Rīgas torņos gaiļi mirdz,
Zeltaina pukst to vara
sirds.
Pār pilsētas debesīm godu
nes,
Tiem nesatricināmas
dvēseles.
Mūžīgi baznīcu torņos tie
sēdēs,
Pagātnes liecības sekstēs
tie krās.
Un pat puteņos, negaisa
laikā
Tautas vēsturi nosargās.
Raibs ir bijis gaiļu mūžs,
Rētu asaras saulē žūst.
Caur uzspiestām varām,
Demolacijām cauri karam.
Šim spītīgajam un
neizsīkstošajam garam,
Kā jau piedienas latvju
gaiļu dzīvessparam,
Ļauties un Rīgu dimdināt
skaļam,
No rīta agra līdz vakaram
darot.
Jo mūžu mūžos pilsēta
mirdzēs,
Un aldaru putotais miestiņš
smeķēs,
Nebeidzamos dziesmu svētkos
Nāks meitene tautiska baltās
zeķēs.
Un Rīgas gaiļi ik vienu
sveiks,
“Es mīlu šo pilsētu!” vēja
šalkās teiks.
Līdz ar tiem Rīga celties
nerims,
Jo gatava Daugavas ūdeņos
grims.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru