Gatavošanās ekspedīcijai

Kādā saulainā vasaras rītā Misters Dienvidvējš izpurināja savas ziedputekšņiem piebirušās kurpes un iedzēra krietnu malku ūdens, ko bija uzkrājis savā pudelītē. Lietus nebija lijis jau kādu laiku un likās, ka viss mežs savas zaru un ziedu rokas bija pastiepis pret debesīm un aicināt aicināja vēju atpūst lielos slāņu mākoņus. Taču laika prognoze bija nepielūdzama un jūras tālajos horizonta apvāršņos pavidēja retumis kāds gubu mākonis. Tas savu lidmašīnu dūmiem pieputējušo bārdu noskurināja uz visām pusēm tā, ka sabirza mazās spalvu makoņu strēlītēs, kas drīzumā sasniedza arī Raibo mežu un pletās virs tā.

Misters Zerbiekste iznāca no namiņa, apošņāja sauso gaisu, un aplūkoja izžuvušo Raibupīti: „Mjā, tā vairs nevar turpināties. Mežam ir nepieciešams lietus. Sausuma sezona ir pārāk ieilgusi."

Viņš paņēma no šķūnīša šļūteni, pievienoja to pie krāna un veica ik rīta puķu liešanas procedūru. Pēdējā laikā tas bija jādara gan no rīta, gan vakarā. Dienas karstumā tās paspēja izsūkt visu zemē salieto ūdens daudzumu.

Pabeidzis laistīt puķes un ieturējis brokastis, Misters Zerbiekste devās pie Mades. Viņš gribēja tai izklāstīt savu ideju par ekspedīciju uz Varavīksnes kalnu. Jo tikai varavīksne varēja palīdzēt. Tur, kur ir varavīksne, tur satiekas saule ar tumšajiem slāņu mākoņiem un nes zemei lietu.

Lapsu Made, kā parasti, priekšautu aizsējusi, rosījās pa kafejnīcu.

„Labrīt, Madīt!” sveicināja zebiekste.

„Sveiks, sveiks!” kas jauns tavā pagalmā?”

„Tāpēc jau nāku. Raibupīte gandrīz izžuvusi. Ļoti vajadzīgs lietus.”

„Tā gan, tā gan. Kad tad pēdējo reizi lijis? Ja pareizi atceros, tas bija tieši pirms divām nedēļām. Kā Jāņi pagājuši, tā lijis nav nemaz.”

„Bet vajadzētu. Taču, kur tos lietus mākoņus lai ņem? Tā nu es domāju, domāju un izdomāju. Jādodas uz Varavīksnes kalnu. Tur parasti ir mitrs un sastopama Varavīksne. Jāpierunā viņa aizdot pāris mākoņu. Mums jau daudz nevajag. Tikai pāris. „

„Nu tad jau jāsarīko ekspedīcija!” iesaucās Made.

„Gluži manas domas. Jāsasauc visi iemītnieki kopā un jāizlemj, kuri būtu gatavi doties šādā svarīgā uzdevumā”.

Pēc brīža pie Zerbiekstes namiņa bija sapulcējušies Raibā meža iemītnieki: Jūsma ar dēliem, Čākste, Raibiņš, Čakijs, Brūne, Nadzis, Ļipainis ar Smaidi, Austiņu un Drebi.

Tā kā bija sestdiena, tad Misteram Zerbiekstem līdzi doties pieteicās ne mazums. Taču tā kā visus līdzi paņemt nevarēja, tad nolēma, ka ekspedīcijā dosies Lāču Jūsma , kā nekā viņa jau izbridusi dažādus ceļus, Ļipanis,  kas bija brašs lēcējs un garu jūdžu mērotājs. Raibiņš, ja nu kādam kas atgadīsies. Pie tam viņš varētu pārlūkot tuvējo apkārtni un ziņot par priekšā notiekošo.

„ Mēs arī gribam līdz tai ekepīcijā!” iesaucās Tofijs.

„Nevis ekepīcijā, bet ekspedīcijā.” brāli laboja Tedis.

„Un kas tā ekspedīcija īsti tāda ir? Es zinu ekskursiju. Vai tas ir kas līdzīgs?”

„Gandrīz, zēni.” skaidroja zebiekste. „ Tas ir ceļojums ar konkrētu pētniecisku mērķi.”

„Un ko mēs pētīsim?”

„Kāda iespēja pastāv attransportēt uz šejieni kaut dažus lietus mākoņus.”

„Bet, kā mēs viņus attransportēsim?”

„Lūk, tas mums arī jānoskaidro Varavīksnes kalnā, aprunājoties ar pašu Varavīksni. Viņa gan jau mums spēs palīdzēt.”

„Hei, hei! Mēs meklēsim varavīksni! Tēvoci Zerbiekste, mēs gribam līdz! Lūdzu!”

„Labi, zēni, daži palīgi mums nekaitētu” noteica Misters Zerbiekste un piemiedza ar aci arī Austiņam un Drebim, kas arī no prieka sāka lēkāt.

„Tad nu es uzņemos pieskatīt mazos žiperus,” noteica Lāču Jūsma.

Tā ekspedīcijas komanda bija nokomplektēta.

Taču, lai mēs varētu doties ceļā, vienosimies, kas mums jāņem līdzi,” piemetināja Misters Zerbiekste.

„Mēs zinām, mēs zinām!” iesaucās Tofijs, Tedis, Austiņš un Drebis.

„Mums skolā mācīja.” Lepni paziņoja Tedis.

„ Vispirms jāsaģērbjas piemērotā apģērbā ceļošanai. Lai nav ne par aukstu, ne par karstu. Līdzi jāņem karte, kompass, lai neapmaldītos, dzeramais ūdens un pārtika. Ja jāiet vairākas dienas, tad telts pārnakšņošanai un guļammaisi.”

„Jā, jā, tā skolotāja Mežlapa stāstīja.” Austiņš piebalsoja.

„ Tad jau mums viss tā kā būtu skaidrs. Vēl tikai jāpaņem sērkociņi un, protams, Raibiņ, neaizmirsti aptieciņu ar medikamentiem.” Piemetināja Misters Zerbiekste.

„Es parūpēšos par ēdamo un ūdeni.” priecīgi attrauca Lapsu Made un aizsteidzās pārraudzīt savus krājumus kafejnīcas virtuvē.

„ Tiekamies klajumiņā pie vecā ozola pēc stundas.” Ierosināja Misters Zerbiekste. Pārējie piekrita un tad visi devās sagatavoties ekspedīcijai.

Pēc stundas klajumiņā pamazām sapulcējās visi ekspedīcijas dalībnieki. Made ieradās ar vairākiem maizīšu groziem: „ Te nu būs garšīgās maizītes ar paštaisītu ābolu džemu, sieru un kūpinātu šķinķi. Termosā ielēju siltu, spēcinošu dārzeņu buljonu. Otrā termosā pagatavoju liepziedu tēju.”

Misters Zerbiekste ieradās ar vairākvietīgu telti. Jūsma ar lācēniem ieradās skandējot jautru dziesmiņu. Viņiem līdzi bija mugursomas ar guļammaisiem un palielināmie stikli, ja nu izdotos atrast ko neparastu. Pēc iepriekšējās reizes ālēšanās ar mammas čemodānu, Tofijs un Tedis bija kļuvuši nedaudz prātīgāki. Pie tam, tik garā pārgājienā koferis tikai sagādātu lieku smagumu, jo būtu jānes rokā vai jāvelk pa ceļu un tas nebūtu diez ko ērti. Ļipainis, Austiņš un Drebis cilpu cilpām atlēkšoja arī ar mugursomām plecos. „Paņēmu katram gadījumam līdzi arī svešvārdu vārdnīcu.” svarīgi noteica Drebis. „Ja nu izdzirdam kādu nezināmu vārdu. Tik svarīgās ekspedīcijās neko skaidri nevar zināt. Un tad nebūs jāmin.” Pārējie piekrītoši smaidīja.

„Bet man ir binoklis”, sauca Tofijs. „Un man palielināmais stikls,” piemetināja Tedis.

„Urā!” sauca Austiņš un Drebis, „lecam pētīt! Mums noteikti jāatklāj kas neparasts!”

„Ne tik strauji, zēni!” ātro domu lidojumu pārtrauca Jūsma, „vispirms nopūtīšu jūs ar pretodu līdzekli.

„Mammu!” protestēja Tedis.

„Tas līdzeklis smird pēc sakaltušām kumelītēm!” turpināja Tofijs.

„Toties pasargā jūs no kukaiņu kodumiem, alerģijas un liekas tērēšanās ziedes iegādei,” nelokāma bija Lāču Jūsma.

Pats pēdējais ieradās dakteris Raibiņš, plecos uzmanīgi uzkāris aptieciņu, kurā bija plāksteri, apsējs, ziede pušumiem un kodumiem, kā arī tabletes pret galvas un vēdera sāpēm. Un tā ieintriģējošais ceļojums uz Varavīksnes kalnu varēja sākties.