Pārsteigumi un atklājumi Tauriņu gravā

Pašā meža vidū putnus kopā sauc,

Līksmo, dzied un smejas,

Mākoņratos brauc.

Zaķīšus ēnās raisa,

Tai zeltaini mati mirdz

Un priekā gavilē sirds.

Rasas gultās tauriņi dus,

Sakļāvuši spārniņus,

Visapkārt viss kluss.

Mostas ar vēju,

Viss raisās un plaukst -

Saule mākoņratos brauc!

Un atmirdz spoži

Rasas lāsēs,

Ņirb pļava krāsās.

Purenes, pienenes

Saulespuķes cēlās

Tās saulei kā māsas.

Šīs košās krāsas

Ceļ spožā gaismā,

Ak, vasara skaistā!

Un saule, starus bezbēdīgi žilbinādama, pakāpās debesjumā arvien augstāk. Ieinteresēti tā noraudzījās uz ekspedīcijas dalībniekiem un likās, ka arī viss mežs, elpu aizturējis, satraukti gaida, kas tad īsti norisināsies tālāk. To gaidām arī mēs un satrauktie Raibā meža iemītnieki. Lūkosim, kas tos sagaida turpmākajā ceļā!

Misters Zerbiekste gāja pa priekšu. Aiz viņa, izokšķerēdami katru sīkāko taciņu un pauguriņu, cilpu cilpām un lēcieniem sekoja Austiņš, Drebis, Tofijs un Tedis: „Zēni, izmēram papardes garumu! Es ticu, ka atradīsim neparastāko papardi savai herbārija kolekcijai,” jūsmoja Tedis.

„Bet es gribu krāšņu savvaļas ziedu!” piemetināja Austiņš.

„Nevajag jau uzreiz ņemt pirmo, kas pagadās,” gājienu noslēdza Lāču Jūsma, cītīgi uzraugot, lai bērni neieveltos kādā bedrē un neapmaldītos. Pēc šī lācēnu mātes teiktā, pētnieki vēl nopietnāk pievērsās tuvākās apkārtnes izpētei: aplūkoja tuvāk ar palielināmo stiklu. Mērīja un atzīmēja pētījuma rezultātus pierakstu kladītē.

Tā nemanot gāja laiks un Raibais mežs palēnam palika aiz muguras. Skatam pavērās plašie Varavīksnes kalna silueti.

Raibiņš apmeta loku virs koku galotnēm un ziņoja, ka tālākais ceļš ved lejup, kur pie horizonta tas saplūst kopā krāšņā krūmu virpulī. Tam pa vidu plešas liels un varens ūdenskritums, kas gāžas lejup no stāvajām kalna virsotnēm.

„Mēs esam apmaldījušies brikšņos!” sauca Ļipainis, mezdams cilpu cilpas gar pārējiem.

„Vai, cik nelāgi!” nopūtās Jūsma.

Misters Zerbiekste iemeta skatu kartē un vēsā mierā atbildēja: „Nevis brikšņi, bet Tauriņu aiza. Lai tiktu kalna virsotnē, taisnākais ceļš ir patieši caur to. Tur arī atpūtīsimies un ieturēsim pirmo maltīti,” zīmīgi noteica Zerbiekste.

„Bet vai tur nav bīstami?” apjautājās Tedis.

„Ja turas uz takas un seko kartei, tad nekas nevar atgadīties.” Skaidroja Misters Zerbiekste. „Taču tā kā ceļš, manuprāt, vīsies kalnā augšup, tad bez liekas piesardzības neiztikt. Un šādam gadījumam mums līdzi ir virve.”

„Virve aptieciņā tik tiešām ir līdz,”apstiprināja dakteris Raibiņš, kas tikko nolaidās pie ekspedīcijas dalībniekiem, lai noskaidrotu par tālāko rīcību.

„Tātad, mēs dodamies lejup aizā un meklējam vietu, kur sarīkot mūsu šīsdienas pirmo pikniku.”

„Un tā kā priekšā mūs gaida ūdenskritums, tad gan jau būs kāda urdzīte, kur nomazgāt rokas.”

„Bet mammu...” iesāka Tofijs.

Jūsma zīmīgi paskatījās uz dēliem un turpināja: „Labas manieres nedrīkst aizmirst. Pirms ēšanas vienmēr jāmazgā rokas. Vēl jo īpašāk brīžos, kad tās sasmērētas visās varavīksnes krāsās.”

Jaunieši nopūtās un pacēla saules gaismā savas krāšņi nošmulētās ķepiņas. Un bija jau ko darīt. Katru krāsaino puķi vajadzēja aptaustīt un apošņāt. Katru neparastāko akmentiņu vajadzēja paņemt līdz kolekcijai. Izmērīt un rezultātus pierakstīt kladītē. Dažus no neparastākajiem augiem zēni paņēma līdz herbārijam. Lieti noderēja līdzi paņemtais augu noteicējs.

Kādu laiciņu gājuši, ceļotāji pamanīja, ka priedes, bērzus, liepas, savvaļas rozes un zaļās papardes sāk nomainīt krāšņo ķiršu koku audzes, kur zaros jau lepni gozējās savvaļas ķiršu sārto ogu čemuri.

Pusdienlaika saulītē tie vizēja īpaši spilgti. Ceļotāji priecīgi devās pie kokiem, lai nedaudz iestiprinātos ar saldajām ķiršogām. It īpaši Raibiņš sapriecājās, jo šīs ogas bija viņa iecienīts gardums.

Te pēkšņi sacēlās liels vējš un koki noslēpumani sāka šalkt. Nez no kurienes atskanēja klusi čuksti. Tad apmulsušie ceļotāji pamanīja kādu īpašu būtni, kas iznira no apkārtējās miglas. Tā bija skaista meitene gariem, rozīgiem matiem, tumšā bordo krāsas kleitā. Lēni un cēli tā pārvietojās biezajā miglā un tuvojās mūsu pasakas varoņiem.

Visi satraukti saskatījās: „Kas ir šī meitene, kas pārvietojās tik klusi un viegli, basām kājām, ne zariņa nenolaužot?”

Daiļā būtne piegāja pie ķiršu kokiem un maigi pārbrauca tiem pāri ar roku un ķiršogas pašas saleca viņai plaukstās. Meitene tās pastiepa pretī viesiem no Raibā meža, sacīdama; „Ņemiet, šīs ir ļoti garšīgas ogas! Katrs, kas no laba prāta šeit nācis un ogas baudījis, tam vienmēr veiksme smaida un pārsteigumi ik uz soļa gaida.”

„ Kas Tu esi?” pirmais valodu atguva Misters Zerbiekste.

„Es esmu ķiršu aizbilde princese Kitara. Šī ir mana valstība jau vairākus gadu desmitus. Mēs šeit rūpējamies, lai viss skaistais uz zemeslodes tiktu saglabāts. Mani palīgi tauriņi apceļo plašo pasauli un atgādā šeit visus skaistos augus, pieminekļus un krāj dzīvo būtņu labās domas. Katra rasas lāse ir kā mazs noslēpums un slēpj sevī kādu daļiņu no aapkārtējās pasaules. Bet viss noslēpts biezā miglā, lai nelabvēļi mūs nevarētu iztramdīt un jaukt skaisto sapņu pasauli. Šeit ir viss, ko vien sirds var kārot. Ne velti šo vietu dēvē par Tauriņu jeb miglas gravu. Viss košais ir paslēpts šeit. Un es zinu, no kurienes nākat jūs.”

„Bet kā Tu tik daudz visu vari zināt, Tu lasi daudz grāmatu?” izbrīnīts painteresējās Tedis?

„Ne tikai. Katra rasas lāse man rāda, kas pasaulē notiek. Kur zied viskrāšņākās margrietiņas, kur mīt vissirsnīgākie iemītnieki. Un tas ir Raibajā mežā.”

„Mēs tik tiešām esam no Raibā meža,” skaidroja Zerbiekste, „mani sauc par Misteru Zerbieksti un tie ir mani draugi.”

„Kas tad jūs tik skaistā dienā atvedis uz Varavīksnes kalna pakāji?”

„Mūs piemeklējusi liksta. Tuvējo apkārtni pārņēmis sausums.”

„To esmu pamanījusi. Visi mākoņi sabiezējuši ap Varavīksnes kalnu. Un Varavīksne nemaz vairs neiziet no sava troņa kalna virsotnē. Un tas nav uz labu. Ka tik to nav piemeklējusi kāda slimība!”

„Slimību, ja laicīgi pamana tās cēloni, var ārstēt. Mums skolā mācīja,” lepni piemetināja Austiņš.

„Jūs gan esat gudri bērni!” mazos paslavēja Kitara.

„Mēs dodamies tieši pie Varavīksnes, lai viņa palīdz mākoņus pār Raibo mežu triekt un atveldzējošu lietutiņu liet,” kā dzejā vīteroja dakteris Raibiņš un Jūsma viņam piebiedrojās.

„ Nu tad jūs esat uz pareizā ceļa. Atpūtīsieties un varēsiet doties kalna virsotnē. Mani palīgi tauriņi jūs pavadīs.”

„Vai Tu kādreiz esi bijusi kalna virsotnē?” ievaicājās Tofijs?

„Man jābūt šeit lejā un jārūpējās  par zemeslodes labklājību, citādi mūsu planētā iestāsies haoss un visi būs nelaimīgi. Tāpēc jau gadiem neesmu tur bijusi. Pat īsti nezinu, kā Varavīksnei palīdzēt. Tas bija sen, kad mēs šeit lejā valdījām kopā. Par to es negribu tagad runāt.”

„Enciklopēdijā rakstīts, ka senie vikingi bija drošsirdīgi karotāji un ne no kā nebaidījās,” drošsirdīgi skandēja Tedis. Mēs arī esam drošsirdīgi un mums ir cēla sirds. Mēs vēlamies Varavīksnei palīdzēt. Skolotāja Domiņas kundze mācīja, ka visiem viens otram jāpalīdz.”

„ Un es savukārt izlasīju grāmatā par Nezinīti, ka, ja izdara trīs labus darbus, tad ierodas burvis un uzdāvina brīnumnūjiņu,” piemetināja Tofijs.

„ Taču Nezinītis visu darīja savtīgu mērķu vadīts un viņam diez ko neveicās. Tikai tad, ja ko dara no labas sirds, neko negaidot par to pretī, dots devējam atdodas!” noslēpumainā balsī kā likumu nocitēja princese un likās, ka visapkārt koki sākuši runāt un klusi šalc piekrītoši princesei līdz: „neko negaidi pretī, bet dari no labas sirds!”

Kā tas var būt, kad brīnumi nenotiek

bet  arvien man tevi ir jāsatiek

piedod, ja kādreiz sajaucas domas un

vārdi vējā skrien, pasaule griežas visu prātos vēl

arvien.

Vārdi ir tikai vējš, te tie aizdedz, te dzēš

vārdos melnais kļūst balts un rūgtais paliek salds,

mēs jau nemelosim, tikai izliksimies,

kad ir laimīgs kāds cits,

dari negaidot un Tev arī tiks!

Kā tas var būt, cik zilas ir debesis, bet mans ceļš

šai gleznā ir pazudis, skaties kā putni paceļas spārnos

un pretī apvārsnim skrien,

bet mēs viens otram mācamies piedot, vēl arvien..

Vārdi ir tikai vējš, te tie aizdedz, te dzēš

vārdos melnais kļūst balts un rūgtais paliek salds,

es jau nevēlos iet, tikai izliksimies,

kad ir laimīgs kāds cits,

dari negaidot un Tev arī tiks!

Melnais paliek balts!!!....

Rūgtais paliek salds!!!...

Labais godā celts!!!...

Sliktais projām velts!!!...

„Cik skaisti vārdi!” nočukstēja Jūsma un pārējie piekrita.

„Un brīnumi notiek, ja tiem tic!” atgādināja princese Kitara, „nāciet man līdz un vērojiet visu savām acīm!”

Viņa gāja pa priekšu un pārējie sekoja tieši iekšā biezās miglas mākonī. Un tad viss sāka pārvērsties. Tik ierastā taciņa ar kokiem un puķēm nu bija kļuvusi par krāšņu vēstures bulvāri, kur starp ķiršu kokiem un košiem rododendriem slējās pasaules ievērojamāko celtņu maketi.

Kā tik tur nebija: Parīzes Eifeļtornis, Gizas piramīda, Ņujorkas Brīvības statuja, pat Jēzus Kristus statuja, Pizas tornis, Romas kolizejs, Austrālijas opera, Parīzes mākslas muzejs Luvra un citas Eiropas, Amerikas, Austrālijas Krievijas un Āzijas celtnes. Izskaitiet paši, cik daudz slavenu pasaules celtņu jūs attēlā redzat? Vai varat visas nosaukt?

Ko tādu ceļotāji nebija gaidījuši: „Te jau ir kā pasakā!” sauca Tedis un kopīgi ar pārējiem bērniem lepni izsoļoja caur Triumfa arku, atdarinot Bonaparta Napoleona gaitu un sejas grimases. Tad viņi labprāt pa kārtai izmēģināja noturēties kamieļa maketa mugurā. Kā izrādījās, tik viegli tas nemaz nebija, taču jautrības un smieklu tur netrūka.

Lāču Jūsma ļoti ieinteresējās par budistu tempļiem, Indijas Tadžmahālu, Parīzes Dievmātes katedrāli un Londonas Big Benu, labprāt tajos paviesojās un aplūkoja Budas statuju. Savukārt Raibiņš uzlaidās Eifeļa torņa pašā virsotnē un apmierināti vēroja apkārtni. Zerbiekste ieinteresējās par piramīdu augstumu un ieinteresēts izpētīja to iekšpusi.

Kad visas celtnes bija izpētītas, tad visi sajuta izsalkumu un princese Kitara sarīkoja greznu pieņemšanu Bekingemas pilī, kur Lapsu Mades sagatavotās veltes tika celtas galdā līdztekus tauriņu sagādātajām dabas veltēm, kuru starpā bija garšīga ar vietējo pieneņu medu pildīta cepta kūka un saldējums no svaigi lasītiem ķiršiem.

Iestiprinājušies un atvadījušies no Kitaras, draugi devās tālāk. Dodoties dziļāk kalnu aizā, tumšā migla pamazām izklīda un skatam pavērās krūmu un krāšņu ziedu biezoknis. Tajā kā zumošs bišu spiets, spīdošiem zelta putekļiem visapkārt  putot, lidinājās tauriņi. To bija vismaz piecdesmit.

Divi no tauriņiem godbijīgi pacēla galvu un cēli sveicināja:
„Labdien, princeses Kitaras draugi! Priecājamies jūs šeit redzēt! Mums ir tas gods pavadīt jūs pie Varavīksnes. Nāciet mums līdz!”

Tauriņi aicināja mūsu pasakas varoņus sev līdz. Ceļš turpinājās gar Ķiršupīti. Tās malās auga tikpat krāšņi ķirši kā ceļa malā pie ieejas Tauriņu gravā. Līdztekus tiem pletās krāšņi dažādu krāsu krūmu puduri. Pār upīti veda tiltiņš.

Šķērsojuši tiltiņu, Raiba meža iemītnieki sekoja tauriņiem pa taciņu, kas veda vēl joprojām cauri krāšņu krūmu puduriem. Tad draugi nonāca pie kaut kā pasakaina un neredzēta. Acu priekšā pavērās grezns ūdenskritums. Tas plūda lejup no Varavīksnes kalna. Tas gan nebūtu nekas neparasts, ja vien kalna virsotnē tas nekristu lejā no zilgani dzidras acs. Pati acs kontūra bija brūna, kā svaiga zeme pēc lietus. Acu zīlīte bija tik dzidri zila kā okeāna ūdens. Lejpusē ūdens krājās un turpināja ceļu lejup pa plato Ķiršupītes rumbu. Kaut ko tādu mūsu ceļotāji redzēja pirmo reizi.

„Mammu, vai mēs drīkstam izpeldēties rumbā?” uz Jūsmu lūdzoši vērās lācēni un pieaugušie smaidot pamāja ar galvu. Tā kā Jūsma arī labprāt atveldzētu izkarsušo kažoku, tad kopīgi ar Zerbieksti viņa izmeta kādu loku tauriņstilā veldzējoši vēsajā upītes ūdenī.

Tofijs, Tedis, Austiņš un Drebis ar plunkšķi leca no rumbas, kur lejā tos uzmanīja Jūsma un Misters Zerbiekste. Tauriņi priecīgi lidinājās pār peldētāju galvām un likās, ka laiks ir apstājies un ūdenskritums uz brīdi stājis savu plūdumu.

Pēc jautrās peldes visi kādu laiku sildījās pēcpusdienas saulē. Kad kažoki bija izžuvuši, tauriņi mūsu ceļotājus veda tālāk. Taciņa beidzās un tālāk slējās Varavīksnes kalna draudīgie silueti.

„Kā mēs tiksim kalnā augšup?” raizējās Jūsma? „būs laikam jārāpjas pa virvi.”

”Kalns ir stāvs. Es aplūkoju,” stāstīja Raibiņš.

„Neuztraucieties, par visu ir padomāts,” mierināja tauriņi, ”kalna virsotnē jūs pacels iebūvēts lifts. Sen atpakaļ, kad Varavīksne vēl slīdēja pa zemes virsmu, visi dzīvoja saticībā. Taču kādu dienu Kitara sastrīdējās ar viņu un pārcēlās uz kalna virsotni. Tad princese pavēlēja mums izbūvēt īpašu liftu, ja nu kādreiz Varavīksne nolemtu šeit atgriezties. Tas sen nav darbināts un ir pārklājies ar biezu putekļu kārtu. Ja mēs pa visiem to savestu lietošanas kārtībā, tas jūs aizvestu tieši pie Varavīksnes.”

„Mēs jau esam pieraduši cits citam palīdzēt,” klāstīja Jūsma. „Vai, ne? Atceraties vasaras sagaidīšanas talku mežā?”

„Kā tad, kā tad!” sauca mazie, „mēs labprāt palīdzēsim!”

Katram tika iedalīts kāds darbiņš. Zerbiekste un Jūsma slaucīja puteķlus, mazie spodrināja plāksnītes un podziņas. Tā nu lifta fasāde bija savesta kārtībā. Tad kārta pienāca iekšpusei. Bija jāizmazgā grīda, jānospodrina sienas un podziņas.

Kad darbs bija pabeigts, visi priecīgi un lepni par paveikto stāvēja pie ieejas liftā.  Tablo rādīja, ka līdz Varavīksnes kalna virsotnei jāmēro 555 metri.

Tauriņi sirsnīgi pateicās ceļiniekiem: „ Tad nu veiksmīgu ceļu augšup! Lai jums izdodas atgādāt pasaulei lietu un izdziedināt Varavīksni! Varbūt tad viņa izlīgs ar Kitaru un pasaulē iestāsies līksmība.”

„Mēs centīsimies!” apsolīja Zerbiekste un tad draugi pamāja tauriņiem un priecīgu, tai pat laikā nezināmu, gaidu pārņemti  iekāpa liftā. Durvis, aiz viņiem iegrabēdamās, aizvērās un kabīne, lēnām ieskriedamās, cēla braucējus augšup Varavīksnes kalna virsotnē.