Piedzīvojumi Raibajā mežā - nelūgtais ciemiņš

Cilpu cilpām zaķis lec

Mežmalā, kur ozols vecs.

Lai var mizu pagrauzties,

Gardas ogas saēsties.

Lūr aiz stūra vilku paps,

Zaķis viņam kumoss labs.

Viens, divi noķers drīz,

Gardu kumosu pārnesīs.

Ausās zaķis, kas tur tā čab?

Tas nav uz lab’, tas nav uz lab!

Ieraug’ kurmja alu priekšā,

Spudūc, un metas tajā iekšā.

Kurmis pats uz doto brīdi

Viesistabā maina grīdu.

Kurmiene pīrāgus virtuvē,

Bļoda izkrīt, kas tad te?

Te zaķis Ļipainis ieradies!

Vai drīkst no vilka paslēpties?

Kurmis domīgs māj ar galvu –

Tik nenospalvo grīdu jauno!

-         Nu stāsti, kaimiņ, kas mežā jauns?

Vai vilkam vietējiem uzbrukt nav kauns?

-         Tā katru dienu, kad lecu es,

-         Lūr tas Pelēcis no mežmales.

-         Beidzot tam visam jādara gals,

Un zinu, kā tas izdarāms.

Strikti noteica kurmis, kam ar’

Ar Pelēci rēķini kārtojam’.

Izcēla garu smilšu mūri,

Strādāja ilgi, nopietni, sūri.

Izraka platu tuneli ceļā,

Kas veda dziļi iekšā mežā.

Nu var zaķis pēc barības tikt

Un vilkam par kumosu nepalikt.

Galvu kasot Pelēcis stāv –

Jau uzaust rīts, bet zaķa vēl nav.

Varbūt īstais laiks ir klāt

Par celtnieku kļūt mēģināt.

Nopūšas vilks un projām steidz,

Vēl šobrīd brīnīties neizbeidz.