstiņš un Pļāpiņš sēdēja pēc stundām uz skolas trepēm un prātoja:

-         Klau, Pļāpiņ,- teica Čāpstiņš. - Aizlidojam ar lidriteni uz Kalnuparku aizu?

-         Nemaz nav peļama doma!” attrauca Pļāpiņš.

-          Čiekurīša kungs tieši stāstīja par zilajiem dimantiem. Jāpārbauda praksē skolotāja stāstītais par kalnu kazas melno lāstu.

-         Es neticu, ka tur spokojas kazas rēgs. Tie mūsu senči ir bijuši varen māņticīgi.

-         Nu nesaki vis Čāpstiņ! Kad tā kaza iezvels tev ar saviem ragiem pa pēcpusi, tad dzirksteles vien gar acīm nošķīdīs...

-         Labāk pasaki, ka Tev ir bailes!- atcirta Čāpstiņš, dusmās kodījot apakšlūpu.

-         Es... Man... Es ne no kā nebaidos. Saderam, ka es ieiešu tajā alā un izskriešu no tās pirms tā kaza vispār būs apjautusi, ka mēs tur esam! Bet par tevi jau gan neesmu tik drošs. Atceroties kā tu pusdienās kleksēji iekšā mis Saknītes dārzeņu sacepumu ar liellopu gaļu, nemaz nešaubos, ka vairāk par pieciem soļiem tu nepaskriesi un kaza izliks tevi savas alas goda trofeju plauktiņā pie citiem tādiem tūļām, kas krituši viņas nežēlestībā.

-         Ha, hā! To mēs vēl redzēsim! – attrauca Čāpstiņš un nokoda lielu gabalu piena šokolādes ar riekstiem. Tad kā parasti atsāka čāpstināt un pārliecībā devās uz riteņdromu.

Riteņdroms bija lielākais skolēnu braucamrīku novietnes laukums Starpkalnijā. Un kā jau katram krietnam lidlaukumam piedienas, bija aprīkots ar neskaitāmiem skrejceliņiem, kur pacelties un nolaisties. Lieki piebilst, ka katram ritenim bija divi lieli spārni katrā pusē un propellers priekšpusē. Lidaparāts bija aprīkots arī ar diviem krēsliem, ja nu vēl kāds sadomāja braukt līdzi kabīnē. Protams, katrs braucējs bija aprīkots ar speciālu ķiveri un piesprādzēja drošības jostu. Lai brauciens noritētu bez starpgadījumiem, Starpkalnijas lidriteņa līnijas uzraudzīja Satiksmīša kungs ar saviem palīgiem, kas debess plašumus starp kalniem novēroja savos monitoros, ko fiksēja neskaitāmas kameras, kas bija izvietotas pa visu pilsētu.

Pirms lidošanas bērniem bija jāiziet drošas braukšanas ABC kursus, kuru nolēgumā katrs tika pie apliecības un varēja stūrēt savu lidriteni līkumainajos pilsētas plašumos bez raizēm. Starp citu, lidritenis bija aprīkots ar gumijas gaisa spilveniem. Tā kā saskriešanās vai apgāšanās gadījumā nekāda lielā skāde nevarēja notikt un cietušie tika cauri ar nelielu apmestu kūleni, jo braucamrīks vienmēr nostājās atpakaļ uz riteņiem.

Riteņdromā kā parasti valdīja liela rosība. Vieni tikko atlidojuši, citi vēl grasījās lidot. Pie ieejas abus rūķus sagaidīja lidlaukuma uzraugs inspektors Zizlīša kungs.

-         Labdien, zēni! Kur tad brauksim?

-         Ak, mēs tāpat vien paelpot kalnu svaigo gaisu! – attrauca Pļāpiņš – Citādi te pilsētā ir ļoti tveicīgi!

-         Jā, tā viņš ir. Vasara gandrīz ir iestājusies un saule spēcīgi karsē. Ir gandrīz 25 grādi pēc celsija. Un runā, ka kalnos esot vēl saglabājies nedaudz sniega un šur tur vēl zied ķirši. Tad nu atvediet man nedaudz ķiršu zaru, lai kabinetā ienāk nedaudz svaiguma.

-         Labi, Zizlīša kungs, noteikti atvedīsim!

-         Tikai esiet uzmanīgi zēni un neizstrādājiet atkal kādu no saviem meistarstiķiem!

-         Centīsimies - atčāpstināja Čāpstiņš, košļādams pēdējo šokolādes gabaliņu.

Tad abi zēni aizsteidzās uz tuvāko brīvo lidriteni. Zizlītis galvu vien nogrozīja, noskatīdamies kā zēni pazuda no viņa redzesloka. Kā nu ne, jo ar abu „varoņdarbiem” bija pierakstīta vesela dokumentu mape. Un tā nu nekādā gadījumā nebija joka lieta.

Iekāpuši lidritenī un veikuši drošības pasākumus, abi draugi lēnām pacēlās gaisā. Dzestrs vējiņš ienesa tveicīgajā dienā nedaudz vēsmas. Riteņdroms, Starpkalnijas nami, ielas un arī skolas ēka ar parku palika apakšā un kļuva arvien mazāki un mazāki. Garām aizslīdēja mazs gubu mākonis un lidritenis izslīdēja tam cauri. Ticiet vai nē, bet sajūta bija kā sejā būtu ielidojusi debessmanna.

Tas bija mirklis un mākonis jau bija tālēs zilajās un acu priekšā no tālienes iznira Starpkalnijas Kalnuparka virsotne Rūķmoblāne ar sniegotajām virsotnēm. Abi rūķi nolaidās nelielā laukumiņā un pieslēguši riteni tam paredzētajā vietā, zēni pa nelielu taciņu devās kalnu noslēpumainajā gaisotnē.

- Klau, Pļāpiņ, - ierunājās Čāpstiņš. Kaut kā neredz te nevienu kazu.

- Tā gan, Čāpstiņ! Tu tikai lūdzams neko neēd!

- Es... Man nemaz ēst vēl negribas! – Čāpstiņš dusmīgs paskatījās uz Pļāpiņu.

- Nu neko nevar zināt! Sāksi vēl čāpstināt un aizbaidīsi kazu... Tad viss brauciens vējā. Speciāli paņēmu līdz fotoaparātu, lai varētu uzņemt labākos kadrus. Citādi parasti neviens netic...

- Kā tad, kā tad! – iesmējās Čāpstiņš. Tu vienmēr gribi dižoties un paliec bešā.

- Man ir vecvectēva, kas bija zinātnieks, talants! Bet tev laikam dzimtā vieni vienīgi čāpstinātāji...

- Ak, tā... – aizsvilās Čāpstiņš un steidzīgi sāka skriet uz tuvējo kalnu alu, nemaz neievērojot baltos ķiršu ziedus, kas bija krāšņi saplaukuši taciņas abās pusēs. Pļāpiņš viņam sekoja.

Kalnu kaza ganījās nelielā pļaviņā un nebūt neatradās alā, uz kurieni aizskrēja abi zēni.

Pļāpiņš pirmais ieskrēja alā. Tur valdīja nepārredzama tumsa. Rūķis aizdedza sveci un klusiņām zagās uz priekšu.

-         Te noteikti jābūt dimantiem.- viņš domāja. – Tie noteikti paslēpti alas dziļumā, lai viņus tik viegli nevarētu pamanīt. Pļāpiņa fotoaparāts te neko daudz nelīdzētu. Es pirmais atradīšu dārgakmeņus un viņam nebūs ar ko dižoties.

Tā nodevies pārdomām, rūķēns nemaz nepamanīja, ka uzkāpa akmentiņam, kas aizripoja alas dziļumā. No miega iztrūkās alas patstāvīgais iemītnieks sikspārnis. Spārnus vicinādams, tas satraukti laidelējās apkārt.

-         Kas tad tas? Tā noteikti ir kalnu kaza! – iesaucās Čāpstiņš. – Un tās ir viņas spīdīgās acis! Ar saviem lāzerstariem tā mani apžilbināja un drīz es nokritīšu un viņa mani aizvilks uz savu alu! Kur tu esi Pļāpiņ? - Bļāva rūķēns un skriešus metās uz izeju, ieskriedams Pļāpiņam tieši krūtīs un nogāzdams to zemē.

-         Dulls esi vai? Ko bļausties!

-         Es... es redzēju kalnu kazu! Es gāju alā pēc dimantiem un tad tā nohipnotizēja mani ar savām lāzeracīm!

-         Ko tu tur gvelz? Kāda kaza, kādas lāzeracis? Dienas laikā kaza alā nemaz neuzturas! Ja tu nebūtu tik ātri aizskrējis, es tev to būtu pateicis! Tā kā esi mierīgs, tas bija kas cits

-         Jā, bet kas tad tas bija?

No alas izlidoja sikspārnis, satraukts paskatījās apkārt un ielidoja alā atpakaļ. Abi draugi devās alā iekšā un klusumā izpētīja alas sienas. Jo dziļāk alā viņi devās, jo straujāk pukstēja viņiem sirds.

-         Klau, Pļāpiņ, tu esi pārliecināts, ka šī ir īstā ala, par kuru runāja Čiekurīša kungs?

-         Nu, bet, protams! Tu te redzi vēl kādu citu alu?

-         Nē, neredzu. Taču nekādus dimantus arī neesmu sataustījis.

-         Tas tāpēc, ka neesam pietiekoši dziļi iegājuši.

Te pēkšņi viņi sataustīja kādus spīdīgus akmentiņus. Nopriecājušies rūķēni veikli pāris salika savās kabatās. Nekāda kaza pakaļ viņiem neskrēja. Izgājuši no alas, abi aplūkoja iegūto. Pēcpusdienas saulē akmeņi iezaigojās.

- Tad, lūk, kādi izskatās dimanti! – iesaucās rūķēni. Ar to dimantu medības alā bija beigušās, bet abi rūķēni devās tālāk pa taciņu.

Un kā jau minēju, kaza ganījās pļaviņā un mierīgi plūca zāli, nelikdamās zinis par apkārtējo pasauli. Vismaz bīstama tā neizskatījās. Pļāpiņš uzmanīgi palūkojās no taciņas malas un pamāja Čāpstiņam, kas piesardzīgi turējās noteiktā attālumā. Tas nelabprāt aizčāpoja līdz draugam. Pļāpiņš uzlika galvā lidriteņa ķiveri un norādīja to darīt arī Čāpstiņam. Taču rūķēns nekādi nevarēja saprast, kāpēc tas jādara.

-         Caurdurs tavu galvu, tad varēsi greznot kazas alas godasienu! – nošņāca Pļāpiņš.

To nu gan rūķēns nevēlējās un steidzīgi uzvilka ķiveri.

-         Tu aiziesi tur aiz tā krūma un kad es svilpšu, tad izleksi un nofotografēsi mani kopā ar kazu!

-         Kāpēc es? – nesaprata Čāpstiņš.

-         Tāpēc, ka tu ar savu brēkšanu sadusmosi kazu un beigas būs mums abiem diviem! Kaza jau priecīga nebūs un neteiks „ņemiet droši šos dimantus, man to vēl daudz!”. Kā tu domā, ko viņa ir izdarījusi ar iepriekšējiem dimanta meklētājiem?

-         Nu es nezinu...

-         Viss ir jādara apdomīgi. Kad bilde būs gatava, tad mēs noslēpsimies krūmos un kaza pat nepamanīs, ka esam te bijuši.

-         Kā tad, kā tad! Šī kādu laiku būs pamatīgi apdullusi no fotoaparāta zibšņa.. Gribētu redzēt, kā tā apdullusi skrien uz riņķi.

Viss raiti ritēja savu gaitu. Čāpstiņš aizrāpoja un noslēpās krūmos. Pļāpiņš klusām pierāpoja pie kazas. Taču draugs nez kāpēc neleca ārā no krūmiem. Pagāja minūte, divas. Nekas nenotika. Pļāpiņš sāka nervozēt. Tad no krūmiem brēkdams izskrēja Čāpstiņš un viņam pakaļ vēl viena kaza.

-         Kas tad tas? No kurienes tā uzradās? Varbūt darbojas zilo dimantu lāsts un abus tūlīt pārvērtīs par dimantiem kā pārējos dārgumu tīkotājus?- Laika nebija un Pļāpiņš steigā atkāpās. Ķivere noripoja no galvas un Čāpstiņš skrienot uzskrēja tai virsū. Tā pārplīsa uz pusēm. Taču Pļāpiņš par to nebēdāja un metās bēgt ko kājas nes. Kas bija noticis?

Kad Čāpstiņš bija ierāpojis krūmos un sagatavoja fotoaparātu darbībai, viņš pamanīja vēl pāris kazas, no kurām viena devās tieši uz krūmu pusi. No priekšpuses to nevarēja redzēt, tāpēc arī Pļāpiņš nepamanīja tuvojošamies briesmas. Kādu brīdi Čāpstiņš bija kā ūdeni mutē ieņēmis un tad košļenei, ko viņš klusām žļembāja pa muti, izkrītot viņš ar spalgu brēcienu metās bēgt.

-         Ātrāk, ātrāk, netūļājies! – brēca Čāpstiņš uz Pļāpiņu. Tā ir tikai tava vaina. Tu teici, ka esot ļoti varens... Nu tad parādi savas izcilās zinātnieka spējas un izpestī mūs no šīs likstas!

-         Es jau cenšos! – attrauca Pļāpiņš cenšoties atslēgt slēdzeni, lai varētu iekāpt lidritenī. Tu atkal visu salaidi dēlī. Es tak teicu klusām pielavīties, bet tu laikam skaļi čāpstināji un kaza izdzirdēja, tāpēc sadalījās vairākās. Esmu dzirdējis, ka burvji tā darot. Šai noteikti piemīt kādas spējas.

-         Tu ātrāk taisi vaļā to slēdzeni, kamēr kaza nav mūs samīcījusi!

Taču abi rūķi nepamanīja, ka kazas te nemaz nav. Un cenšoties iekāpt ritenī, nejauši uzkāpa izkritušam dimantam, kurš sasprēgāja daudzos mazos gabaliņos, kas izrādījās parastākie plastmasas gabaliņi. Te tev nu bija dimanti! Un kaza arī bija visparastākā no kazām. Pie tam nevis viena, bet vesels ganāmpulks. Rūķēni to pamanīja, kad pacēlās augšup un Ganīša kungs viņiem pamāja, dzīdams savu ganāmpulku uz māju pusi.

Nākamajā rītā rūķēni satikās klasē.

-         Kā pavadījāt vakardienu? – ievaicājās Mendija. – Mēs ar klasesbiedriem vakar rīkojām futbola maču manā dārzā. Gribēju jūs uzaicināt, bet jūs tik ātri aizlidojāt, ka nepaspēju jūs informēt par šo ideju.

-         Ai, neko īpašu! Gribējās pamācīties angļu valodas testam!

Atskanēja zvans uz pirmo stundu. Klasē ienāca Čiekurīša kungs.

-         Labrīt, klase!

-         Labrīt, Čiekurīša kungs! Šodien tak nav dabaszinības!

-         Es zinu! Gribēju jūs vienkārši painformēt, ka direktors Labiņa kungs atbalstīja manu ideju un rītdien stundas nenotiek, bet mēs dodamies mācību ekskursijā uz Kalnuparku aizu Varēsim apskatīt Dimantu alu ar dārgumu maketiem. Ganīša kungs apsolījis parādīt savas kazas.

-         Urā!!! - nopriecājās skolēni.

-         Kas jums notika Čāpstiņ un Pļāpiņ? Jūs tādi bāli palikāt...

-         Čiekurīša kungs, mums apsāpējās vēders. Laikam būsim ko nelāgu apēduši. Drīkst mēs rīt paliksim mājās?

-         Tad aizejiet līdz Tabliņas kundzei, lai iedod jums kaut ko pret vēdergraizēm un pamēra temperatūru. Ja viņa atļauj, varat rīt palikt mājās.

Skolotājs galvu vien nogrozīja, kad abi rūķi izskrēja no klases.

-         Pļāpiņš atkal noteikti kaut ko „savārījis”! – iespurcās Mendija un pārējie skolēni ar Čiekurīša kungu labsajūtā smējās vēderus turēdami. Pat Vendālas jaunkundzei, kas reizē bija angļu valodas skolotāja un klases audzinātāja, bija jāpasmaida. Protams, no testa rakstīšanas nekas neiznāca, jo bija jāpārrunā, kā uzvesties kalnos, jāparakstās par drošību un jāizlemj kas jāņem līdz un ko labāk atstāt mājās.

Tā nu gāja tai Starpkalnijā, kas starp citu, bija visparastākā pilsēta no moderno kalnu pilsētām. Taču tajā dzīvoja neparasti rūķēni un reizēm atgadījās dažādi jautri notikumi. Taču nekā, kas jau nebūtu noticis... Kā jau pieklājas modernajā 21. gadsimtā. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.

Mācību gada noslēguma ekskursija jeb Sarkangailījas krokodila medības

Bija jauka jūnija diena. Mācības Starpkalnijas vidusskolā bija beigušās. Atzīmes izliktas un liecības iegūlušas plauktā līdz rudenim. 3. klases skolēni devās gada visjautrākajā ekskursijā uz Sarkangailījas Nacionālo Parku.

- Iekāpt, iekāpt!- sauca Vendālas jaunkundze un Starpkalnijas vidusskolas sākumskolas skolēni steidzīgi drūzmējās pie autobusa ieejas. Viņa pati iekāpa pēdējā, kad visi skolēni bija sakāpuši autobusā. Iekšpusē visus sasēdināja Čiekurīša kungs.

- Grozītis un Šķēriņš, Darbītis un Saulgozis, Mendija un Vendija, Pauls un Verners, Sallija un Nellija, Čāpstiņš un Pļāpiņš, Rūdis un Pēcis, Dana un Santa. Vai visiem ir ērti? – taujāja Čiekurīša kungs.

- Jā, jā! Viss ir labi. – attrauca ekskursanti.

Pašā priekšā sēdēja Vendālas jaunkundze ar Čiekurīša kungu. Aiz viņiem – Tabliņas kundze ar dažādām kastītēm un zāļu aptieciņām. Viņa bija tik ilgi stāstījusi Labiņa kungam, cik ļoti viņai patīk dzīvnieki, ka tas atļāva viņai braukt līdzi. Pats direktors devās ekskursijā ar savu septīto klasi. Taču līdzi pieteicās arī mūzikas skolotājs Koklīša kungs ar savu sievu mākslinieci Antru Koklīti un vizuālās mākslas skolotāja Randāla jaunkundze. Tā ekskursija solījās būt ļoti interesanta un nodarbēm pārpilna.

-         Sēžam rātni un autobusā neko neēdam – atgādināja Vendālas jaunkundze un zīmīgi paskatījās uz Čāpstiņu. Pārējie braucēji līksmi iesmējās.

-         Es kārtīgi paēdu brokastis! – attrauca rūķēns un vēsā mierā turpināja žļembāt košļājamo gumiju ar bekona garšu, kas bija pēdējās modes kliedziens un ļoti gāja pie sirds tiem, kam bija problēmas ar ilglaicīgu neēšanu.

-         Tad labi!- Vendālas jaunkundze nopūtās un veikli apsēdās blakus Čiekurītim.

-         Šodien jauks laiks, tieši kā radīts ekskursijai uz dabas parku.

-         Uz kurieni mēs īsti braucam? – ievaicājās Mendija.

-         Uz Sarkangailīju. Tā atrodas divu stundu braucienā no Starpkalnijas - attrauca Pļāpiņš. Es vakar paskatījos internetā. Tā ir diezgan sena pilsēta ar varen jancīgu baznīcas torni.

-         Pļāpiņam taisnība, - ierunājās Čiekurīša kungs - Pilsēta dibināta 1565. gadā. To dibinājuši itāļu magnāti. Tāpēc pilsētā jūtama senlaicīga aura. Un baznīca arī celta Renesanses stilā.

-         Kas ir Renesanse? – skolēni gribēja zināt?

-         Renesanse – iesāka Čiekurīša kungs – ir laika posms ap 1500. gadu, kad pēc ilgiem baznīcas kundzības gadiem par pamatvērtību tika atzīta dzīvība uz Zemes. Un līdz ar to, arī arhitektūrā tika izmantotas smagnējākas formas, kas koncentrējās ap zemi. Daudz tika celtas kupolveidīgas celtnes un sāka dominēt apaļas un liektas līnijas dekoros un daudz izmantoja arkas. Kad nokļūsim tur, tad jūs paši redzēsiet, cik daudz pusapļveidīgu arku ir sastopams ēku dekoros. Un baznīcas tornis tiešām ir interesants, jo to grezno sarkans gailis, kas ir pilsētas goda simbols.

-         Kāpēc tā? – ieinteresēti ievaicājās Pļāpiņš.

-         Runā, ka savulaik, itāļu magnāti audzējuši gaiļus. Kādu vasaru pilsētu apsēdušas tuvējo mežu lapsas. Tās uzbrukušas pilsētai, jo bijušas badā. Tad, lai cīnītos ar tām, vietējie bagātnieki uzrīdījuši tām gaiļus. Tie savukārt noknābājuši lapsas ar saviem spicajiem knābjiem tā, ka pilsētas tuvumā tās vairs neesot manītas. Līdz ar to pilētai devuši nosaukumu Sarkangailīja.

-         Cik interesanti, Čiekurīša kungs! Ar aizrautību iesaucās arī Vendālas jaunkundze.

-         Tur gan būs daudz ko gleznot! – priecājās Randāla jaunkundze un Koklīša kundze bija ar viņu vienisprātis.

-         Pie tam, mēs gaiļus varēsim apskatīt arī Nacionālajā parkā - Čiekurītis piemetināja.

-         Urā!!! – bērni priecīgi iesaucās. Bet ko mēs darīsim pa ceļam?

-         Es zinu! – nosvērti teica Koklīša kungs- Mēs dziedāsim! – un izvilka no ietvara savu ģitāru, kuru viņš vienmēr ņēma līdz saviesīgos pasākumos. Tā skolas koncertos viņš vienmēr priecēja skolas darbiniekus, skolēnus un viņu vecākus ar jauku ģitārspēli, ko visi gaidīja ar lielu nepacietību.

Pārspriežot ekskursijas maršrutu un vienojoties jautrās dziesmās divas stundas pagāja nemanot. Autobuss jau drīz pārvietojās par Sarkangailījas senajām ieliņām, jo kā jau Čiekurīša kungs minēja, pilsēta bija veca un jaunu celtņu šeit tikpat kā nebija, ja neskaita lielveikalus, kas iespiedušies starp vecajām ēkām, centrālo banku un benzīntanku.

-         Paskatieties, - Pļāpiņš iesaucās! - baznīcas gailis tik tiešām sarkans!

-         Jā, jā! Attrauca Mendija! Tāpat kā tava seja, kad esi pastrādājis kādus nedarbus! – un pārējie atkal smējās vēderus turēdami. Pat Čāpstiņš ieķiķinājās, bet tūlīt apklusa, jo Pļāpiņš tik zīmīgi uz visiem paskatījās, noplātīja rokas un teica:

-         Mēs esam tālu no Starpkalnijas, ar vairākiem pieaugušajiem un Tabliņas kundze ir paņēmusi diezgan daudz ārstniecības līdzekļus aptieciņā. Kas gan ārkārtējs varētu notikt? Ja nu vienīgi izbēgt tīģeris vai kādu aprīt krokodils. Bet cik man zināms tīģerus tur aplokā, kam priekšā ir dzelzs restes.

-         Krokodili Sarkangailījas Nacionālajā parkā nav novēroti. Vismaz par to mēs varam būt mierīgi, ka Pļāpiņš viņu redzeslokā negadīsies – strikti noteica Čiekurīša kungs un Vendālas jaunkundze zīmīgi ieklepojās, par ko pārējiem atkal bija lielu lielie smiekli.

Autobuss, izlīkumojis pa Sarkandailījas ielām, izbrauca uz neliela lauku ceļa, kas gan bija noasfaltēts, un nobraucis kādas desmit minūtes, nogriezās pa labi, kur bija norāde Sarkandalījas Nacionālais parks un pa palmu ieskautu aleju nobrauca vēl kādus 5 kilometrus. Tad autobuss pagriezās un apstājās lielā stāvvietā. Vendālas jaunkundze un Čiekurīša kungs izkāpa un devās pie kases, lai pasūtītu visiem ieejas biļetes. Parks bija ļoti plašs un vairākas vietas apskatīt bija paredzēts braucot īpašā Nacionālā parka busiņā. Vendālas jaunkundze ar Čiekurīša kungu atgriezās autobusā un paziņoja bērniem:

-         Tālāk parka teritorijā mēs pārvietosimies ar ekskursijas busiņu bez jumta. Tā kā ņemam līdzi somu ar ēdamo, siltāku jaku un stājamies ārā pie autobusa. Tabliņas kundze, neaizmirstiet aptieciņu ar pašu nepieciešamāko. Pārējo atstāsim šeit autobusā. Ja nu kas, tad atbrauksim pakaļ, ja vajadzēs ko nopietnāku ārstēt.

Tā bērni un skolotāji pārnesa nepieciešamās mantas no lielā autobusa mazajā busiņā ar žirafes attēlu uz sāniem un ekskursija varēja sākties.

-         Skatieties, re, kur lamas, bet, re, kur kamieļi! – jūsmoja bērni.

-         Un ganībās ganās arī savvaļas zirgi! Vienmēr esmu vēlējusies redzēt īstu savvaļas zirgu! - Jūsmoja Vendālas jaunkundze.

-         Jā, zirgi, zirgi... - piekrita Koklīša, Randāles jaunkundze un Tabliņas kundze.

-         Es gan beidzot gribētu redzēt izslavētos Sarkangalījas gaiļus! ierunājās arī Koklīša kungs.

-         Mēs arī, mēs arī! - iesaucās bērni.

-         Bet tad mums būs jāizkāpj no autobusa skatu laukumā un tālāk jādodas ar kājām. Pie reizes varēsim apskatīt arī trušus, pērtiķus, ķengurus un koala – pētot karti norādīja Čiekurīša kungs.

Sastājušies pa pāriem, skolēni devās pa speciāli izveidotu garu laipu. Un tur jau viņi bija. Krāšņām sekstēm plīvojot, dažnedažādu šķirņu gaiļi bija aplūkojami dažādos aplokos.

-         Interesanti, vai viņi arī kož? – ievaicājās Pļāpiņš. Un Čiekrīša kungs tūlīt sāka stāstīt atgadījumu no savas bērnības, kad kaimiņu gailis viņam ieknābis dibenā, par ko visi ļoti gardi nosmējušies.

-         Man toreiz bija apmēram tikpat gadu cik jums. Un nodomāju, ka gaili taču var paglaudīt. Bet šis kā es tuvojos, apcirtās uz otru pusi un metās man virsū un ieknāba dibenā. Taču tas gan bija skats, kad no kaimiņu sētas ārā un pār žogam savā sētā iekšā. Pērienu dabūju kārtīgu, jo šorti bija tikko nopirkti, bet tajos jau caurums... – savā bērnības piedzīvojumā dalījās Čiekurīša kungs.

Čāpstiņš piegāja pie viena no gaiļiem:

-         Labdien, gaiļa kungs! Bē bē bē! Iznāc un ieknāb man ja vari! - viņš kaitināja gaili. Taču tas laikam bija pieradis pie pārlieku lielas uzmanības vai nesaprata rūķēna teikto un izslēja seksti vēl augstāk un lepni pietipināja pie žoga, paskatījās uz Čāpstiņu un sapratis, ka šis viņam graudus nedos, devās uz otru aploka galu. Čāpstiņš pakaļ vien noskatījās.

-         Klau, Čāpstiņ, - ierunājās Pļāpiņš – no tevis pat gailis nebaidās. Ja es būtu aplokā, tad es gan tam gailim parādītu. Esmu lasījis grāmatās par senajām vēršu cīņām, kad rūķus ielaida arēnā un tiem pretī izlaida vēršus. Tur gan notikās cīņa uz dzīvību un nāvi. Būtu man sarkans lakats, tad es tev parādītu īstu cīņu. Bet aizmirsu mājās...

-         Varbūt piezvani slavenajām krievu babiņām, lai tev aizdod. Ziediņš un Matrjona... tā laikam viņas sauca... – iespurdzās Mendija un atkal visi smējās vēderus turēdami.

-         Nu gan dosimies tālāk! Gribētos jau arī kaut kad to pikniku sarīkot, vai ne, Pļāpiņ? – situāciju izglāba Vendijas jaunkundze, papliķējot dusmīgajam Pļāpiņam pa plecu. – Mums vēl daudz ko apskatīt. Apskatīsimies trušus, ķengurus un koala, tad dosimies uz piknika zonu.

-         Tur ir arī iesmi un grils, tā kā varēsim cept desiņas! – piemetināja Čiekurīša kungs.

-         Man ir līdzi nedaudz kartupeļu, - ierunājās Tabliņas kundze. Arī Koklīšiem līdzi bija kartupeļi, tā kā pikniks solījās būt grandiozs. Un kas var būt labāks par folijā ceptiem kartupeļiem...

Tā visi staigāja no nožogojuma uz nožogojumu. Pabaroja trušus ar burkāniem un zāles stiebriem, izsmējās par pērtiķu jociņiem. Taču tad Pļāpiņš ieraudzīja, izkārtni, ka drīzumā tiek atklāta tropu māja. Pasaucis draugus maliņām, viņš klusi teica:

-         Klau, kā būtu, ja mēs ielavītos iekšā un apskatītos? Varu derēt, ka tur ir krokodili.

-         Vai!... Tad es labāk nē.- bailīgi uz Pļāpiņu paraudzījās Čāpstiņš.

-         Nē, nu, protams, tu jau vari doties ar pārējiem uz piknika zonu, taču iedomājies, kāds pārējiem būs pārsteigums, ka tev izdevies redzēt krokodilu, kurš vēl nav sagatavots apskatei! - Pļāpiņš zīmīgi paskatījās uz Čāpstiņu un pārējie iesmējās, jo zināms, ka Čāpstiņš ar drosmi vis neizcēlās.

-         Kāds jau autobusā teica, ka krokodili Sarkangailījā nebūšot... – ieķiķinājās Mendija.

-         Bet tieši tāpēc to vajag pārbaudīt. – atrunas nepieņēma Pļāpiņš. – Kurš piedalās?

Pieteicās gandrīz visi. Bet lai nerastos aizdomas, nolēma Tropu mājā ielavīties pa vienam. Tā sagaidīja brīdi, kad pieaugušie, sastādījuši visus pa pāriem, devās pa priekšu uz piknika laukumu, uz kuru veda ceļš pa labi. Taču aizmugurējie pa vienam aizlavījās pa kreisi. Pļāpiņš gāja pa priekšu.

-         Mums palaimējies, - viņš teica, - aizmugurējās durvis ir vaļā.

-         Ka tik mūs nepamana kāds no strādniekiem! – bailīgi apkārt lūkojās Mendija.

-         Nekas, tad es notēlošu, ka esam apmaldījušies... – acis izvalbījusi demonstrēja Sallija.

Draugi klusām ielavījās pa sānu durvīm Tropu mājā.

-         Te gan ir karsts! – iesaucās Vendija.

-         Bet te jau nav Ziemeļpols – attrauca Rūdis un pārējie smējās.

-         Tieši tā, kā Čiekurīša kungs stāstīja, ka tropos augot liānas un baobabi. – piemetināja Pauls.

-         Ka tik kāda čūska neizlien no šiem džungļiem, - Verners šaubīgi paraudzījās apkārt.

-         Nesatraucies! – attrauca Pļāpiņš. Tā nu šie tev ļaus šeit brīvā vaļā ap kokiem tīties kobrām. Domāju, ka te būs vienkārši eja, bet čūskas varēs aplūkot atsevišķā nodalījumā.

Pārējie nomierinājās un sekoja Pļāpiņam. Pēdējais, bailīgi apkārt lūkodamies, gāja Čāpstiņš. Nogājuši gar bruņurupuču, varžu, ķirzaku, pērtiķu, pat tīģeru aplokam, draugi apstājās pie nožogojuma, kur skaidri bija uzrakstīts „Krokodīlu dīķis”. Krokodīlu gan nemanīja, bet toties vārtiņi, pa kuriem acīmredzot piegādāja rāpulim barību, bija vaļā.

-         Es lasīju, ka krokodili nemīl publiku un mīl slēpties. – ieteicās Pļāpiņš.

-         Bet varbūt te krokodili vēl nemaz nav ievietoti – norādīja Mendija. – Tā arī varētu būt, citādi mēs viņu te kaut kur redzētu. Neticu, ka viņš slēpjas kaut kur pašā galā. Ūdens te ir pilnīgi dzidrs un redzama katra dīķa dibena spraudziņa.

Tik tiešām dīķis bija dzidrs un caurspīdīgs kā spogulis. Taču draugi nebija iedomājušies, ka vārtiņi varētu nebūt cieši aiztaisīti un slēdzis atsprādzis vaļā. Tā arī bija noticis un krokodils, kurš šorīt ticis šeit atvests un ievietots, bija izrāpies no nožogojuma un aizrāpojis aiz stūra, kur pletās pērtiķu liānas. Viņš mierīgi tiesāja gaļas gabalu, kurš bija izkritis kādam no kopējiem.

Dana to pamanīja pirmā un rūķēni sastinga bailēs. Taču Pļāpiņš neapmulsa.

-         Būtu virve, es varētu pielavīties viņam no mugurpuses un apmest to ap žokli, lai tas nevarētu nevienu sakost! – paziņoja rūķēns.

-         Bet jau nu viņš tev iekož? – pārējie bažījās.

-         Es izdomāju! – nočukstēja rūķēns. – Norausim liānu un ar to mēģināsim sagūstīt krokodilu. Verners, Čāpstiņš, Rūdis un Pēcis pie priekšas, pārējie no aizmugures.

-         Kāpēc es no priekšas? – iebilda Čāpstiņš. - Ja nu viņš man iekož?

-         Nebaidies, neiekodīs. Pa visiem mēs viņu sagūstīsim. Iedomājies tikai, tā būs sensācija. Bariņš skolēnu noķer no dīķa izbēgušu krokodilu. Mēs kļūsim slaveni visā skolā – Čāpstiņš jūsmoja.

Draugi norāva pāris tuvumā esošās liānas. Krokodīls sadzirdējis troksni, pagrieza galvu, bet viņam virsū tika uzmesta liāna un viņš bezspēcīgi kārpīja dusmās zemi.

Tad, kur bija, kur ne, pie ķērājiem piesteidzās Čiekurīša kungs un Koklīša kungs.

-         Ak, re, kur jūs esat! Mēs jau domājām, ka kaut kas nav kārtībā, kad skaits ar katru minūti kļuva arvien mazāks. Kad jūs sākāt pazust, mēs nolēmām, ka jādodas nopakaļ. Un neesmu kļūdījies. Ātri, palīdziet, liekam virvi viņam apkārt, lai mazāk var pakustēties!

Kopīgiem spēkiem viņi nosaitēja krokodilu un Čiekurīša kungs izsauca Nacionālā parka apkalpi.

-         Kur jums prāts zēni! – dusmojās Koklītis. Krokodīls varēja jūs sakost!

-         Bet tagad nesakodīs, Koklīša kungs! Ja mēs nebūtu šeit ielavījušies, tad viņš varēja sakost citus un arī kādu no Tropu mājas iemītniekiem! – skolēni iesaucās!

-         Starpkalnijas vidusskolēni, - ar uzslavu ierunājās Sarkangailījas Nacionālā parka direktors. - Jūs paveicāt drosmīgu darbu. Ja nebūtu Jūs, tad krokodils varēja tik tiešām kādu sakost. Prieks, ka uz šīs zemeslodes ir apzinīgi un drosmīgi rūķēni! Es noteikti saukšu pie atbildības kopēju. Drošībai šajā zoodārzā jābūt pirmajā vietā. Labi, ka Tropu māja nebija vēl atvērta apmeklētājiem.

-          Nu, klase! Jūs mūs pamatīgi pārbaidījāt! – pārmetoši iesāka Vendālas jaunkundze. – Un nemaz neprasīšu, kam pieder šī neprātīgā ideja doties apmeklētājiem neatvērtajā parka daļā. Kāds varēja gūt savainojumus vai iet bojā. Taču... Es ar jums lepojos! It īpaši ar Tevi, - viņa uzsmaidīja Pļāpiņam un apskāva rūķēnu.Un ceru, ka direktors Labiņa kungs arī to novērtēs, kad izliks diplomu par drošsirdību skolas gaitenī pie sienas. Tagad visi pēc kārtas pie Tabliņas kundzes.

-         Skolotāj, varbūt nevajag – bažīgi ierunājās Čāpstiņš.

-         Vajag, vajag. Lai nākamreiz pārgalvīga rīcība nenāk prātā! - Līksmi attrauca Čiekurīša kungs.

-         Un kā balva iemaksātā nauda par parka apmeklējumu tiks atgriezta atpakaļ, Šī ekskursija jums šodien par brīvu – paziņoja Nacionālā parka direktors. – Kā arī iespēja visiem nobildēties šeit pat tropu mājā pie „Krokodīlu dīķa”. Es jūs visus ar prieku nobildēšu.

-         Urā!!!- jūsmoja rūķēni.

Pēc kārtīga Tabliņas kundzes apmeklējuma parka autobusā, visi nobildējās un piknika zonā cepa desiņas. Pieaugušie ar interesi noklausījās, kā Pļāpiņš izdomāja doties uz Tropu māju, kā rūķēni pa vienam aizlavījās no skolotājiem un kā viņi atskārta, ka Tropu mājā ir izbēdzis krokodils un Pļāpiņa drosmīgo rīcību. Jo kā jau minēju, viņš ir lāga rūķēns, kurš cenšas vienmēr atrast risinājumu dažādām problēmām. Pat ja visbiežāk iekuļas nepatikšanās. Labi, ka šoreiz blakus bija drosmīgi draugi un Čiekurīša kungs arī atsteidzās palīgā. Viss labi, kas labi beidzas.

-         Klau, Pļāpiņ, - ierunājās Mendija un viltīgi piemiedza ar aci, - varbūt nākamreiz mēs varētu doties tīģera medībās uz džungļiem?

-         Zini, tā nebūt nav slikta ideja, taču... kādam laikam pietiks. Varbūt nākamgad... – attrauca Pļāpiņš un turpināja grauzt tikko izcepto desiņu. Pārējie viņam pievienojās. Arī Čāpstiņš līksmi, ka viss beidzies, čāpstināja savu desas gabaliņu.

-         Kurp brauksim nākamreiz rudenī? – Čiekurīša kungam jautāja Vendālas jaunkundze.

-         Es domāju, ka varbūt uz vietējo observatoriju vai kādu muzeju.

-         To es varētu nokārtot! – strikti noteica Koklīša kundze.

-         Ak, kā man patīk māksla! – iesaucās Tabliņas kundze – Es noteikti dotos jums līdzi.

-         Bet Tabliņas kundze, Jūs tak muzejā nenesīsiet savus zāļu koferīšus? – ievaicājās Vendija.

-         Es domāju, ka nē. Tur taču nav nekā tāda, kur kāds varētu savainoties, mīļo Vendij.

-         Un tur nu noteikti ir novērošanas kameras, kas Pļāpiņa soļus uzmanīs ļoti strikti! – iepriecināts bija Čiekurīša kungs.

-         Runājot par zīmēšanu, pēc piknika katram būs uzdevums uzzīmēt to, kas no šodienas ekskursijas paticis vislabāk un vērtējums ies elektroniskajā klases žurnālā! – noteica Randāla jaunkundze. – Tā kā laiks pārdomām jums tiek dots. Otas, krāsas un krītiņi ir lielajā autobusā.

-         Bet Randāla jaunkundz, ko tad lai es zīmēju? Izbrīnījies bija Čāpstiņš

-         Uzzīmē gaili. Tas ir tikpat drosmīgs kā tu! – šoreiz smējās Čāpstiņš un pārējie līdz ar viņu.

-         Es zinu, es zinu, ko es zīmēšu. – iesaucās Tabliņas kundze. Sen neesmu zīmējusi. Un tas noteikti būs krokodils. Jo tieši to es šodien neredzēju.

-         Mēs Jums palīdzēsim! Iesaucās rūķēni un apskāva Tabliņas kundzi.

Tā diena pagāja, desiņas un citi gardumi bija apēsti, zīmējumi sakrauti čupiņā autobusā. Visi noguruši, bet priecīgi brauca mājup.

-         Projām jābrauc, projām jābrauc,

-         Es nevaru šeit palikt.

-         Šeit palika krokodils sagūstīts un noķerts drīz.

-         Arī gailis sarkansekstis

-         Un mīļie savvaļas zirgi.

-         Viss mierīgi un bez steigas,

-         Viss labi, kas labi beidzas.

Tas arī viss mīļie. Kārtējais piedzīvojums ar laimīgām beigām. Taču nekas nav tik briesmīgs kā no malas rādās. Tāpēc vislabākās sajūtas ir tieši pašā notikumu virpulī. Un jācenšas tās izbaudīt ar pilnu sparu. Lai pēcāk nav jānožēlo, ka neesi bijis klāt. Taču... Piesardzība nekad nav par ļaunu. Ir teiciens: sargā pats sevi un Dievs tevi sargās. Lai izdodas un līdz nākamajam Čāpstiņa un Pļāpiņa piedzīvojumam!

Gatavošanās jautrajām vasaras brīvdienām

Vasara modernajā zemeslodē starp 5 moderniem pakalniem - modernajā Starpkalnijas pilsētā zēla plašumā. Tikko kā bija noziedējušas ābeles un ceriņi un saplaukuši baltie jasmīni. Vietējās puķu dobēs krāšņi ziedus pacēluši puķuzirņi. Krāšņās strūklakas aktīvi pludināja savas krāsainās ūdens tērcītes, zem kurām patvērumu no karstās saules meklēja rūķi un rūķenes.

Vietējo rūķēnu  dzīvē bija gaidāms kārtējais interesantais notikums – ciemošanās pie Vendijas  omītes Forsīdijā. Tas gan nebūtu nekas īpašs... taču Vendijas omīte, par spīti saviem gadiem, labi spēlēja futbolu un labprāt izbrauca riksi ar savu motociklu. Viņa bija pat iestājusies Brīdija motobraukšanas biedrībā un katru gadu apmeklēja biedrības salidojumu, kas vietējā jūrmalas kūrortzonā bija plaši apmeklēts un iecienīts ikgadējs pasākums.

Čāpstiņš un Pļāpiņš kravāja ceļasomas, kad piezvanīja Vendija, lai vēlreiz atgādinātu, ko omīte cieši piekodinājusi paņemt līdzi.

-         Čau, Pļāpiņ! Rīt tad braucam jautrajā vasaras piedzīvojumā?

-         Kā tad, kā tad! – jautri attrauca Pļāpiņš.

-         Gribēju vēlreiz Tev atgādināt, kas obligāti jāpaņem līdzi. Uz manu omīti var droši paļauties. Ja viņa, ko saka, tad tas ir kā lietus no skaidrām debesīm.

-         Tev ir superīga omīte! Priecājos, ka viņa bija ar mieru arī mūs pieskatīt!

-         Tā jau ir. Tētim ar mammu jāstrādā un šeit, Starpkalnijā, pavadīt visu vasaru nebūt diez ko interesanti, it īpaši ja ir omīte, kas mīl sportot, braukt ar moci un dzīvo netālu no pašas pludmales. Jau sen gribēju kārtīgi izpeldēties.

-         Par godu šim notikumam man tētis nopirka īpašu piepūšamo matraci. Kad to piepūš, uz tā var novietot vai veselu armijas bataljonu.

-         Jauki! Starp citu, atcerējos, omīte teica, ka viņai esot arī laiva, tikai nedaudz jānodarvo un pēcāk jānokrāso. Sen neesot lietota.

-         Nekādu problēmu. Krāsot es māku, ne velti par pēdējo Sarkangailījas zīmējumu dabūju desmitnieku.

-         Tev jau tagad labas atzīmes vien liks, kā nekā skolas goda varonis, bet mūs pētīs vai caur lupu.

-         Ha, hā! – sarunā iesaistījās arī Čāpstiņš! Čau, Vendij! Pļāpiņam jau pēc atkārtotas pekstiņu izstrādāšanas Driblīša kungs sportā piesolīja vairākus desmitus atspiedienu uz rokām.

-         Čau, čau! Principā, tika mums visiem un katram rudenī vismaz 50 atspiedieni būs jānodemonstrē – nopūtāsVendija un bažīgi iejautājās - Vai tu arī esi gatavs atpūtas priekiem un ar mieru nedaudz arī pastrādāt?

-         Atpūsties vienmēr gatavs. Bet kāpēc būs jāstrādā? Es gribu vasarā atpūsties!

-         Tad Tev būs nepieciešam omītes šūpuļtīkls. Pēc pusdienām viņa vienmēr tajā atpūšas – nomējās Vendija.

-         Un tā tu nodeldēsi savu fizisko formu un neuztaisīsi pat 20 atspiedienus! Nāksies vien savu roku pielikt. – attrauca Pļāpiņš, kurš jau, kā vienmēr, bija nedaudz pazondējis, ka Vendijas omītei ir plāšs dārzs ar zālienu futbola spēlēšanai un sakņu dārziņš, lai vasarā varētu uzņem dabīgos vitamīnus.

-         Pie tam, tik garšīgas zemenes un avenes, kādas ir manai omītei, nav nekur citur visā Forsīdijā. Katru gadu mēs tās novācam un reizi nedēļā vedam uz tirgu pārdot. Starp citu, omīte teica, ka no iegūtās pārdošanas naudas, kādu nieku mēs varēšot sev paturēt – piemetināja Vendija.

-         Tad es piedalos! – iepriecināts bija Čāpstiņš. Vendija ar Pļāpiņu līksmi ķiķināja. Tad Vendija palika nopietna un rūķēni varēja saklausīt, kā viņa nočaukstina papīru un sarata, ka tas ir lielais līdzņemšanas saraksts.

-         Tātad... – Vendija zīmīgi noklepojās – noteikti līdzi paņemiet peldbikses, lai varētu peldēties, dvieli, pretiedeguma krēmu, jo, kā teica, omīte, tad ap pusdienlaiku saule it īpaši karsējot un daži jau esot nosviluši kā bietes. Vēl noteikti paņemiet līdzi kompasu, jo būšot jādodas uz kaut kādu tur Raibo mežu, kurš neesot nevienā kartē. To zinot tikai omīte un kaut kāds Misters Zerbiekste. Viņa sīkāk neko nepaskaidroja, tikai piemetināja, ka kas daudz gribot zināt, ātri paliekot vecs. Vēl vajadzētu makšķerēšanas piederumu veikalā nopirkt makšķeri. Tārpi omītei esot dārzā. Vēl viņa kaut ko teica par Ņirbošo Tauriņu pļavu, tā kā neliels tīkls arī noderētu.

-         Mēs tūlīt saliksim somas un aiziesim līdz veikalam. Vēl jābūt vaļā – pulkstenī paskatījās Pļāpiņš un arī Čāpstiņš bija gatavs kaut tūlīt skriet uz veikalu. Taču draugs viņu atrunāja un tāpēc rūķēns vēl cītīgi pārbaudīja, vai viss nepieciešamais ir ielikts. Nemaz nerunājot par košļājamajām gumijām ar bekona garšu, kas Čāpstiņam ļoti gāja pie sirds.

Sakārtojuši somas un saņēmuši vēl nedaudz naudas no vecākiem, abi rūķēni devās uz makšķernieku veikalu. Veikals atradās Nēģu ielā ar zīmīgu numuru 12. Tas jau divpadsmito gadu piederēja kādam Lasīša kungam.

Kad zēni iegāja veikalā, tā īpašnieks, pavecs kungs ar melnām ūsiņām un pelēkā ādas vestē ņēmās gar makšķerāķiem un dažāda veida pludiņiem. Viņš tos kārtoja plauktos, pieškirdams katram cenu zīmi. Ieraudzījis zēnus, vīrs panācās pretī.

-         Labvakar, bērni! Kā varu pakalpot?

-         Labvakar! Mēs dodamies atpūsties uz Forsīdiju – iesāka Pļāpiņš

-         Un labprāt pamakšķerētu, tāpēc gribam nopirkt makšķeri. Ko Jūs mums ieteiktu? – turpināja Čāpstiņš.

-         Cik jauki! It īpaši vasaras sezonā Forsīdijā, kā esmu dzirdējis, ir daudz apmeklētāju. Cerams, ka nedodaties turp vieni. Tādā ļaužu pūlī  vieniem pašiem atrasties nav prāta darbs.

-         Nē, mēs dodamies Pie Vendijas omītes. Viņai patīk spēlēt futbolu un viņa prot braukt ar moci, gan jau arī makšķerēt pratīs, tā kā mēs ņemsim pašas labākās makšķeres – strikti noteica Čāpstiņš. Pļāpiņš uz viņu dusmīgi paskatījās un teica Lasīša kungam:

-         Atvainojiet par mana drauga  netaktiskumu. Mēs tik tiešām dodamies pie omītes.

-         Ko tad makšķerēsiet, lasi vai varbūt lielo samu?

-         Es domāju, ka piemājas dīķī visticamāk būs karūsas, vēdzeles vai citas sīkas zivtiņas.

-         Kā tad, kā tad. Lai brauktu jūrā, ir nepieciešams īpašs aprīkojums un tam man ir nepieciešama jūsu vecāku atļauja.

-         Bet mums ir laiva! – piemetināja Cāpstiņš – Tiesa gan vēl ne īsti braukšanas kārtībā, taču mēs to saremontēsim.

Pļāpiņš iebukņīja Cāpstiņam sānos un turpināja sarunu ar Lasīša kungu.

-         Mēs ņemsim kaut ko, kas ir labi piemērots mazu un vidēju zivtiņu ķeršanai Lieliem zvejas tīkliem mums nemaz nav tik daudz naudas. Pie tam, esmu lasījis, ka zveja ir atļauta noteiktā laikā, saņemot īpašu vietējās domes atļauju, taču mums tādu, diemžēl, nav. Tāpēc mēs izlīdzēsimies ar nelielām makšķerēm, kas ir ērti pārnēsājamas un viegli lietojamas.

-         Tad nāciet man līdzi. Mums veikalā ir tieši kaut kas priekš jums ar īpašu viegli izvelkamu vizuli.Pie tam, makšķere ir saliekama un komplektā līdzi nāk arī āķis.

-         Jauki, mēs to ņemam! – noteica Pļāpiņš un abi rūķēni noskatījās, cik veikli pārdevējs salika un izjauca makšķeri.

Samaksājuši par pirkumu, abi draugi nopirka arī kompasu un tauriņu ķeramo tīklu.

Izgājuši ārā uz ielas, abi naski soļoja mājup!

-         Tu nu gan esi labais! – pārmeta Pļāpiņš. Stāstīt pārdevējam par visu, ko mēs darīsim vasarā. Ja nu par to uzzina visa pilsēta? Nebūtu vēlams, ka Zizlīša kunga pierakstos būtu atzīmēta arī nelikumīga malu zvejniecība.

-         To gan es nepadomāju! – bažīgi  nočukstēja Čāpstiņš.

-         Bet galvenais, ka makšķeres mums ir rokā un varēsim praksē izmēģināt Čiekurīša kunga stāstīto par dažādām upju, ezeru un jūras zivīm. Aidā jautrajos piedzīvojumos!