Tu pagriezies
un aizgāji prom,
Atstāji mani
asarojot.
Kas gan cits
var padomu dot,
Kā attālums
mūs sailgojot.
Tu teici man
un teicu tev,
To, kas uz
mēles šai mirklī kvēl.
Palika
lepnuma mazliet žēl,
Gribējām
mirkli tik katrs sev.
Un aizzib
vējā mūsu kopējie stāsti,
Pavadītie
mirkļi, pieskārieni un glāsti.
Paliek
neprāta virzītie soļi,
Spītīgi kā
visgludākie oļi.
Kā censoņi
ierauti šai pārdomu spēlē,
Kur samulst
sirds un ērverģēlē.
Te tevi plosa
kārās dēles,
Aizšķērso
likteņa paralēles.
Bet jātiek
tam pāri, lai šķembas plīst,
Pat ja dārd
pērkons un lietus līst.
Reizēm mēs
sevi nepazīstam,
Ļaujamies
zibeņu zibšņiem īstiem.
No nevēlamā
atvadīties,
Pēc
vienojošā un košā dzīties.
Ja tik mēs
spētu savaldīties
Un viens otrā
ieklausīties.
Es atgriezos
un durvis vēru,
Sajust tevi
es vēl spēju.
Aizlaidām
prom, kas traucējošs, lieks,
Abu sejās
iezagās prieks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru