RĪGAS ŠŪPUĻDZIESMA

Aiztrauc Dienas steiga un troksnis,

Torņu smailes gultu jau klāj.

Aizskaru skatlogi, dodoties uz dusu,

Garāmejošajiem ardievas māj. 

Viens mirklis starp aizejošo un gaidāmo -

Pilsēta kā nevaldāmu sapņu labirintā pošas...

Un tad... it kā no dziļa miega tā mostas,

Tverot dvesmu kā spilgtu kaislību mozaiku.

 Kā jūra bezvēja laikā - lēni, mierīgi un klusi -

Diena trauksmes aizkarus aizvilkusi.

Rajonu namu logi noklusuši

Un saklausāmi dusošās dzīvības elpas vilcieni. 

Kas gan strāvo no gaismas pārņemtās Vecrīgas puses -

Vai jautrība, kas ilgus gadus nogulējusi,

Tagad uzstrāvo ar vēl neizjustu eksploziju?

Kuru var sajust tikai tas,

Kas ar sirdi ir gaismās, dziesmās un mūzikā -

Tā ir tā Rīgas strāvotā romantika.

 /No krājuma "Rīgas nokrāsas"/

Foto: Janis McJanis, Dmitrij kropovskij, Eugene Fedotenkov, google.lv