Satikšanās ar Varavīksni un ekspedīcijas noslēgums

Lifts apstājās tieši pēc piecām minūtēm un braucēji izkāpa kalna virsotnē. Skatam pavērās krāšņa pļava ar dažādu krāšu rožu, tulpju, narcišu un zilgan violetu kalnu vijolīšu puduriem. Kaut kur tālē pie horizonta pletās milzīgs mākoņkoks, pilns pūkainu nogatavojušos mākoņu. Pašā kalna vidusdaļā pletās pils ar daudziem torņiem. Vienā no tiem dega guns. Tur noskumusi un sagurusi mīkstā, pelēkā dīvāniņā sēdēja Varavīksne.

“Cik skaista pļava!” jūsmoja Tofijs ar Tedi. Un tūlīt arī pārējie klasesbiedri iemēģināja košo ziedu paklāju, spēlējot paslēpes: “Kas pēdējais paslēpsies, tas meklētājs! “ iesaucās Austiņš, piešķieba ausis un pļavā iekšā.

“Tas nav godīgi!” norūca Tedis, kurš tā īsti vēl nepaspēja paslēpt galvu ziedu pudurī. Taču tad viņš pievienojās pārējiem ar frāzi: “Es eju meklēt!” Un tad kādu laiku pļaviņā bija manāma ziedu viļņošanās un skanīgs “apčī!”, kad kāds ziedputeksnis bija ieķēries degunā.

Pieaugušie pa to laiku soli pa solim tuvojās pilij. Lāču Jūsma ievilpās un no pļavas pacēlās Tofija brūnganā galva: “Mēs jau nākam, mammu!”.

Piegājuši pie daudzkrāsainās pils, kur katrs tornis laistījās savā krāsā, ekspedīcijas dalībnieki pamanīja pelēcīgas durvis, piie kurām piekārts vējā šūpojās dzelteni violets zvaniņš. Misters Zerbiekste ieskandināja to un atskanēja viegli ieaijājoša mūzika. Varavīksne atmodās no pārdomām. Cēli un nosvērti viņa noslīdēja lejup pa torņa trepēm un, mīkstajām krēpēm pa grīdu aizšvankstot, tuvojās durvīm.

Mūsu ceļotājiem par izbrīnu, durvis iezaigojās rietošas saules krāsā un  pacēlās gaisā. Likās, ka visapkārt viss lido, un Raibā meža iemitnieki sajuta, ka zaudē pamatu zem kājām. Viņus ierāva tādā kā virpulī. Tad durvis pēkšņi nolaidās, atstājot visus pils iekšpusē.

“Kas tas bija?” Lāču Made nočukstēja.

“Tas tā kā mācību grāmatas pasakā, ko lasījām latviešu valodas stundā, kur pūķis nolaupīja princesi un pārvērta par vardi.” Atcerējās Drebis. “Ar mums notiks kas līdzīgs...”

“Es gribētu pārvērsties par pasaulē lielāko saldējuma aparātu...” iesāka Tedis. Tad atskanēja pasaulē sirsnīgākie smiekli un visi ieraudzīja Varaviksni visā tās krāšņumā.

“Man jāatvainojas, bet viesus šovakar negaidīju.” Varavīksne bija nedaudz samulsusi. “Taču jūs mani nudien sasmīdinājāt. Un smiekli šajā kalnā nudien ir reta un sen nedzirdēta parādība. Paldies par to! Jūs esat nopelnījuši balvu. Ko vēlaties? Kāpēc esat pie manis ieradušies? Pieļauju, ka no zemes – no ielejas.”

“Labvakar, mēs esam no Raibā meža.” Iesāka Misters Zerbiekste.

“Vai tas būtu tas pats Misters Zerbiekste, kas radījis pašu sakoptāko mežu pasaulē?” Varavīksne nespēja nepriecāties.

“Kā Tu zini no kurienes mēs esam?” izbrīnīts ievaicājās Tedis.

Es zinu to un vēl daudz ko citu. Ne velti es esmu Varavīksne, debesu un lietus pavēlniece. Sen neesmu uz zemes bijusi un jāatzīstas, ka būšu laikam jaunākos notikumus palaidusi garām. Taču Raibo  mežu zinu. Esmu tur bijusi.”

“Pareizi,” atcerejās Raibiņš. “Tas bija pavasarī, kad Raibupīte bija pilna ejoša ledus.”

“Kā tad, kā tad!” atcerējās arī pārējie.

“Jā, tad ledus izkusa pāris dienās un apkārtni pāršalca veldzējošs pavasara lietutiņš. Un kokiem izplauka pirmie pumpuri...” atmiņās veldzējās Varavīksne. “Tie bija labi laiki. Tad man bija spars lietu gādāt. Taču pēc tam notika atgadījums, kas lika man pārcelties šeit uz kalna virsotni...”

“Vai tas ir saistīts ar princesi Kitaru?” ievaicājās Tedis.

“Ak, Kitara...” asaras parādījās Varavīksnes acīs. “Es viņu aizvainoju. Mēs sakašķejāmies. Es ar saviem mākoņiem aizēnojot viņas ķirškokus un tie savlaicīgi neplaukstot un ātri nobirstot. Visapkārt esot tikai migla vien. Visi esot tikai nelaimīgi. Tā nu es pateicu, ka, ja es tā traucejot, tad lai jau pārvalda Varavīksnes ieleju viena pati. Un nosaucu par rozā tiepšu un  savtuli. Savācu mākoņus un pārcēlos šeit uz kalna virsotni tuvāk Saulei. Lai būtu ko darīt, sāku mākoņus krāt un audzēt kokā. Taču vienalga jutos vientuļa.”

“Kitara par tevi ir ļoti noraizējusies un nemaz vairs nedusmojas.” Misters Zerbiekste mierināja Varavīksni.

“Tiešām?” nosarka Varavīksne.

“Tieši tā. Viņa ir tik ļoti aizņemta ar labklājības veicināšanu pasaulē, ka nav bijis brīvs brīdis tevi apciemot.”

“Labklājība... Es laikam par daudz aizrāvos...” nočukstēja Varavīksne.

“Mums skolā mācīja, ka lai veiksmīgi izpildītu darbiņu grupā, visiem ir jāvienojas par konkrētu pienākumu sadali.” Austiņš palepojās.

Tedis turpināja:”Mēs cenšamies strādāt tā, lai viens otram netraucētu. Skolotāja Domiņas kundze teica, ka tā vislabāk var sasniegt plānoto – strādājot tā, lai ar savu darbošanos sniegtu maksimālo labumu kopējā rezultāta sasniegšanai. Ja kaut viens nepilda savu pienākumu vai veic to slikti, tad nevar paveikt ieplānoto.”

Jūsma piekrītoši māja ar galvu.

“Un to visu tagad māca skolā?” izbrīnījās Varavīksne.

“Mūsu bērni gūst tikai pašas labākās zināšanas un prasmes. “ turpināja Misters Zerbiekste.

“Tātad..” Tofijs papildināja brāļa domu gājienu: “Tu izstājies no spēles un princesei Kitarai bija viss rūpju smagums jāveic vienai pašai.”

“Ak, zemes košās krāsas! Tās tak uzmanīju es!” sprieda Varavīksne. “Es gādāju par puķēm pļavās, par kokiem mežos un ūdeņiem upēs, lai tie nekad neizžūtu. Vai viss nav kļuvis melnbalts?”

“Melnbalts nē, taču zemi pārņēmis sausums. Un ja tā turpināsies, tad augi novītīs un zeme izkaltīs,” sprieda Misters Zerbiekste.

“ Un nebūs vairs nekā ko ievākt zālītēm. Līdz ar to, mana aptieka un ambulance būs jāslēdz ciet, jo zāļu krājumi būs izbeigušies,” piebalsoja dzenis Raibiņš.

“Un Mades kafejnīca cietīs zaudējumus, jo nebūs garšīgo produktu, ko likt ēdienos,” bēdīgi atzina pārējie.

Varavīksne saprata savu kļūdu un bija gatava doties  visiem līdz uz zemi, lai glābtu dzīvību dabai un veldzētu Kitaras senatnīgos ķiršu kokus.

Viņa piegāja pie mākoņu koka un, veikli noplūkusi vairākus mākoņus, uzsvieda tos uz savām krēpēm.

Tofijs, tedis, Austiņš un Drebis saskrēja ap Varavīksni: “Kā tu zināji, kurus mākoņus ņemt?”

Varavīksne līksmi attrauca:” Tie mākoņi, kas atrodas apakšējos zaros nogatavojas vēlāk – tie der, kad nepieciešami spalvu vai gubu mākoņi, tāpēc paņēmu no augšējiem zariem. Tie šobrīd ir diezgan smagi un pilni ar veldzējošam lietus lāsēm, kas zemei ir ļoti nepieciešamas. Tāpēc steigsimies pie Kitaras. Ceru, ka viņa būs ļoti priecīga, ka pasaulē atgriezīsies miers”.

Visi priecīgi devās uz liftu, uzmetuši pēdējo skatu košajai pļavai. Likās, ka krāšņā ainava ir atdzīvojusies. Pļavā laidelējās tūkstošiem bišu un tauriņu, kā arī visapkārt skanēja liega šalkoņa un attālajos kokos vīteroja putni.

“Vai šis lifts ir Kitaras izgudrojums?” brīnījās varavīksne.

“Kitara to izveidoja, kad saprata, ka labprātīgi tu ielejā neatgriezīsies. Ja nu  tev kas būtu vajadzīgs vai atgadījies, tad varētu pie tevis nokļūt, kā to izdarījām mēs.” Misters Zerbiekste skaidroja.

“Labi, ka jūs mani uzmeklējāt. Kas zina, cik ilgu laiku būtu tur pavadījusi skumjās un vientulībā nevienam nevajadzīga. Un aizlaidusi ieleju un Raibo mežu postā. Un tagad es zinu, ka man ir labākā māsa pasaulē, kas par mani uztraucās.” atzina Varavīksne.

“ Es arī teiktu, ka man ir labākā māsa pasaulē!” – pie lifta durvīm atbraucējus sagaidīja princese Kitara un cieši apskāva māsu Varavīksni.

“Piedod par visu, ko tev sarunāju. Tajā brīdī es biju apjukusi un nesapratu, ko runāju. Tikai kopā mēs spējam rupēties par pasaules uzplaukumu un labklājību. Es par ieleju , mežu, lauku un pilsētas vērtību saglabāšanu, tu par saules siltuma, mitruma un košuma līdzsvarošanu. Bez tevis šeit iestājās haoss. Visi bija apjukuši, jo rīti iesākās ar saules svelmi un putnu satrauktajiem treļļiem. Koki nolieca savas zaļās pazares. Tās sāka krāsoties un birt. Ziedos nezummēja bišu zemie basi un savvaļas zirgi neveica savus līksmos skrējienus gar Ķiršupītes krastiem kā parasti, kad tie aulekšoja krēpēm plīvojot un pakavu dunoņai atbalsojoties ielejā.

Un rumba gauži lēja savas putainās asaras. Acs ir kļuvusi pavisam nomākta un ledaini auksta.” Kitara pavēstīja.

“Nekas, māsiņ!” Varavīksne priecīgi iesaucās. “Tagad viss būs kā agrāk, kad rumba priecīgi smējās tērcīšu ūdeņiem līdz un tauriņi dejoja ar spārēm.

“Jā... Atceros. Pat mākoņi bija savēlušies milzīgā virpulī un aizķērušies aiz kalnu virsotnēm”.

Tā abas māsas bija salabušas.

Nobaudījuši kārtējo garšīgo maltīti, Raibā meža iemītnieki atvadījās no Kitaras.

“Kad sanāks, nāciet ciemos! “ aicināja Kitara.

“Noteikti!” apsolīja misters Zerbiekste.

“Vasaras otrajā pusē, starp ābolu un ķiršu novākšanas laiku, arī es varētu apmeklēt Raibo mežu,” turpināja princese. “Lapsu Mades garšīgie pīrādziņi ir ļoti kārdinoši!”

“Tas būtu jauki!” priecājās Jūsma un mazie lācēni un zaķēni viņai piebalsoja. Tad visi kopīgi nobildējās ar Teda fotoaparātu.

Varavīksnes kalna sargātāja pamāja aizejošajiem ceļotājiem un tie māja pretī.

Kā sargi aiz ceļotājiem pulcējās Varavīksnes no koka noņemtie lietus gubu mākoņi un pamale kļuva arvien tumšāka.  Varavīksne sēdēja tajos un uzmanīja, lai tie nesāktu līt ceļotājiem virs galvas. Debesu jums laistījās dažnedažādās krāsās. Visi līksmi dziedāja un ceļš mājup nelikās vairs tik garš.

Pāri pļavai, pāri kuplām vīksnām,

Pāri kalnam, pāri purva slīkšņām.

simtiem, simtiem, simtiem krāsās laistās

aiziet tūcē, aiziet rīta rasā,

aiziet puķēs, aiziet visas krāsās -

simtiem krāsās laistās mūsu varavīksne.

(Leons Briedis)

Es raugos varavīksnē

Un ko es redzu tur?!

Ar spožu burvju nūju

Tur burvis krāsas bur.

(Pēteris Brūveris)

Vasaras vakars maigs un silts,

Lietus pār zemi tikko lijis;

Tālumā varavīksnes tilts

Krāsains, kā vēl nekad nav bijis.

Skaisti, kā puķe, tālē zied

Saule, no lietus atvadoties;

Krāsainais ceļš pie tevis iet,

Un sirds man pavēl ceļā doties.

(Inese Priede)

Sasnieguši Raibo mežu, ceļotāji priecīgi atvadījās cits no cita, novēlot labu nakti. Un tiklīdz visi bija aizvēruši savu mitekļu durvis, pār mežu sāka līt silts, bet veldzējošs vasaras lietus.

Misters Zerbiekste no rīta kā ierasts izgāja mājas priekšā un kāri ievilka nāsīs spirdzinošo rīta gaisu, kas smaržoja nedaudz pēc lauvmutītēm, nedaudz pēc puķuzirņiem un saldajiem īrisiem, kā arī pēc svaiguma.

Saules stari iezaigojās zilajā debesu jumā un, ticiet vai nē, ziedi tā kā sarosījās un to kausiņos, kā arī tikko austajos zirnekļu tīklos, kas čaklo audēju rokām bija sazēluši zāles stiebru un puķu stublāju stāvu siluetos, atspoguļojās varavīksne. Un tad Zerbiekste saprata, ka skaistais ir vērojams dažādu dabas spēku mijā un ciešā kopdarbībā. Un tur jau tās bija: Kitaras spožās rasas lāses, Saules staru siltums un Varavīksnes veldzējošais rīta dzidrums un spirgtums, kuri veldzēja labāk par jebkuru zāļu tableti, mikstūru vai uzlējumu, ko Raibiņš izrakstīja saviem pacientiem.

Ja arī jums gadās būt Raibajā vai vismaz kādā no mūsu valsts noslēpumainajiem mežiem, izbaudiet laiku, ko sniedz neatkārtojamā un pārsteigumu pilnā dabas māte! Tveriet mirkli un esiet laimīgi!

Debesjumā saulstaros mirgo

Nemanāmi atjāj straujos mākoņu zirgos.

Saputo debesis krāsās košās,

Līdz ar lietu uz zemi pošas.

Spoguļojas upēs, ezeros, strautos,

Lai ik viens šai burvībai ļautos.

Septiņjoslu tiltu pār kokiem taisa,

Pļavās, mežos, laukos svaigumu raisa.

Pārsteigumi un atklājumi Tauriņu gravā

Pašā meža vidū putnus kopā sauc,

Līksmo, dzied un smejas,

Mākoņratos brauc.

Zaķīšus ēnās raisa,

Tai zeltaini mati mirdz

Un priekā gavilē sirds.

Rasas gultās tauriņi dus,

Sakļāvuši spārniņus,

Visapkārt viss kluss.

Mostas ar vēju,

Viss raisās un plaukst -

Saule mākoņratos brauc!

Un atmirdz spoži

Rasas lāsēs,

Ņirb pļava krāsās.

Purenes, pienenes

Saulespuķes cēlās

Tās saulei kā māsas.

Šīs košās krāsas

Ceļ spožā gaismā,

Ak, vasara skaistā!

Un saule, starus bezbēdīgi žilbinādama, pakāpās debesjumā arvien augstāk. Ieinteresēti tā noraudzījās uz ekspedīcijas dalībniekiem un likās, ka arī viss mežs, elpu aizturējis, satraukti gaida, kas tad īsti norisināsies tālāk. To gaidām arī mēs un satrauktie Raibā meža iemītnieki. Lūkosim, kas tos sagaida turpmākajā ceļā!

Misters Zerbiekste gāja pa priekšu. Aiz viņa, izokšķerēdami katru sīkāko taciņu un pauguriņu, cilpu cilpām un lēcieniem sekoja Austiņš, Drebis, Tofijs un Tedis: „Zēni, izmēram papardes garumu! Es ticu, ka atradīsim neparastāko papardi savai herbārija kolekcijai,” jūsmoja Tedis.

„Bet es gribu krāšņu savvaļas ziedu!” piemetināja Austiņš.

„Nevajag jau uzreiz ņemt pirmo, kas pagadās,” gājienu noslēdza Lāču Jūsma, cītīgi uzraugot, lai bērni neieveltos kādā bedrē un neapmaldītos. Pēc šī lācēnu mātes teiktā, pētnieki vēl nopietnāk pievērsās tuvākās apkārtnes izpētei: aplūkoja tuvāk ar palielināmo stiklu. Mērīja un atzīmēja pētījuma rezultātus pierakstu kladītē.

Tā nemanot gāja laiks un Raibais mežs palēnam palika aiz muguras. Skatam pavērās plašie Varavīksnes kalna silueti.

Raibiņš apmeta loku virs koku galotnēm un ziņoja, ka tālākais ceļš ved lejup, kur pie horizonta tas saplūst kopā krāšņā krūmu virpulī. Tam pa vidu plešas liels un varens ūdenskritums, kas gāžas lejup no stāvajām kalna virsotnēm.

„Mēs esam apmaldījušies brikšņos!” sauca Ļipainis, mezdams cilpu cilpas gar pārējiem.

„Vai, cik nelāgi!” nopūtās Jūsma.

Misters Zerbiekste iemeta skatu kartē un vēsā mierā atbildēja: „Nevis brikšņi, bet Tauriņu aiza. Lai tiktu kalna virsotnē, taisnākais ceļš ir patieši caur to. Tur arī atpūtīsimies un ieturēsim pirmo maltīti,” zīmīgi noteica Zerbiekste.

„Bet vai tur nav bīstami?” apjautājās Tedis.

„Ja turas uz takas un seko kartei, tad nekas nevar atgadīties.” Skaidroja Misters Zerbiekste. „Taču tā kā ceļš, manuprāt, vīsies kalnā augšup, tad bez liekas piesardzības neiztikt. Un šādam gadījumam mums līdzi ir virve.”

„Virve aptieciņā tik tiešām ir līdz,”apstiprināja dakteris Raibiņš, kas tikko nolaidās pie ekspedīcijas dalībniekiem, lai noskaidrotu par tālāko rīcību.

„Tātad, mēs dodamies lejup aizā un meklējam vietu, kur sarīkot mūsu šīsdienas pirmo pikniku.”

„Un tā kā priekšā mūs gaida ūdenskritums, tad gan jau būs kāda urdzīte, kur nomazgāt rokas.”

„Bet mammu...” iesāka Tofijs.

Jūsma zīmīgi paskatījās uz dēliem un turpināja: „Labas manieres nedrīkst aizmirst. Pirms ēšanas vienmēr jāmazgā rokas. Vēl jo īpašāk brīžos, kad tās sasmērētas visās varavīksnes krāsās.”

Jaunieši nopūtās un pacēla saules gaismā savas krāšņi nošmulētās ķepiņas. Un bija jau ko darīt. Katru krāsaino puķi vajadzēja aptaustīt un apošņāt. Katru neparastāko akmentiņu vajadzēja paņemt līdz kolekcijai. Izmērīt un rezultātus pierakstīt kladītē. Dažus no neparastākajiem augiem zēni paņēma līdz herbārijam. Lieti noderēja līdzi paņemtais augu noteicējs.

Kādu laiciņu gājuši, ceļotāji pamanīja, ka priedes, bērzus, liepas, savvaļas rozes un zaļās papardes sāk nomainīt krāšņo ķiršu koku audzes, kur zaros jau lepni gozējās savvaļas ķiršu sārto ogu čemuri.

Pusdienlaika saulītē tie vizēja īpaši spilgti. Ceļotāji priecīgi devās pie kokiem, lai nedaudz iestiprinātos ar saldajām ķiršogām. It īpaši Raibiņš sapriecājās, jo šīs ogas bija viņa iecienīts gardums.

Te pēkšņi sacēlās liels vējš un koki noslēpumani sāka šalkt. Nez no kurienes atskanēja klusi čuksti. Tad apmulsušie ceļotāji pamanīja kādu īpašu būtni, kas iznira no apkārtējās miglas. Tā bija skaista meitene gariem, rozīgiem matiem, tumšā bordo krāsas kleitā. Lēni un cēli tā pārvietojās biezajā miglā un tuvojās mūsu pasakas varoņiem.

Visi satraukti saskatījās: „Kas ir šī meitene, kas pārvietojās tik klusi un viegli, basām kājām, ne zariņa nenolaužot?”

Daiļā būtne piegāja pie ķiršu kokiem un maigi pārbrauca tiem pāri ar roku un ķiršogas pašas saleca viņai plaukstās. Meitene tās pastiepa pretī viesiem no Raibā meža, sacīdama; „Ņemiet, šīs ir ļoti garšīgas ogas! Katrs, kas no laba prāta šeit nācis un ogas baudījis, tam vienmēr veiksme smaida un pārsteigumi ik uz soļa gaida.”

„ Kas Tu esi?” pirmais valodu atguva Misters Zerbiekste.

„Es esmu ķiršu aizbilde princese Kitara. Šī ir mana valstība jau vairākus gadu desmitus. Mēs šeit rūpējamies, lai viss skaistais uz zemeslodes tiktu saglabāts. Mani palīgi tauriņi apceļo plašo pasauli un atgādā šeit visus skaistos augus, pieminekļus un krāj dzīvo būtņu labās domas. Katra rasas lāse ir kā mazs noslēpums un slēpj sevī kādu daļiņu no aapkārtējās pasaules. Bet viss noslēpts biezā miglā, lai nelabvēļi mūs nevarētu iztramdīt un jaukt skaisto sapņu pasauli. Šeit ir viss, ko vien sirds var kārot. Ne velti šo vietu dēvē par Tauriņu jeb miglas gravu. Viss košais ir paslēpts šeit. Un es zinu, no kurienes nākat jūs.”

„Bet kā Tu tik daudz visu vari zināt, Tu lasi daudz grāmatu?” izbrīnīts painteresējās Tedis?

„Ne tikai. Katra rasas lāse man rāda, kas pasaulē notiek. Kur zied viskrāšņākās margrietiņas, kur mīt vissirsnīgākie iemītnieki. Un tas ir Raibajā mežā.”

„Mēs tik tiešām esam no Raibā meža,” skaidroja Zerbiekste, „mani sauc par Misteru Zerbieksti un tie ir mani draugi.”

„Kas tad jūs tik skaistā dienā atvedis uz Varavīksnes kalna pakāji?”

„Mūs piemeklējusi liksta. Tuvējo apkārtni pārņēmis sausums.”

„To esmu pamanījusi. Visi mākoņi sabiezējuši ap Varavīksnes kalnu. Un Varavīksne nemaz vairs neiziet no sava troņa kalna virsotnē. Un tas nav uz labu. Ka tik to nav piemeklējusi kāda slimība!”

„Slimību, ja laicīgi pamana tās cēloni, var ārstēt. Mums skolā mācīja,” lepni piemetināja Austiņš.

„Jūs gan esat gudri bērni!” mazos paslavēja Kitara.

„Mēs dodamies tieši pie Varavīksnes, lai viņa palīdz mākoņus pār Raibo mežu triekt un atveldzējošu lietutiņu liet,” kā dzejā vīteroja dakteris Raibiņš un Jūsma viņam piebiedrojās.

„ Nu tad jūs esat uz pareizā ceļa. Atpūtīsieties un varēsiet doties kalna virsotnē. Mani palīgi tauriņi jūs pavadīs.”

„Vai Tu kādreiz esi bijusi kalna virsotnē?” ievaicājās Tofijs?

„Man jābūt šeit lejā un jārūpējās  par zemeslodes labklājību, citādi mūsu planētā iestāsies haoss un visi būs nelaimīgi. Tāpēc jau gadiem neesmu tur bijusi. Pat īsti nezinu, kā Varavīksnei palīdzēt. Tas bija sen, kad mēs šeit lejā valdījām kopā. Par to es negribu tagad runāt.”

„Enciklopēdijā rakstīts, ka senie vikingi bija drošsirdīgi karotāji un ne no kā nebaidījās,” drošsirdīgi skandēja Tedis. Mēs arī esam drošsirdīgi un mums ir cēla sirds. Mēs vēlamies Varavīksnei palīdzēt. Skolotāja Domiņas kundze mācīja, ka visiem viens otram jāpalīdz.”

„ Un es savukārt izlasīju grāmatā par Nezinīti, ka, ja izdara trīs labus darbus, tad ierodas burvis un uzdāvina brīnumnūjiņu,” piemetināja Tofijs.

„ Taču Nezinītis visu darīja savtīgu mērķu vadīts un viņam diez ko neveicās. Tikai tad, ja ko dara no labas sirds, neko negaidot par to pretī, dots devējam atdodas!” noslēpumainā balsī kā likumu nocitēja princese un likās, ka visapkārt koki sākuši runāt un klusi šalc piekrītoši princesei līdz: „neko negaidi pretī, bet dari no labas sirds!”

Kā tas var būt, kad brīnumi nenotiek

bet  arvien man tevi ir jāsatiek

piedod, ja kādreiz sajaucas domas un

vārdi vējā skrien, pasaule griežas visu prātos vēl

arvien.

Vārdi ir tikai vējš, te tie aizdedz, te dzēš

vārdos melnais kļūst balts un rūgtais paliek salds,

mēs jau nemelosim, tikai izliksimies,

kad ir laimīgs kāds cits,

dari negaidot un Tev arī tiks!

Kā tas var būt, cik zilas ir debesis, bet mans ceļš

šai gleznā ir pazudis, skaties kā putni paceļas spārnos

un pretī apvārsnim skrien,

bet mēs viens otram mācamies piedot, vēl arvien..

Vārdi ir tikai vējš, te tie aizdedz, te dzēš

vārdos melnais kļūst balts un rūgtais paliek salds,

es jau nevēlos iet, tikai izliksimies,

kad ir laimīgs kāds cits,

dari negaidot un Tev arī tiks!

Melnais paliek balts!!!....

Rūgtais paliek salds!!!...

Labais godā celts!!!...

Sliktais projām velts!!!...

„Cik skaisti vārdi!” nočukstēja Jūsma un pārējie piekrita.

„Un brīnumi notiek, ja tiem tic!” atgādināja princese Kitara, „nāciet man līdz un vērojiet visu savām acīm!”

Viņa gāja pa priekšu un pārējie sekoja tieši iekšā biezās miglas mākonī. Un tad viss sāka pārvērsties. Tik ierastā taciņa ar kokiem un puķēm nu bija kļuvusi par krāšņu vēstures bulvāri, kur starp ķiršu kokiem un košiem rododendriem slējās pasaules ievērojamāko celtņu maketi.

Kā tik tur nebija: Parīzes Eifeļtornis, Gizas piramīda, Ņujorkas Brīvības statuja, pat Jēzus Kristus statuja, Pizas tornis, Romas kolizejs, Austrālijas opera, Parīzes mākslas muzejs Luvra un citas Eiropas, Amerikas, Austrālijas Krievijas un Āzijas celtnes. Izskaitiet paši, cik daudz slavenu pasaules celtņu jūs attēlā redzat? Vai varat visas nosaukt?

Ko tādu ceļotāji nebija gaidījuši: „Te jau ir kā pasakā!” sauca Tedis un kopīgi ar pārējiem bērniem lepni izsoļoja caur Triumfa arku, atdarinot Bonaparta Napoleona gaitu un sejas grimases. Tad viņi labprāt pa kārtai izmēģināja noturēties kamieļa maketa mugurā. Kā izrādījās, tik viegli tas nemaz nebija, taču jautrības un smieklu tur netrūka.

Lāču Jūsma ļoti ieinteresējās par budistu tempļiem, Indijas Tadžmahālu, Parīzes Dievmātes katedrāli un Londonas Big Benu, labprāt tajos paviesojās un aplūkoja Budas statuju. Savukārt Raibiņš uzlaidās Eifeļa torņa pašā virsotnē un apmierināti vēroja apkārtni. Zerbiekste ieinteresējās par piramīdu augstumu un ieinteresēts izpētīja to iekšpusi.

Kad visas celtnes bija izpētītas, tad visi sajuta izsalkumu un princese Kitara sarīkoja greznu pieņemšanu Bekingemas pilī, kur Lapsu Mades sagatavotās veltes tika celtas galdā līdztekus tauriņu sagādātajām dabas veltēm, kuru starpā bija garšīga ar vietējo pieneņu medu pildīta cepta kūka un saldējums no svaigi lasītiem ķiršiem.

Iestiprinājušies un atvadījušies no Kitaras, draugi devās tālāk. Dodoties dziļāk kalnu aizā, tumšā migla pamazām izklīda un skatam pavērās krūmu un krāšņu ziedu biezoknis. Tajā kā zumošs bišu spiets, spīdošiem zelta putekļiem visapkārt  putot, lidinājās tauriņi. To bija vismaz piecdesmit.

Divi no tauriņiem godbijīgi pacēla galvu un cēli sveicināja:
„Labdien, princeses Kitaras draugi! Priecājamies jūs šeit redzēt! Mums ir tas gods pavadīt jūs pie Varavīksnes. Nāciet mums līdz!”

Tauriņi aicināja mūsu pasakas varoņus sev līdz. Ceļš turpinājās gar Ķiršupīti. Tās malās auga tikpat krāšņi ķirši kā ceļa malā pie ieejas Tauriņu gravā. Līdztekus tiem pletās krāšņi dažādu krāsu krūmu puduri. Pār upīti veda tiltiņš.

Šķērsojuši tiltiņu, Raiba meža iemītnieki sekoja tauriņiem pa taciņu, kas veda vēl joprojām cauri krāšņu krūmu puduriem. Tad draugi nonāca pie kaut kā pasakaina un neredzēta. Acu priekšā pavērās grezns ūdenskritums. Tas plūda lejup no Varavīksnes kalna. Tas gan nebūtu nekas neparasts, ja vien kalna virsotnē tas nekristu lejā no zilgani dzidras acs. Pati acs kontūra bija brūna, kā svaiga zeme pēc lietus. Acu zīlīte bija tik dzidri zila kā okeāna ūdens. Lejpusē ūdens krājās un turpināja ceļu lejup pa plato Ķiršupītes rumbu. Kaut ko tādu mūsu ceļotāji redzēja pirmo reizi.

„Mammu, vai mēs drīkstam izpeldēties rumbā?” uz Jūsmu lūdzoši vērās lācēni un pieaugušie smaidot pamāja ar galvu. Tā kā Jūsma arī labprāt atveldzētu izkarsušo kažoku, tad kopīgi ar Zerbieksti viņa izmeta kādu loku tauriņstilā veldzējoši vēsajā upītes ūdenī.

Tofijs, Tedis, Austiņš un Drebis ar plunkšķi leca no rumbas, kur lejā tos uzmanīja Jūsma un Misters Zerbiekste. Tauriņi priecīgi lidinājās pār peldētāju galvām un likās, ka laiks ir apstājies un ūdenskritums uz brīdi stājis savu plūdumu.

Pēc jautrās peldes visi kādu laiku sildījās pēcpusdienas saulē. Kad kažoki bija izžuvuši, tauriņi mūsu ceļotājus veda tālāk. Taciņa beidzās un tālāk slējās Varavīksnes kalna draudīgie silueti.

„Kā mēs tiksim kalnā augšup?” raizējās Jūsma? „būs laikam jārāpjas pa virvi.”

”Kalns ir stāvs. Es aplūkoju,” stāstīja Raibiņš.

„Neuztraucieties, par visu ir padomāts,” mierināja tauriņi, ”kalna virsotnē jūs pacels iebūvēts lifts. Sen atpakaļ, kad Varavīksne vēl slīdēja pa zemes virsmu, visi dzīvoja saticībā. Taču kādu dienu Kitara sastrīdējās ar viņu un pārcēlās uz kalna virsotni. Tad princese pavēlēja mums izbūvēt īpašu liftu, ja nu kādreiz Varavīksne nolemtu šeit atgriezties. Tas sen nav darbināts un ir pārklājies ar biezu putekļu kārtu. Ja mēs pa visiem to savestu lietošanas kārtībā, tas jūs aizvestu tieši pie Varavīksnes.”

„Mēs jau esam pieraduši cits citam palīdzēt,” klāstīja Jūsma. „Vai, ne? Atceraties vasaras sagaidīšanas talku mežā?”

„Kā tad, kā tad!” sauca mazie, „mēs labprāt palīdzēsim!”

Katram tika iedalīts kāds darbiņš. Zerbiekste un Jūsma slaucīja puteķlus, mazie spodrināja plāksnītes un podziņas. Tā nu lifta fasāde bija savesta kārtībā. Tad kārta pienāca iekšpusei. Bija jāizmazgā grīda, jānospodrina sienas un podziņas.

Kad darbs bija pabeigts, visi priecīgi un lepni par paveikto stāvēja pie ieejas liftā.  Tablo rādīja, ka līdz Varavīksnes kalna virsotnei jāmēro 555 metri.

Tauriņi sirsnīgi pateicās ceļiniekiem: „ Tad nu veiksmīgu ceļu augšup! Lai jums izdodas atgādāt pasaulei lietu un izdziedināt Varavīksni! Varbūt tad viņa izlīgs ar Kitaru un pasaulē iestāsies līksmība.”

„Mēs centīsimies!” apsolīja Zerbiekste un tad draugi pamāja tauriņiem un priecīgu, tai pat laikā nezināmu, gaidu pārņemti  iekāpa liftā. Durvis, aiz viņiem iegrabēdamās, aizvērās un kabīne, lēnām ieskriedamās, cēla braucējus augšup Varavīksnes kalna virsotnē.

Gatavošanās ekspedīcijai

Kādā saulainā vasaras rītā Misters Dienvidvējš izpurināja savas ziedputekšņiem piebirušās kurpes un iedzēra krietnu malku ūdens, ko bija uzkrājis savā pudelītē. Lietus nebija lijis jau kādu laiku un likās, ka viss mežs savas zaru un ziedu rokas bija pastiepis pret debesīm un aicināt aicināja vēju atpūst lielos slāņu mākoņus. Taču laika prognoze bija nepielūdzama un jūras tālajos horizonta apvāršņos pavidēja retumis kāds gubu mākonis. Tas savu lidmašīnu dūmiem pieputējušo bārdu noskurināja uz visām pusēm tā, ka sabirza mazās spalvu makoņu strēlītēs, kas drīzumā sasniedza arī Raibo mežu un pletās virs tā.

Misters Zerbiekste iznāca no namiņa, apošņāja sauso gaisu, un aplūkoja izžuvušo Raibupīti: „Mjā, tā vairs nevar turpināties. Mežam ir nepieciešams lietus. Sausuma sezona ir pārāk ieilgusi."

Viņš paņēma no šķūnīša šļūteni, pievienoja to pie krāna un veica ik rīta puķu liešanas procedūru. Pēdējā laikā tas bija jādara gan no rīta, gan vakarā. Dienas karstumā tās paspēja izsūkt visu zemē salieto ūdens daudzumu.

Pabeidzis laistīt puķes un ieturējis brokastis, Misters Zerbiekste devās pie Mades. Viņš gribēja tai izklāstīt savu ideju par ekspedīciju uz Varavīksnes kalnu. Jo tikai varavīksne varēja palīdzēt. Tur, kur ir varavīksne, tur satiekas saule ar tumšajiem slāņu mākoņiem un nes zemei lietu.

Lapsu Made, kā parasti, priekšautu aizsējusi, rosījās pa kafejnīcu.

„Labrīt, Madīt!” sveicināja zebiekste.

„Sveiks, sveiks!” kas jauns tavā pagalmā?”

„Tāpēc jau nāku. Raibupīte gandrīz izžuvusi. Ļoti vajadzīgs lietus.”

„Tā gan, tā gan. Kad tad pēdējo reizi lijis? Ja pareizi atceros, tas bija tieši pirms divām nedēļām. Kā Jāņi pagājuši, tā lijis nav nemaz.”

„Bet vajadzētu. Taču, kur tos lietus mākoņus lai ņem? Tā nu es domāju, domāju un izdomāju. Jādodas uz Varavīksnes kalnu. Tur parasti ir mitrs un sastopama Varavīksne. Jāpierunā viņa aizdot pāris mākoņu. Mums jau daudz nevajag. Tikai pāris. „

„Nu tad jau jāsarīko ekspedīcija!” iesaucās Made.

„Gluži manas domas. Jāsasauc visi iemītnieki kopā un jāizlemj, kuri būtu gatavi doties šādā svarīgā uzdevumā”.

Pēc brīža pie Zerbiekstes namiņa bija sapulcējušies Raibā meža iemītnieki: Jūsma ar dēliem, Čākste, Raibiņš, Čakijs, Brūne, Nadzis, Ļipainis ar Smaidi, Austiņu un Drebi.

Tā kā bija sestdiena, tad Misteram Zerbiekstem līdzi doties pieteicās ne mazums. Taču tā kā visus līdzi paņemt nevarēja, tad nolēma, ka ekspedīcijā dosies Lāču Jūsma , kā nekā viņa jau izbridusi dažādus ceļus, Ļipanis,  kas bija brašs lēcējs un garu jūdžu mērotājs. Raibiņš, ja nu kādam kas atgadīsies. Pie tam viņš varētu pārlūkot tuvējo apkārtni un ziņot par priekšā notiekošo.

„ Mēs arī gribam līdz tai ekepīcijā!” iesaucās Tofijs.

„Nevis ekepīcijā, bet ekspedīcijā.” brāli laboja Tedis.

„Un kas tā ekspedīcija īsti tāda ir? Es zinu ekskursiju. Vai tas ir kas līdzīgs?”

„Gandrīz, zēni.” skaidroja zebiekste. „ Tas ir ceļojums ar konkrētu pētniecisku mērķi.”

„Un ko mēs pētīsim?”

„Kāda iespēja pastāv attransportēt uz šejieni kaut dažus lietus mākoņus.”

„Bet, kā mēs viņus attransportēsim?”

„Lūk, tas mums arī jānoskaidro Varavīksnes kalnā, aprunājoties ar pašu Varavīksni. Viņa gan jau mums spēs palīdzēt.”

„Hei, hei! Mēs meklēsim varavīksni! Tēvoci Zerbiekste, mēs gribam līdz! Lūdzu!”

„Labi, zēni, daži palīgi mums nekaitētu” noteica Misters Zerbiekste un piemiedza ar aci arī Austiņam un Drebim, kas arī no prieka sāka lēkāt.

„Tad nu es uzņemos pieskatīt mazos žiperus,” noteica Lāču Jūsma.

Tā ekspedīcijas komanda bija nokomplektēta.

Taču, lai mēs varētu doties ceļā, vienosimies, kas mums jāņem līdzi,” piemetināja Misters Zerbiekste.

„Mēs zinām, mēs zinām!” iesaucās Tofijs, Tedis, Austiņš un Drebis.

„Mums skolā mācīja.” Lepni paziņoja Tedis.

„ Vispirms jāsaģērbjas piemērotā apģērbā ceļošanai. Lai nav ne par aukstu, ne par karstu. Līdzi jāņem karte, kompass, lai neapmaldītos, dzeramais ūdens un pārtika. Ja jāiet vairākas dienas, tad telts pārnakšņošanai un guļammaisi.”

„Jā, jā, tā skolotāja Mežlapa stāstīja.” Austiņš piebalsoja.

„ Tad jau mums viss tā kā būtu skaidrs. Vēl tikai jāpaņem sērkociņi un, protams, Raibiņ, neaizmirsti aptieciņu ar medikamentiem.” Piemetināja Misters Zerbiekste.

„Es parūpēšos par ēdamo un ūdeni.” priecīgi attrauca Lapsu Made un aizsteidzās pārraudzīt savus krājumus kafejnīcas virtuvē.

„ Tiekamies klajumiņā pie vecā ozola pēc stundas.” Ierosināja Misters Zerbiekste. Pārējie piekrita un tad visi devās sagatavoties ekspedīcijai.

Pēc stundas klajumiņā pamazām sapulcējās visi ekspedīcijas dalībnieki. Made ieradās ar vairākiem maizīšu groziem: „ Te nu būs garšīgās maizītes ar paštaisītu ābolu džemu, sieru un kūpinātu šķinķi. Termosā ielēju siltu, spēcinošu dārzeņu buljonu. Otrā termosā pagatavoju liepziedu tēju.”

Misters Zerbiekste ieradās ar vairākvietīgu telti. Jūsma ar lācēniem ieradās skandējot jautru dziesmiņu. Viņiem līdzi bija mugursomas ar guļammaisiem un palielināmie stikli, ja nu izdotos atrast ko neparastu. Pēc iepriekšējās reizes ālēšanās ar mammas čemodānu, Tofijs un Tedis bija kļuvuši nedaudz prātīgāki. Pie tam, tik garā pārgājienā koferis tikai sagādātu lieku smagumu, jo būtu jānes rokā vai jāvelk pa ceļu un tas nebūtu diez ko ērti. Ļipainis, Austiņš un Drebis cilpu cilpām atlēkšoja arī ar mugursomām plecos. „Paņēmu katram gadījumam līdzi arī svešvārdu vārdnīcu.” svarīgi noteica Drebis. „Ja nu izdzirdam kādu nezināmu vārdu. Tik svarīgās ekspedīcijās neko skaidri nevar zināt. Un tad nebūs jāmin.” Pārējie piekrītoši smaidīja.

„Bet man ir binoklis”, sauca Tofijs. „Un man palielināmais stikls,” piemetināja Tedis.

„Urā!” sauca Austiņš un Drebis, „lecam pētīt! Mums noteikti jāatklāj kas neparasts!”

„Ne tik strauji, zēni!” ātro domu lidojumu pārtrauca Jūsma, „vispirms nopūtīšu jūs ar pretodu līdzekli.

„Mammu!” protestēja Tedis.

„Tas līdzeklis smird pēc sakaltušām kumelītēm!” turpināja Tofijs.

„Toties pasargā jūs no kukaiņu kodumiem, alerģijas un liekas tērēšanās ziedes iegādei,” nelokāma bija Lāču Jūsma.

Pats pēdējais ieradās dakteris Raibiņš, plecos uzmanīgi uzkāris aptieciņu, kurā bija plāksteri, apsējs, ziede pušumiem un kodumiem, kā arī tabletes pret galvas un vēdera sāpēm. Un tā ieintriģējošais ceļojums uz Varavīksnes kalnu varēja sākties.

12 ķepas

Ķepa tur un ķepa šeit,

Lāči visiem saka:”Sveiks!”

Meža takas viegli veiks,

Pēc darbadienas mājup steigs.

Pati Jūsma - skolotāja,

Meža skolā valodu māca.

Tofijs un Tedis bumbu spēlē,

Mammu ielīksmo finālspēlēs.

Glīti raksta, lasīt prot,

Patīk pa mežu padraiskot.

Pat no bodes akurāt

Pirkumus prot atgādāt.

Goda vīrs

Raibā meža runasvīrs,

Sargātājs un godavīrs.

Misters Zerbiekste akurāt

Vērtības prot saglabāt.

Zinību tam galvā daudz,

Par meža vecāko viņu sauc.

Ik vienu māk viņš vilināt

Meža gudrības izzināt.

Saule spīd vai lietus līst,

Viņš bezdarbību nepazīst.

Dārzkopību vīrs šis prot –

Māju koši apzaļumot.

Deju soļu ritmi

Kad Raibajā mežā darbi beidzas,

Uz Skaņo birzi visi steidzas.

Briedis Nadzis vislabāk

Ģitāru prot skandināt.

Stirnu Brūne taustiņus spiež,

Alnis Čakijs pa bungām bliež.

Mazā Bukse tauri pūš -

Meža orķestris priecē mūs.

Valsis, tango, džezs vai svings –

Malā neviens nepaliks.

Dejo visi kā nu māk,

Prot jautrus mirkļus sagādāt.

Zerbiekste, Čākste, Made un Jūsma –

Rietošās saules abažūru plūsmā.

Arī lācēni Tofijs un Tedis,

Ļipainis, Smaide, Austiņš un Drebis.

Pa labi,  pa kreisi – heisā!

Uz augšu, uz priekšu –kreisā.

Solis uz āru, solis uz iekšu,

              Pa labi, pa kreisi, lecam uz priekšu.

Sadodam rokas un griežamies dejā,

Paceļam partneri un nolaižam lejā.

Lēno valsi pa stigu sākam,

Sambas ritmus arī mākam.

Piedzīvojumi Raibajā mežā - meža kulinārijas brīnumi

Tur, kur dūmi skurstenī kūp

Un samtainas smaržas neizzūd,

Lapsu Made pusdienas taisa -

Sautējumus, zupas maisa.

Ēstuve „ Pie sārtās gobas”

Apmeklēta, vienmēr godā.

Baltā priekšautā stāv aiz letes,

Izsniedz visiem ēdienkartes.

Piedzīvojumi Raibajā mežā - meža sanitārs

Vienmēr elegants un glauns,

Uzticēt problēmas viņam nav kauns.

Ārstē slimības, atrod vainas,

To pazīst visa meža saime.

Ja kādam, kas pēkšņi gadījies

Nevajag lieki raizēties.

Sitieni seši ar gongu pie koka

Un dakteris Raibiņš sniegs savu roku.

Klīnika tam koka celta,

Pieņemšana gandrīz pa velti.

Kāpurus, skudras kasē sniedz

Un čeku saņem, pie daktera tiec.

Izmeklēs un ieteiks tos -

Medikamentus vislabākos.

Turpat varēs aptiekā

Arī visu sagādāt.