Tu smējies
un vasarā iemīlējies -
Kā uzplauka
ziedi, atplauka tava sirds.
Reizēm kā
roze tu iespītējies,
No bērnības
spītu sev visur ņem līdz.
Kā ods tavas
vēlmes visapkārt sīc,
Gaišām
domām atnācis rīts.
Vēlos tevi
saukt sev līdz,
Uzmanīgi,
lai rasā tās neizmirkst.
Piesardzības
nekad nav par daudz,
Mirkļos, kad
šķiet viss aicina, sauc.
Un vēlamies,
lai mums būtu ļauts,
Skat, vēlmes
jau pilnā trolejbusā brauc.
Kur galvu
visapkārt nevajadzīgi jauc
Šķēršļi,
kas skaļrunī sērīgi kauc.
Tad, kad
rokām brīdi ir skauts,
Viss pārējais
izrādās neatļauts.
Kā jūra
tava balss man šalc,
Te uzbango
vējā, te tonis salds.
Ik mirklis
mūsu liktenī malts,
No sirds uz
sirdi kā zobens kalts.
Kā atslēga,
kas atslēdz durvis,
Es būšu
tavu sajūtu burvis.
Pa zeltainiem
laukiem mēs iemīsim takas,
Laimi smelsim
kā ūdeni no akas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru