svētdiena, 2016. gada 17. aprīlis

PIEMINEKĻU UN SKULPTŪRU BRĪVE JEB LATVJU DZĪVESZIŅA

Krišjānis Barons, Čaks vai Rainis –
Klimst dzejas rindas vai latvju dainas.
Granīta tēlos pilsētas ainā,
Ejot lepni pāri laikam.

Un ielu malās, kur rensteles māj,
Tur auto un tramvaji neapstāj.
Uz trotuāriem mirdz Čaka sirds,
Liepās bišu spiets san spirgts.

Bēdu manu lielu bēdu –
Bulvāri kūp un asaro logs.
Sapnis ir visa topošais sākums,
Viscietākais tērauds zelta vākos.

Pastāvēs, kas pārvērtīsies,
No saknēm jaunais uz augšu dzīsies.
Mūsu zelts ir mūsu tauta,
Spēka dzēriens tai personība stalta.

Un katrs no mums mazs cinītis –
Zelta sietiņš dimanta stīgām.
Spēku rodot veidoties Rīgai,
Spīd pieminekļu acis dzīvelīgās.

Pat Padegs koķeti acīm platām
Merķeļa ielā pie Vērmaņa skatās.
Un Brīvības ielas mākslas rota –
Irbīte basām kājām ar otu.

Alfrēds Kalniņš kanāla malā –
Pilsētas opera vēl nav galā.
Jo pats mērs ir ieradies –
Ārmsteds ar kundzi klausīties.

Kārlis Ulmanis mētelī smaida,
Kvēlu skatienu Mildai raida.
Tā veras tālē, acis sapņaini mirdz,
Vai Oskaram Kalpakam pieder tās sirds?
Vai Jorģis Zemitāns tās lepnums un draugs? –
Laukumā Teikā tam piemineklis celts.

Tā traucas karuselis strauji uz riņķi –
Vērmanes dārza strūklaka šaltīs.
Mostas operas strūklaka Nimfa,
Vēsturi uzbur acīs un balsīs.

Nav latvieši kūtri -
Un skulptūras dzīvo,
Rīgas parkos un laukumos stīgo.
Katra iekšējo, paslēpto brīvi,
Debesīs ceļ, kā karogs tā plīvo.

Un aiztrauc omu reizēm īgno
Pagātnes ainas pilsētas dainās.
Iekaltos tēlos paslēptas dziņas –
Latvju vārtu atslēdziņas.

Gadu no gada gadsimtiem kaltas,
Svešu ļaužu lauztas un grautas.
Daugavas ūdeņos grimušas sāpēs,
No jauna modušās neremdināmās slāpēs.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru