Pār Rīgas jumtiem

Pār Rīgas jumtiem mākoņi slīd, Tavā sejā saule spoži spīd. Kaiju balsīs klausies arvien, Vēro kā laiks vējam līdzi skrien. Tie paši jumti, tie paši torņi, Pretī veras namu logi. Liekas it viss šai pilsētā Tavs, Skatiens saviļņots, noslēpumains. Pa Barona ielas sliedēm kā dzīve Tramvaji strauji uz priekšu trauc. Tā vien liekas šai straumē ik brīdi Pieskarties pilsētai Tev šodien ļauts. Mākoņu tēli tik daudz, tik daudz Brīžiem kā skumjas draudīgi raisās. Bet Tev vienalga – viss aizsniedzami skaisti, Kas iekrīt sirdī - tas neizgaist. Tā nu mēs ejam viens otram garām Kanāla malā ļaužu barā. Uzspīd saule, spēlējas viļņos, Slēpjas aiz skulpūrām un ciļņiem. Un tad kaut nedaudz pavasaris šis Patiesas jūtas starp skatieniem kaisa. Pēterbaznīcas liftā ceļ gaisā, Pār Rīgas jumtiem mēs pilsētā laistie.

Noteiktības, būtības, ērtības un vērtības

Jau rudens krāsojas asteru ziedos

Un nedaudz skarbuma vārdos viedos.

Laiks tavu ieciklēšanos piedod,

Jo nebaidies tu sevi ziedot.

Un traucies kvēlošām domām caur rītu

Ar skatienu striktu un gandarītu.

Kā krītošas ziedlapas apņēmības, spīti,

Tavi plānotie darbi apdarīti.

Tik nesatricināmais miers,

Kārtējais dzīves izrāviens,

Tavu pirkstu stingrais pieskāriens

Atšķetina pavedienus.

Noteiktības un būtības krājas,

Viss liekais tik smej un vizinājas.

Ikdienas tramvajā ērti brauc,

Lai, - tu izvairies un kājām trauc.

Lai jau citi čalo un bļauj,

Kas būt atšķirīgam tev neatļauj?

Viss, ko tu apjūsmo un skauj,

Veidot labāku dzīvi tev ļauj.

Kā viļņu krāces tavi mērķi slej kāpnes,

Cits pa tām jau tā neuzkāps.

Nevar zināt, kurš mānīs un krāps,

Uz satikšanos neatnāks.

Tāds jau ir latvieša slēptākais spēks,

Kas iegūts ērkšķainā ceļā caur retām.

Cik kurpēm jābūt nodeldētām,

Vērtības meklējot, lai neiekrītam uz lēto.

Šo sadzīves ķīmiju sabalansēt,

Ar prātu izmērīt un svērt,

Ar precizitāti katlā bērt,

Tik tā mums dzīvot būs ērti.

Tikai Tev

Manā dārzā rozes zied,

Neļauj, lai tām nokalst ziedi.

Lai sagādā tās prieku tev,

Audzē – un tās uzplauks vēl.

Tad, kad pienāks tava diena,

Tu, mana mīļā, nebūsi viena.

Es nogriezīšu rozi tev

Un kopā būsim mēs vēl.

Manā dārzā rozes zied,

Audzēju tās tev tik vien.

Paskaties, cik krāšņi tās zied,

Vai tev patīk ziedi šie?

Pieņem šo rozi no manis tu,

Vēlos, lai tu saprastu:

Zini, ka tevi mīlu es,

Ja vēlies būt mana,

Kopā būsim mēs.

Tikai tevi mīlu es,

Mīlu, kā nevienu uz pasaules.

Saki:”Jā”, un rozes plauks,

Tās mūs pie sevis barā sauks.

Varavīksne

 Ceriņziedu smarža

Baltajos ābeļu mākoņos -

Tik droši – nemaz nekaunos -

Aizskart zarus mirdzošos

Un sirdspukstos saputot

Pērnās vasaras atmiņas.

Un žāvējot šās ziemas asaras

No Taviem maigajiem vaigiem,

Ļaujoties skatieniem ciešiem,

Saplūst varavīksnes lokiem.

Sirdspukstiem ielīksmotiem

Caur sapņu atvariem košiem.

Tik viegliem soļiem uz augšu

Pa ābeļziedu trepēm

Ar saulesstaru svecēm

Durvis labirintā meklēt -

Caur trejdeviņām saulēm,

Liepu galotņu ballēm

Aizplandot sildošām šallēm,

Ļauties uzplūdiem straujiem,

Aizlēkšot kumeļos auļiem.

Vasaras glezna

Es uzzīmēju vasaru

Lietusgāžu dunā

Pusdienas pārtraukumā.

Neapturamā dienas straujumā

It kā rosīgā, bet sirdī skumjā

Dzimst nelabojamas ilgas:

Pēc saulstaru silti vieglā glāsta -

Savā valodā šīs vasaras stāstu,

Ik viens Tevi dārzā uzrunā un stāsta...

Starp mākoņu grēdām,

Rožlapās atstātām

Lietus pilieniņu pēdām

Putnu balsu dziesmās vēdās

Straujas kā lidmašīnas aizkūp

Abu sajūtas pērnās.

Pa vakar nopļauto zāli -

Smaržu pārņemto katedrāli -

Aizzib Tavi soļi

Gar zemeņu dobēm

Un jāņogu nokarenajām pazarēm -

Veldze satrauktajai dvēselei.

Kur liegi nemanāmā vējā

Tavu matu cirtu dejā

Lietuslāses sitas mūsu abu sejās,

Atklājot vēl neizjustas epopejas.

Dārza ziedu smaržu spīlēs

Top glezna acu skatu dziļajās dzīlēs.

Flirts

Jau vasaras smaržu vētī ceriņi

Un kastaņu baltās sveces mirdz.

Starp mākoņiem, kad iznirst saule,

Iekvēlojas Tava sirds.

Viegls pēcpusdienas flirts

Vilkābeles ziedos sārto.

Saldās mīlestības spīts

Gar žogu atraisās un prāto.

Esam šai spītā ierauti abi -

Stabili sajūtās kā vārtu stabi.

Kur vienā līmenī domājam arī

Kā sajust vienam otru, lai mums ir labi.

Pretī traucas mākoņu stāvi,

Iemītās takās šalko vējš.

Pienenes pūko tik viegli un tāli

Kā Tavas pēdas zālei pāri.

Tad Tu zini, ko Tu vari,

Pārsteidz, kā jau vienmēr dari.

Sajūtu trepēs galotnēs kāp,

Lai arī cik mums reizēm sāp.

Vieglu flirtu vēdī acis,

Plašs ir mūsu darbības placis.

Var jau klusēt vai runāt daudz,

Kad sirdis tiekas, mums viss ir ļauts.

Pazust Vecrīgā

Šaurajās Vecrīgas ielās

Nami ar greznumu lielās.

Mazs puteklis bruģakmens plaisās

Pavērsis skatienu gaisā.

Jumta dakstiņu vijīgie zelmeņi,

Logailu, palodžu dažādie rakstiņi

Noraugās tavā sejas spogulī,

Acīs ieglezno pilsētas pagātni.

Te miesnieki, kalēji, audēji klīst -

Modies Vecrīgas darbīgais rīts.

Kā namsaimniece dodies tiem līdz,

Katrs mirklis nāk negaidīts.

Un kaut kur aizklaudz pakavu dunoņa,

Svērtuves ielā tiek izvērtēts, svērts.

Katrs amats šai darbīgā ikdienā

Grūtā darbā nodeldēts.

Lūk, Rātslaukumā, kur tirgoņi mīt,

Melngalvju vārdā tos dēvēt drīkst.

Starp tabakas dozēm un greznumlietām

Matiem atmirdzot celles un sienās

Tirgotāji, senie rātskungi, klimst ielās.

Kur cēli garām smaidot trauc,

Jo sevi vēl par neprecētu būtni sauc.

Kareivji un kuģotāji tavu prātu jauc,

Rīgas ostā to kuģu mastu daudz.

Kā mazam puteklim šais pagātnes ainās

Ritēt vakarvējam līdz nemirstīgās dainās.

Vecrīgas ielu senatnes gaismās

Tu mirdzošām acīm veries gaisā.

Pie tējas namiņa

Pie tējas namiņa Ķīnas nokrāsas sienās,

Smarža pārņem visapkārt ikvienu.

Pēc piparmētrām, pēc citronzālēm un mango -

Smaržas ceļas gaisā, Raiņa bulvārī bango.

Te vasara modusies

Un saule apkārt raisās,

Izslāpušajiem garda tēja taisās.

Uz soliņa spilvenos sapņaini sēdi,

Pilna kvēlu cerību, kā neparedzama blēde.

Jo pēdējās nedēļās mainīgs ir laiks -

Te skarbs un auksts, te saulaini maigs.

Tāds kļuvis arī Tavs sejas vaibsts -

Tik neparedzams, atraisīts un sajūtās laists.

Trolejbusi skrien un tramvaji skrien,

Arī autobusi dara to pašu ik dien'.

Vienīgi Tu pie tējnīcas sēdi,

Līdz ar vasaru šo pilsētu svētī.

Vasaras noslēpums

Tu izgāji lietū, kad jasmīni zied,

Sienāzis sisina un putni dzied.

Lapās un ziedu čemuros

Daile un spēks, kas neiztvaikos.

Lietuslāšu atspulgos

Tavs siluets – tik noteikti noraugos.

Gar upeņu krūmu pazarēm

Neviena cita, tikai mēs.

Rotājas vasara saulainā rītā,

Basām kājām tu dārzā ej.

Mākoņi virs galvas jaucas

Un lietus smejot lejup skrej.

Tā jau tas notiek – viss mainās uz labu,

Ierauti pārmaiņu virpulī mēs.

Plūstošā straumē rit lietuslāses,

Saulē atmirdz varavīksne.

Vasara kā noslēpums

Vilina un uzrunā mūs.

Ik mirklis ik viens kā atklājums -

Ko padomāt un parunāt būs.

Tā jau tas notiek – te vējā viss plīvo,

Priekštati mūsu prātos dzīvo.

Te bezvēja svelmē zvīļo un karst

Sajūtu vilnis neparasts.

Tu izgāji lietū, kad jasmīni zied,

Sienāzis sisina un putni dzied.

Lapās un ziedu čemuros

Daile un spēks, kas neiztvaikos.

Lietuslāšu atspulgos

Tavs siluets – tik noteikti noraugos.

Gar upeņu krūmu pazarēm

Neviena cita, tikai mēs.

Vakarvēja noslēpumi

Kvēlais vakarvējš ar joni debesīs steidz

Un saputo mākoņu debesmannu,

Kas svaiga kā upenes debesīs dzīta,

Austrumu pusē visa godība un svīta.

Un nenobrīnīties, jo rietumu pusē

Zeltaini rozā saulstari pulsē,

Soli pa solim aiz kokiem slīd,

Retajos mākoņos žilbinoši mīt.

Un diena, liekas , būs jau drīz galā,

Bet savāda nakts, jo tumsas vēl nav.

Un raugoties visapkārt tuvu un tālē

Gaisma ar tumsu paslēpes spēlē.

Starp kokiem tu slēpies un meklēju es

Vakarblāzmu noslēpumainās pazarēs.

Pujeņu un īrisu ziedi ciet vērti,

Bet tavas acis gavilē un gail.

Kas netverami skaists gaisā virmo,

No viļņa uz vilni plūst ezerā sirmajā.

Kas gluži kā mēs vēl jūtas jauns,

Trakulībām ļauties mums nemaz nav kauns!

Gadsimtu siluetu pasaka

Pār kanālu aizklaudz Tavi soļi,

Atbalsojoties tilta margu rievās.

Un zaļajās krasta sienās

Karstā vasara pirmajās dienās

Atstājusi ļaužu iemītās pēdas.

Uz Bastejkalna akmeņu grēdas

Aizgājušo gadsimtu siluetu ēnas

Izstieptām rokām no skatlaukuma veras.

Te gan cerīgas, gan bezcerīgas sejas,

Atklājot pagātnes epopejas.

Un skanīgas suņu rejas pie operas no lejas -

Tur Džordžs Ārmsteds ar kundzi veic

Kārtējās pastaigas celiņu ejās,

Un vakara ieskautajās modes slejās

Smalkā smokingā un frakās,

Kā arī greznās kokteiļkleitās

Un kurpēs uz papēža vai lakotās

Kā krāšņā operā sabiedrība atklājas.

Un ar dziesmu pa priekšu studenti uz universitāti skrien

Un tā ar vien vēl šodien nudien viss kā todien...

Tavs neaizmirstamais smaids

Skulptūrās un ceriņziedos skatu sien,

Katrā tulpē un atraitnīšu ziedā, straumē karkādē un lāsēs strūklakā

Aizrauj mani līdz šai nebeidzamajā senajā pasakā.

Kā pa viļņiem

Trieca viļņus vējš pret krastu,

Pretī straumei devāmies mēs.

Kurš gan jūrai atteikt spētu -

Pret savu gribu iet jau nevarēs.

Iegrimām straujajās viļņu putās,

Abus pārņēma drosme un spēks.

Veroties saulstaru zilgmē likās

Sirdi un prātu pārņem kas svēts.

Kā pa viļņiem dienas steidzas -

Te augšup, te lejup mirkļi slīd.

Ja visu laicīgi saplānosi,

Zināsi, ko darīt rīt.

Pat, ja neko nopietnu nedarīt -

Traukties sapņu un ilgu vējā.

Tik vien gribējām pasmaidīt -

Pa liedaga smiltīm viegli skrejot.

Šalca jūra un vējš pūta matos,

Starp kaitotājiem tik tu un es.

Vilinošs straujums tavās acīs -

Vēl nekas nav nokavēts.

Viļņi plecu līnijās cēlās,

Rētas jūras dzīlēs grima.

Spožās saules atspulgos kvēlos

Kaisle kā melodija dzima.

Tik mainīgā jūras simfonija

Nebēdnīga vēja radīta skan.

Laiks dzīves straujumu izmainīja -

Jāmainās līdz tev un man.

Un nekad jau nenorimst

Tas, kas sapņos un ilgās dzimst.

Kas gan jūrai atteikt spēs -

Pret savu gribu iet jau nevarēs.

Miera frekvence

Mākoņi virs galvas jaucas,

Aizvadītās dienas lauskas

Vējš aiznes un saule krāso tās,

Rimst straujums kā viļņi ezerā.

Un izkrāsota tava sirds,

Ideju pulkstenis pret pusnakti sit.

Klusinātās skaņās apkārt it viss

Kā piano andante orķestris.

Nesatricināms miers tevī mīt,

Kautrējos recepti paprasīt.

Tā vien šķiet ik dārza malā

Frekvence ir miera skalā.

Putni jumta korē droši

Iespurdz labu nakti apstiprinoši.

Bet vēl nekas nav šovakar galā,

Scenārijs mūsu abu varā.

Ieķērcas vārna, suns kaimiņos rej,

Motorlaiva pār ezeru projām skrej.

Tu ābolu-persiku vīnu lej,

Dzirkstoši smejamies pasaulei.

Kā upeņu-jānogu kūka uz škīvja

Slīdam pa dārzu kā deju grīdu.

Baudas kārpiņu līmenis ceļas,

Iekvēlo sārtums mākoņos un sejās.

Un esam brīvi no netīrām veļām,

Sarežģītām epopejām.

Jo šovakar viss vienkārši šķiet,

Iedves manī mieru arī mazliet.

Saņemties un piepildīt

Tauriņu spārnos gaišums virmo,

Apkārtnes krāsas tevī mīt.

Šai pasaulē tik senā un sirmā

Vienmēr spēj jaunu ko ieraudzīt.

Saulstaros kvēlo neizpaustie čuksti,

Bezdelīgas pār galvu steidz.

Bites rosoties atnes veiksmi,

Dienas straujums nepārsteidz.

Ap tevi grozās sapņi un ilgas,

Spīts kā niedres ezerā mīt.

Mums katram savas debesu zilgmes,

Tik saņemties un piepildīt.

Piepildīt debesis mākoņu ziediem,

Tauriņiem, bitēm dzīvību dvest.

Veidot skudras - tās nebaidās rosmes,

Un vēja kumeļos pret nākotni vest.

Piepildīt dārzu ar rīta rasu,

Kur veldzēties abiem kājām basām.

Plaucēt ziedus siltā dvašā,

Lai atplaukst košums tevī pašā.

Atvērt vārtus un palaist lieko,

Lai paliek vieta tikai priekam.

Briedināt augļus zaros un stiebros,

Gūt neizjusto garšas pieskārienos.

Zemes un debesu pretestība lauzta

Caur nesakritībām un lāstiem -

Kur vērtība smagā darbā austa,

Caur uzmundrinājumiem un glāstiem.

Tā mūsu abu ikdienas stāstos

Tauriņus un putnus spārnos tvert.

Piepildīt ar skaisto mūsu prātus,

Jo drīz vējš durvis ciet var vērt.

Aiziet, lai atgrieztos

Tu pagriezies un aizgāji prom,

Atstāji mani asarojot.

Kas gan cits var padomu dot,

Kā attālums mūs sailgojot.

Tu teici man un teicu tev,

To, kas uz mēles šai mirklī kvēl.

Palika lepnuma mazliet žēl,

Gribējām mirkli tik katrs sev.

Un aizzib vējā mūsu kopējie stāsti,

Pavadītie mirkļi, pieskārieni un glāsti.

Paliek neprāta virzītie soļi,

Spītīgi kā visgludākie oļi.

Kā censoņi ierauti šai pārdomu spēlē,

Kur samulst sirds un ērverģēlē.

Te tevi plosa kārās dēles,

Aizšķērso likteņa paralēles.

Bet jātiek tam pāri, lai šķembas plīst,

Pat ja dārd pērkons un lietus līst.

Reizēm mēs sevi nepazīstam,

Ļaujamies zibeņu zibšņiem īstiem.

No nevēlamā atvadīties,

Pēc vienojošā un košā dzīties.

Ja tik mēs spētu savaldīties

Un viens otrā ieklausīties.

Es atgriezos un durvis vēru,

Sajust tevi es vēl spēju.

Aizlaidām prom, kas traucējošs, lieks,

Abu sejās iezagās prieks.

Nesatricināmības

Lietus nolijis un lāses zaigo ziedos,

Vakara vēsums jau sirdi grauž.

Vējš pierimis, ļauj mākoņiem traukt mierā,

Vienprātību visapkārt pauž.

Nesatricināms miers mūsu vaigos viedos

Sirds siltumā, kur abiem tikties ļauj.

Es tavās acīs šovakar neizliekos -

Prāts kā apreibis jau doties kājas auj.

Veldzējošā zālē vēl mitrums stiebros,

Kāds nemanāmi ziedus kopā kļauj.

Pelēks visums saules atblāzmu piedod,

Lai tumsa harmoniju nepārrauj.

Un aizvainotie sasarkušos smieklos,

Vientulībā slēpjoties, lai bļauj.

Mēs nelauzām galvu par visādiem niekiem,

Jo būtisko, svarīgo mūsu sirdis skauj.

Jau sārtums iezadzies jāņogu pazarēs,

Un ķirši savu gatavību pauž.

Pat mūsu acu horizontālēs

Sarkani kvēla guntiņa snauž.

Kad lietus nolījis un silta jaka plecos,

Vecos tikumus gribas projām sviest.

Būs saules lēkti un jaunais sekos,

Taču pagātne projām jau neaizies.

Lietus nolijis un mūsu pieru rievās

Satraukums kā mākoņu steiga rimst.

Pievilcība kā lietus lāses ziedos,

Nesatricināma mīlestība dzimst.

Laimes aka

Tu smējies un vasarā iemīlējies -

Kā uzplauka ziedi, atplauka tava sirds.

Reizēm kā roze tu iespītējies,

No bērnības spītu sev visur ņem līdz.

Kā ods tavas vēlmes visapkārt sīc,

Gaišām domām atnācis rīts.

Vēlos tevi saukt sev līdz,

Uzmanīgi, lai rasā tās neizmirkst.

Piesardzības nekad nav par daudz,

Mirkļos, kad šķiet viss aicina, sauc.

Un vēlamies, lai mums būtu ļauts,

Skat, vēlmes jau pilnā trolejbusā brauc.

Kur galvu visapkārt nevajadzīgi jauc

Šķēršļi, kas skaļrunī sērīgi kauc.

Tad, kad rokām brīdi ir skauts,

Viss pārējais izrādās neatļauts.

Kā jūra tava balss man šalc,

Te uzbango vējā, te tonis salds.

Ik mirklis mūsu liktenī malts,

No sirds uz sirdi kā zobens kalts.

Kā atslēga, kas atslēdz durvis,

Es būšu tavu sajūtu burvis.

Pa zeltainiem laukiem mēs iemīsim takas,

Laimi smelsim kā ūdeni no akas.

Ēnas

Saules staros ņirbošas ēnas

Pretī raugās vilinoši mēmas.

Kad tavs siluets aizslīd pa sētu,

Liliju ziedus atplaukušos pēta.

Veldzējošā vakara izrāde ērta

Šai vasarā tieši tev iestudēta.

Kur smelies enerģijas svētas

Un netiecies pēc slavas lētas.

Karstajā svelmē, tu rodi spēku

Paveikt to, kas tev noderētu.

Bez sašutuma un liekas brēkas,

Kas pielietu uguni tavās rētās.

Tavi sirds vārti uz vakaru slēgti

Un nodomi lugā nav iestudēti.

Jo reizēm vērēji korumpēti

Un ārpusē paliek pagātnes grēki.

Mainās saules rieti un lēkti,

Tradīcijās ieturēti.

Vējā palaisti un reizēm svērti,

Mainās dekori, vietas un mērķi.

Ņirbošu ēnu mirkļu svētība

Šī vakara izrādes lielākā vērtība.

Centība un ieinteresētība -

Neatņemama dzīves ērtība.

Gribēt un varēt

Mēs mīlam smieties, lai kur arī ietu,

Ik vienu lietu darām ar prieku.

Sirds kā sanošs bišu spiets,

Mirkļi kā košs saules riets.

Kopā mēs varam, mēs esam spēks,

Kas mūsu prātos iekodēts.

Ir mirkļi dārgi, tie nav lēti -

Gribā un varēšanā notērēti.

Līdz ar vēju mākoņi trauc,

Līdz ar vēlmēm tu mainies un audz.

Tavas domas virzās uz mērķi,

Kur intervāli uzkrāti un svērti.

Ar nopietnu skatu uz savu dzīvi,

Izbaudām kvēlo vasaras brīvi.

Saules staros viskvēlākās vēlmes

Virmo likteņa paralēlēs.

Es skriešu arvien, arvien uz priekšu,

Mērķu koka galotnes liekšu.

Pie grūtībām es neapstāšos,

Savas varēšanas krāšu.

Ir brīži, kad ar sirdi grūtu

Meklējam, kur raidīt bultu.

Gūstam pieredzi mēs rūgtu -

Gribēt un varēt, lai kā arī būtu.

Gribēt un varēt caur ērkšķiem uz zvaigznēm,

Neļaut vējam sevi pluinīt un graut.

Nozīmes nav, cik apavu deldēts,

Bet – cik kopā mums iegūt ir ļauts.

Iedvesmu paralēles

Lidmašīnas lido pār galvu,

Atsāj asti garu un baltu.

Ja tik liktens mums to ļautu,

Celtos spārnos un mēnesi skautu.

Šīs paralēlās līnijas aizvijas tālu

Un reizēm krustojas intervālos.

Tā mūsu jūtu trajektorijas tiekas,

Tik vienotas un iedvesmotas liekas.

Kad meklējam mēs jaunas vietas,

Kur noteikti mums jāsatiekas,

Notiek neparastas lietas,

Kas negaidīti noliek pie vietas.

Dvēseles ilgas kā josta sieta

Izlaužas te no ierastā miera.

Prātojam, vai pieskārienā

Cienītas tās vai piesmietas.

Un nekad jau nepietiek prieka -

Vēlamies dzirdēt ierastos smieklus.

Čaalošana kā mūzika no bišu spieta,

Kad dzirksteļo acis, izrādīšanās vietā.

Šai dzīves skatuvē, kad mirgo gaismas,

Izgaismo visus kaktus un plaisas.

Apžilbina acis, gaida, ko sacīs -

Tava sirds mani iedvesmot pratīs.

Iedvesmu paralēles visapkārt vijas,

Spēlējam savas perkusijas.

Tu mana ģitāra, es tavs ritms,

Spitīgi pieķēries pie tavas sirds.

Esi laimīgs

Esi laimīgs, par paveikto smaidi -

Vējš aiznes pa gaisu tavas bailes.

Tik ierastajās durvju ailēs

Vēl nebījušais tver tevi spailēs.

Un nav ko bīties izrādīties,

Jo tikai to, kas pateikts, vējš nes.

Ikdienas velosipēdā mīties,

Būvēt jaunas pasaules.

Aizaug takas un sadrūp ietves,

Kad ilgstoši vienā vietā ir būts.

Cik nav raudāts un cik nav lūgts -

Šķiet, visu var manīt – kas tad tur grūts?

Uz ceļa klīstošās dvēseles tiekas,

Kas apkārt notiek, tām svarīgs liekas.

Pat, ja notiek dīvainas lietas,

Tavā varā visu nolikt pie vietas.

Esi uzmanīgs ar iemītiem soļiem -

Tajā pašā straumē tik vienreiz var brist.

Tā jau tas dzīvē notiek -

Viss piedzīvotais jau redzēts var šķist.

Un tad var celties un tad var krist,

Kad viss notiekošais kā trauki plīst.

Ik reizi, kad lietus no jauna līst,

Esi laimīgs, lai rētas dzīst!

Starp rozēm jeb dzīves lidojumā

Starp rozēm kā vienmēr vilinoša tu,

Izbaudi vasaras skanējumu.

Apburoša smarža visapkārt mīt,

Mūsu siržu puksti kā lāses krīt.

Putnu balsīs pelēkie rīti,

Zaļā košuma svaigumā tīti.

Un savu kaistošo dvēselīti

Palaid pa vējam lidojumā līdzi.

Līdz ar lietu tu celies un krīti,

Dari visu,  kā vēlies, lai glīti.

Tuvu un tālu izkaisīti

Kvēlākie sapņi, apņemšanās, spīti.

Tā jau tas notiek, kad sirdī silti,

Tavi pieskārieni mīksti kā milti.

Put aizvainojumi un nebūtībā gaist,

Paliek tikai mirklis skaists.

Un atveras ziedi kā tavas acis,

Kurām vienmēr ir ko sacīt.

Nevajag uz rītdienu atlikt,

To, kas abiem mums varētu patikt.

Kā roze ik mirkli nesatricināma tu,

Bet trausla, lai viegli mēs lidotu.

Šai pārmaiņu vējā lejup trauktu,

Līdz uzbangotā sirds atkal augšup sauktu.

Ja laiks šai mirklī izpausties ļautu,

Uzburtu ainu ne melnu, ne baltu.

Lai būtu vienmēr visam pa vidu,

Starp šo es varu un to es gribu.

Gar rozēm ejot, kā ierasts, zini -

Lāses kritīs, ja iekustini.

Tā atļauj iekustināt dzīvi,

Notici sev, dari, ko mīli.