Pār Rīgas jumtiem mākoņi slīd,
Tavā sejā saule spoži spīd.
Kaiju balsīs klausies arvien,
Vēro kā laiks vējam līdzi skrien.
Tie paši jumti, tie paši torņi,
Pretī veras namu logi.
Liekas it viss šai pilsētā Tavs,
Skatiens saviļņots, noslēpumains.
Pa Barona ielas sliedēm kā dzīve
Tramvaji strauji uz priekšu trauc.
Tā vien liekas šai straumē ik brīdi
Pieskarties pilsētai Tev šodien ļauts.
Mākoņu tēli tik daudz, tik daudz
Brīžiem kā skumjas draudīgi raisās.
Bet Tev vienalga – viss aizsniedzami skaisti,
Kas iekrīt sirdī - tas neizgaist.
Tā nu mēs ejam viens otram garām
Kanāla malā ļaužu barā.
Uzspīd saule, spēlējas viļņos,
Slēpjas aiz skulpūrām un ciļņiem.
Un tad kaut nedaudz pavasaris šis
Patiesas jūtas starp skatieniem kaisa.
Pēterbaznīcas liftā ceļ gaisā,
Pār Rīgas jumtiem mēs pilsētā laistie.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru