ATSPULGI

Mēs sēdējām Daugavas promenādē,

Ūdens tīkami bangojās pēdās.

Gadsimtu siluetu plūsmu vēdas

Viļņos raisījās, acu priekšā sēdās.

Saulstari vizēja Gaismas pilī –

Zeltains mirdzums ar glanci un stilu.

Tiltu balstos un vantīs mums

Spēlējās kaislīgais atspīdums.

Caur pilsētu ejot vienotā ritmā,

Mainījās ainavas cita aiz citas.

Torņi uzrausās namu jumtos,

Līdz ar vēju stūma mākoņus prom.

Un namu logos it visur te

Pilsētas mākslas bionāle.

Neredzamām otām pa logu ailām

Gaisma krāšņus gleznojumus veica.

Apkārtējie laukumi un ēku stāvi

Ik vienā logā mūs cēli sveica.

Un saule spoguļoties tad tikai beidz,

Kad mēness pār Rīgu gaismoties steidz.

Te austrumos uzzibsnī, dienvidos ceļas gaisā,

Rietumu pusē top sarkani skaista.

Senatnīgums un spozme saista

Mūs abus galvaspilsētas ielās.

Kur labā puse ar kreiso lielās,

Spulgojas afaltā, zāles stiebros.

Un putni pār kanālu līksmi trauca,

Vērotājus namus sev līdzi sauca.

Bet nevar, tie iekalti atmiņu ķēdēs,

Vēl ilgi bulvāros un ielās sēdēs.

Vēstures lepnums un senatnes spīts

Kā koki, kas viļņiem ēnojas līdz.

Pilsētas elegance nerimstoša mīt,

Apburošos atspulgos ierakstīta.

09.04.2016

No topošā krājuma "Rīgas nokrāsas"

Autora foto.