Šaurajās Vecrīgas ielās
Nami ar greznumu lielās.
Mazs puteklis bruģakmens
plaisās
Pavērsis skatienu gaisā.
Jumta dakstiņu vijīgie
zelmeņi,
Logailu, palodžu dažādie
rakstiņi
Noraugās tavā sejas
spogulī,
Acīs ieglezno pilsētas
pagātni.
Te miesnieki, kalēji,
audēji klīst -
Modies Vecrīgas darbīgais
rīts.
Kā namsaimniece dodies
tiem līdz,
Katrs mirklis nāk
negaidīts.
Un kaut kur aizklaudz
pakavu dunoņa,
Svērtuves ielā tiek
izvērtēts, svērts.
Katrs amats šai darbīgā
ikdienā
Grūtā darbā nodeldēts.
Lūk, Rātslaukumā, kur
tirgoņi mīt,
Melngalvju vārdā tos
dēvēt drīkst.
Starp tabakas dozēm un
greznumlietām
Matiem atmirdzot celles un
sienās
Tirgotāji, senie
rātskungi, klimst ielās.
Kur cēli garām smaidot
trauc,
Jo sevi vēl par neprecētu
būtni sauc.
Kareivji un kuģotāji
tavu prātu jauc,
Rīgas ostā to kuģu
mastu daudz.
Kā mazam puteklim šais
pagātnes ainās
Ritēt vakarvējam līdz
nemirstīgās dainās.
Vecrīgas ielu senatnes
gaismās
Tu mirdzošām acīm
veries gaisā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru