Lifts apstājās tieši pēc piecām minūtēm un braucēji izkāpa
kalna virsotnē. Skatam pavērās krāšņa pļava ar dažādu krāšu rožu, tulpju,
narcišu un zilgan violetu kalnu vijolīšu puduriem. Kaut kur tālē pie horizonta
pletās milzīgs mākoņkoks, pilns pūkainu nogatavojušos mākoņu. Pašā kalna
vidusdaļā pletās pils ar daudziem torņiem. Vienā no tiem dega guns. Tur
noskumusi un sagurusi mīkstā, pelēkā dīvāniņā sēdēja Varavīksne.
“Cik skaista pļava!” jūsmoja Tofijs ar Tedi. Un tūlīt arī
pārējie klasesbiedri iemēģināja košo ziedu paklāju, spēlējot paslēpes: “Kas
pēdējais paslēpsies, tas meklētājs! “ iesaucās Austiņš, piešķieba ausis un
pļavā iekšā.
“Tas nav godīgi!” norūca Tedis, kurš tā īsti vēl nepaspēja
paslēpt galvu ziedu pudurī. Taču tad viņš pievienojās pārējiem ar frāzi: “Es
eju meklēt!” Un tad kādu laiku pļaviņā bija manāma ziedu viļņošanās un skanīgs
“apčī!”, kad kāds ziedputeksnis bija ieķēries degunā.
Pieaugušie pa to laiku soli pa solim tuvojās pilij. Lāču
Jūsma ievilpās un no pļavas pacēlās Tofija brūnganā galva: “Mēs jau nākam,
mammu!”.
Piegājuši pie daudzkrāsainās pils, kur katrs tornis laistījās
savā krāsā, ekspedīcijas dalībnieki pamanīja pelēcīgas durvis, piie kurām piekārts
vējā šūpojās dzelteni violets zvaniņš. Misters Zerbiekste ieskandināja to un
atskanēja viegli ieaijājoša mūzika. Varavīksne atmodās no pārdomām. Cēli un
nosvērti viņa noslīdēja lejup pa torņa trepēm un, mīkstajām krēpēm pa grīdu
aizšvankstot, tuvojās durvīm.
Mūsu ceļotājiem par izbrīnu, durvis iezaigojās rietošas
saules krāsā un pacēlās gaisā. Likās, ka
visapkārt viss lido, un Raibā meža iemitnieki sajuta, ka zaudē pamatu zem
kājām. Viņus ierāva tādā kā virpulī. Tad durvis pēkšņi nolaidās, atstājot visus
pils iekšpusē.
“Kas tas bija?” Lāču Made nočukstēja.
“Tas tā kā mācību grāmatas pasakā, ko lasījām latviešu
valodas stundā, kur pūķis nolaupīja princesi un pārvērta par vardi.” Atcerējās
Drebis. “Ar mums notiks kas līdzīgs...”
“Es gribētu pārvērsties par pasaulē lielāko saldējuma
aparātu...” iesāka Tedis. Tad atskanēja pasaulē sirsnīgākie smiekli un visi
ieraudzīja Varaviksni visā tās krāšņumā.
“Man jāatvainojas, bet viesus šovakar negaidīju.” Varavīksne
bija nedaudz samulsusi. “Taču jūs mani nudien sasmīdinājāt. Un smiekli šajā
kalnā nudien ir reta un sen nedzirdēta parādība. Paldies par to! Jūs esat
nopelnījuši balvu. Ko vēlaties? Kāpēc esat pie manis ieradušies? Pieļauju, ka
no zemes – no ielejas.”
“Labvakar, mēs esam no Raibā meža.” Iesāka Misters
Zerbiekste.
“Vai tas būtu tas pats Misters Zerbiekste, kas radījis pašu
sakoptāko mežu pasaulē?” Varavīksne nespēja nepriecāties.
“Kā Tu zini no kurienes mēs esam?” izbrīnīts ievaicājās
Tedis.
Es zinu to un vēl daudz ko citu. Ne velti es esmu Varavīksne,
debesu un lietus pavēlniece. Sen neesmu uz zemes bijusi un jāatzīstas, ka būšu
laikam jaunākos notikumus palaidusi garām. Taču Raibo mežu zinu. Esmu tur bijusi.”
“Pareizi,” atcerejās Raibiņš. “Tas bija pavasarī, kad
Raibupīte bija pilna ejoša ledus.”
“Kā tad, kā tad!” atcerējās arī pārējie.
“Jā, tad ledus izkusa pāris dienās un apkārtni pāršalca
veldzējošs pavasara lietutiņš. Un kokiem izplauka pirmie pumpuri...” atmiņās
veldzējās Varavīksne. “Tie bija labi laiki. Tad man bija spars lietu gādāt.
Taču pēc tam notika atgadījums, kas lika man pārcelties šeit uz kalna
virsotni...”
“Vai tas ir saistīts ar princesi Kitaru?” ievaicājās Tedis.
“Ak, Kitara...” asaras parādījās Varavīksnes acīs. “Es viņu
aizvainoju. Mēs sakašķejāmies. Es ar saviem mākoņiem aizēnojot viņas ķirškokus
un tie savlaicīgi neplaukstot un ātri nobirstot. Visapkārt esot tikai migla
vien. Visi esot tikai nelaimīgi. Tā nu es pateicu, ka, ja es tā traucejot, tad
lai jau pārvalda Varavīksnes ieleju viena pati. Un nosaucu par rozā tiepšu
un savtuli. Savācu mākoņus un pārcēlos
šeit uz kalna virsotni tuvāk Saulei. Lai būtu ko darīt, sāku mākoņus krāt un
audzēt kokā. Taču vienalga jutos vientuļa.”
“Kitara par tevi ir ļoti noraizējusies un nemaz vairs
nedusmojas.” Misters Zerbiekste mierināja Varavīksni.
“Tiešām?” nosarka Varavīksne.
“Tieši tā. Viņa ir tik ļoti aizņemta ar labklājības
veicināšanu pasaulē, ka nav bijis brīvs brīdis tevi apciemot.”
“Labklājība... Es laikam par daudz aizrāvos...” nočukstēja
Varavīksne.
“Mums skolā mācīja, ka lai veiksmīgi izpildītu darbiņu grupā,
visiem ir jāvienojas par konkrētu pienākumu sadali.” Austiņš palepojās.
Tedis turpināja:”Mēs cenšamies strādāt tā, lai viens otram
netraucētu. Skolotāja Domiņas kundze teica, ka tā vislabāk var sasniegt plānoto
– strādājot tā, lai ar savu darbošanos sniegtu maksimālo labumu kopējā
rezultāta sasniegšanai. Ja kaut viens nepilda savu pienākumu vai veic to
slikti, tad nevar paveikt ieplānoto.”
Jūsma piekrītoši māja ar galvu.
“Un to visu tagad māca skolā?” izbrīnījās Varavīksne.
“Mūsu bērni gūst tikai pašas labākās zināšanas un prasmes. “
turpināja Misters Zerbiekste.
“Tātad..” Tofijs papildināja brāļa domu gājienu: “Tu
izstājies no spēles un princesei Kitarai bija viss rūpju smagums jāveic vienai
pašai.”
“Ak, zemes košās krāsas! Tās tak uzmanīju es!” sprieda
Varavīksne. “Es gādāju par puķēm pļavās, par kokiem mežos un ūdeņiem upēs, lai
tie nekad neizžūtu. Vai viss nav kļuvis melnbalts?”
“Melnbalts nē, taču zemi pārņēmis sausums. Un ja tā
turpināsies, tad augi novītīs un zeme izkaltīs,” sprieda Misters Zerbiekste.
“ Un nebūs vairs nekā ko ievākt zālītēm. Līdz ar to, mana
aptieka un ambulance būs jāslēdz ciet, jo zāļu krājumi būs izbeigušies,”
piebalsoja dzenis Raibiņš.
“Un Mades kafejnīca cietīs zaudējumus, jo nebūs garšīgo
produktu, ko likt ēdienos,” bēdīgi atzina pārējie.
Varavīksne saprata savu kļūdu un bija gatava doties visiem līdz uz zemi, lai glābtu dzīvību dabai
un veldzētu Kitaras senatnīgos ķiršu kokus.
Viņa piegāja pie mākoņu koka un, veikli noplūkusi vairākus
mākoņus, uzsvieda tos uz savām krēpēm.
Tofijs, tedis, Austiņš un Drebis saskrēja ap Varavīksni: “Kā
tu zināji, kurus mākoņus ņemt?”
Varavīksne līksmi attrauca:” Tie mākoņi, kas atrodas
apakšējos zaros nogatavojas vēlāk – tie der, kad nepieciešami spalvu vai gubu
mākoņi, tāpēc paņēmu no augšējiem zariem. Tie šobrīd ir diezgan smagi un pilni
ar veldzējošam lietus lāsēm, kas zemei ir ļoti nepieciešamas. Tāpēc steigsimies
pie Kitaras. Ceru, ka viņa būs ļoti priecīga, ka pasaulē atgriezīsies miers”.
Visi priecīgi devās uz liftu, uzmetuši pēdējo skatu košajai
pļavai. Likās, ka krāšņā ainava ir atdzīvojusies. Pļavā laidelējās tūkstošiem
bišu un tauriņu, kā arī visapkārt skanēja liega šalkoņa un attālajos kokos
vīteroja putni.
“Vai šis lifts ir Kitaras izgudrojums?” brīnījās varavīksne.
“Kitara to izveidoja, kad saprata, ka labprātīgi tu ielejā
neatgriezīsies. Ja nu tev kas būtu
vajadzīgs vai atgadījies, tad varētu pie tevis nokļūt, kā to izdarījām mēs.”
Misters Zerbiekste skaidroja.
“Labi, ka jūs mani uzmeklējāt. Kas zina, cik ilgu laiku būtu
tur pavadījusi skumjās un vientulībā nevienam nevajadzīga. Un aizlaidusi ieleju
un Raibo mežu postā. Un tagad es zinu, ka man ir labākā māsa pasaulē, kas par
mani uztraucās.” atzina Varavīksne.
“ Es arī teiktu, ka man ir labākā māsa pasaulē!” – pie lifta
durvīm atbraucējus sagaidīja princese Kitara un cieši apskāva māsu Varavīksni.
“Piedod par visu, ko tev sarunāju. Tajā brīdī es biju
apjukusi un nesapratu, ko runāju. Tikai kopā mēs spējam rupēties par pasaules
uzplaukumu un labklājību. Es par ieleju , mežu, lauku un pilsētas vērtību
saglabāšanu, tu par saules siltuma, mitruma un košuma līdzsvarošanu. Bez tevis
šeit iestājās haoss. Visi bija apjukuši, jo rīti iesākās ar saules svelmi un
putnu satrauktajiem treļļiem. Koki nolieca savas zaļās pazares. Tās sāka
krāsoties un birt. Ziedos nezummēja bišu zemie basi un savvaļas zirgi neveica
savus līksmos skrējienus gar Ķiršupītes krastiem kā parasti, kad tie aulekšoja
krēpēm plīvojot un pakavu dunoņai atbalsojoties ielejā.
Un rumba gauži lēja savas putainās asaras. Acs ir kļuvusi
pavisam nomākta un ledaini auksta.” Kitara pavēstīja.
“Nekas, māsiņ!” Varavīksne priecīgi iesaucās. “Tagad viss būs
kā agrāk, kad rumba priecīgi smējās tērcīšu ūdeņiem līdz un tauriņi dejoja ar
spārēm.
“Jā... Atceros. Pat mākoņi bija savēlušies milzīgā virpulī un
aizķērušies aiz kalnu virsotnēm”.
Tā abas māsas bija salabušas.
Nobaudījuši kārtējo garšīgo maltīti, Raibā meža iemītnieki
atvadījās no Kitaras.
“Kad sanāks, nāciet ciemos! “ aicināja Kitara.
“Noteikti!” apsolīja misters Zerbiekste.
“Vasaras otrajā pusē, starp ābolu un ķiršu novākšanas laiku,
arī es varētu apmeklēt Raibo mežu,” turpināja princese. “Lapsu Mades garšīgie
pīrādziņi ir ļoti kārdinoši!”
“Tas būtu jauki!” priecājās Jūsma un mazie lācēni un zaķēni
viņai piebalsoja. Tad visi kopīgi nobildējās ar Teda fotoaparātu.
Varavīksnes kalna sargātāja pamāja aizejošajiem ceļotājiem un
tie māja pretī.
Kā sargi aiz ceļotājiem pulcējās Varavīksnes no koka noņemtie
lietus gubu mākoņi un pamale kļuva arvien tumšāka. Varavīksne sēdēja tajos un uzmanīja, lai tie
nesāktu līt ceļotājiem virs galvas. Debesu jums laistījās dažnedažādās krāsās.
Visi līksmi dziedāja un ceļš mājup nelikās vairs tik garš.
Pāri pļavai, pāri kuplām vīksnām,
Pāri kalnam, pāri purva slīkšņām.
simtiem, simtiem, simtiem krāsās laistās
aiziet tūcē, aiziet rīta rasā,
aiziet puķēs, aiziet visas krāsās -
simtiem krāsās laistās mūsu varavīksne.
(Leons Briedis)
Es raugos varavīksnē
Un ko es redzu tur?!
Ar spožu burvju nūju
Tur burvis krāsas bur.
(Pēteris Brūveris)
Vasaras vakars maigs un silts,
Lietus pār zemi tikko lijis;
Tālumā varavīksnes tilts
Krāsains, kā vēl nekad nav bijis.
Skaisti, kā puķe, tālē zied
Saule, no lietus atvadoties;
Krāsainais ceļš pie tevis iet,
Un sirds man pavēl ceļā doties.
(Inese Priede)
Sasnieguši Raibo mežu, ceļotāji priecīgi atvadījās cits no
cita, novēlot labu nakti. Un tiklīdz visi bija aizvēruši savu mitekļu durvis,
pār mežu sāka līt silts, bet veldzējošs vasaras lietus.
Misters Zerbiekste no rīta kā ierasts izgāja mājas priekšā un
kāri ievilka nāsīs spirdzinošo rīta gaisu, kas smaržoja nedaudz pēc
lauvmutītēm, nedaudz pēc puķuzirņiem un saldajiem īrisiem, kā arī pēc svaiguma.
Saules stari iezaigojās zilajā debesu jumā un, ticiet vai nē,
ziedi tā kā sarosījās un to kausiņos, kā arī tikko austajos zirnekļu tīklos,
kas čaklo audēju rokām bija sazēluši zāles stiebru un puķu stublāju stāvu
siluetos, atspoguļojās varavīksne. Un tad Zerbiekste saprata, ka skaistais ir
vērojams dažādu dabas spēku mijā un ciešā kopdarbībā. Un tur jau tās bija:
Kitaras spožās rasas lāses, Saules staru siltums un Varavīksnes veldzējošais
rīta dzidrums un spirgtums, kuri veldzēja labāk par jebkuru zāļu tableti,
mikstūru vai uzlējumu, ko Raibiņš izrakstīja saviem pacientiem.
Ja arī jums gadās būt Raibajā vai vismaz kādā no mūsu valsts
noslēpumainajiem mežiem, izbaudiet laiku, ko sniedz neatkārtojamā un
pārsteigumu pilnā dabas māte! Tveriet mirkli un esiet laimīgi!
Debesjumā saulstaros mirgo
Nemanāmi atjāj straujos mākoņu zirgos.
Saputo debesis krāsās košās,
Līdz ar lietu uz zemi pošas.
Spoguļojas upēs, ezeros, strautos,
Lai ik viens šai burvībai ļautos.
Septiņjoslu tiltu pār kokiem taisa,
Pļavās, mežos, laukos svaigumu raisa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru