Pār kanālu aizklaudz
Tavi soļi,
Atbalsojoties tilta margu
rievās.
Un zaļajās krasta sienās
Karstā vasara pirmajās
dienās
Atstājusi ļaužu iemītās
pēdas.
Uz Bastejkalna akmeņu
grēdas
Aizgājušo gadsimtu
siluetu ēnas
Izstieptām rokām no
skatlaukuma veras.
Te gan cerīgas, gan
bezcerīgas sejas,
Atklājot pagātnes
epopejas.
Un skanīgas suņu rejas
pie operas no lejas -
Tur Džordžs Ārmsteds ar
kundzi veic
Kārtējās pastaigas
celiņu ejās,
Un vakara ieskautajās
modes slejās
Smalkā smokingā un
frakās,
Kā arī greznās
kokteiļkleitās
Un kurpēs uz papēža vai
lakotās
Kā krāšņā operā
sabiedrība atklājas.
Un ar dziesmu pa priekšu
studenti uz universitāti skrien
Un tā ar vien vēl šodien
nudien viss kā todien...
Tavs neaizmirstamais
smaids
Skulptūrās un
ceriņziedos skatu sien,
Katrā tulpē un
atraitnīšu ziedā, straumē karkādē un lāsēs strūklakā
Aizrauj mani līdz šai
nebeidzamajā senajā pasakā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru