Nesatricināmības

Lietus nolijis un lāses zaigo ziedos,

Vakara vēsums jau sirdi grauž.

Vējš pierimis, ļauj mākoņiem traukt mierā,

Vienprātību visapkārt pauž.

Nesatricināms miers mūsu vaigos viedos

Sirds siltumā, kur abiem tikties ļauj.

Es tavās acīs šovakar neizliekos -

Prāts kā apreibis jau doties kājas auj.

Veldzējošā zālē vēl mitrums stiebros,

Kāds nemanāmi ziedus kopā kļauj.

Pelēks visums saules atblāzmu piedod,

Lai tumsa harmoniju nepārrauj.

Un aizvainotie sasarkušos smieklos,

Vientulībā slēpjoties, lai bļauj.

Mēs nelauzām galvu par visādiem niekiem,

Jo būtisko, svarīgo mūsu sirdis skauj.

Jau sārtums iezadzies jāņogu pazarēs,

Un ķirši savu gatavību pauž.

Pat mūsu acu horizontālēs

Sarkani kvēla guntiņa snauž.

Kad lietus nolījis un silta jaka plecos,

Vecos tikumus gribas projām sviest.

Būs saules lēkti un jaunais sekos,

Taču pagātne projām jau neaizies.

Lietus nolijis un mūsu pieru rievās

Satraukums kā mākoņu steiga rimst.

Pievilcība kā lietus lāses ziedos,

Nesatricināma mīlestība dzimst.