Sniegpārslas kā zvaigznes

Snieg viegli gaisīgām pārslām

Un aizputina iemītās takas.

Koki šai vakara krēslā

Tiek pie sniegbaltas jakas.

Balti dūmi pār pilsētu veļas,

Tumšajās debesīs laternu dejas.

Iemirdzas pārslas un lejup laižas

Kā mazi meteorīti, kā zvaigznes.

Un ierauta tieci šai kosmiskā dejā,

Graciozs baltums Tavā sejā.

Čukstošas lūpas, soļu takts –

Mums abiem šis vakars tik neparasts.

Ziemas siluets

Saules stari pār pilsētu laižas,

Zaigojošs sniegs zem kājām gurkst.

Vējš iemītās takās mani aiznes,

Virs galvas neizzūdošs debessjums.

Gluds kā spogulis ezera vaigs –

Kurzemes siluets neatvairāmais.

Krasta niedru čabošajā dejā

Pretī veras šī dzirkstošā seja.

Māju jumti plešas tālē -

Sniegoto kalnu vertikālē.

Priecīgās balsīs ļaužu ēnas –

Nesteidzīgas, greznas diodēmas.

Garas astes debesu jumā –

Sārtajā mākoņu gleznojumā.

Mēness sirpis pa vidu laists,

Visapkārt viss balts un neizgaist.

Saules stari pār pilsētu laižas,

Logos lēni dedzas guns.

Ielās un pagalmos ļaudis aiznes

Šis gaišais svētku strāvojums.

Dažas filozofiskas pārdomas sniegainā rītā

Dažas filozofiskas pārdomas sniegainā rītā –

Es eju pa mežu miglā tītā.

Kliedz pūce, sauc vārdā,

Dzirkstī asins šalte manā bārdā.

Kā dūmu mutuļa nesta

Ar visai elastīgu žestu

Nakts aizdznusi nepārredzamo dvesmu

Un uzausis saulespilnais ziemas rīts.

Viens, divi, trīs kupenu blāķi

Apņēmuši nama dakstus,

Es veros uz šo namu,

Silda saule manus plakstus.

Šī māja mežā gadu gadiem

Stāv kā valdziņi rakstu rakstiem.

Sirds strauji pukst, ceļas roka

Iztaisnot neiztaisnotās nama krokas.

Sapņot un pamosties

Sapņot un iejukt sniega ritmos,

Baltajā putenī viss savādi liktos.

Pa biezajām kupenām tik ilgi bradāt,

Līdz apreibt un pazust puteņa skaņās.

Pakāpties augstajā ssniegotā kalnā –

Baltajos mākoņos savāda aura.

Traukties lejā virpuļojošā dejā,

Līdz pieskarties pēdām ierastām ejām.

Ieskriet un pazust labirinta līknēs,

Nākotnes vīzijās viss citādi liksies.

Iegleznot skaisto no ikdienas virtuves

Sarkanbaltsarkanā krāsu virtenē.

Pamosties, runāt valodā vienā,

Vārdu pa vārdam mums skaidrība ienāks.

Plaukstošā ziedoņa atkusnī vadāts,

Ceriņu smaržās nāks vasaras prieks.

Staro Rīga (Reload 2014)

Pār pilsētas kanāla ūdeņiem

Mirdz lāpu gaišie uguņi.

Spožās liesmiņas tērcītēs šaudās

Kā zelts šovakar ar lielu jaudu.

Šais dienās plūst gaisma ikvienam par brīvu –

Krāšņo starmešu loki pār Rīgu.

Zilgani violetos toņos mirdz nami,

Priecīgām sejām klīstam mēs abi.

Doma laukums pasaku balsī,

Skaņā, kustībā, attēlā, dzejā

Pētera baznīca raugās sejā.

Pāris minūtēs četri gadalaiki

Majestātiskās ūdens šaltīs.

Starp ļaužu pūļiem Vecrīgas ielās,

Starp starmešu gleznām mazām un lielām,

Kas savā starpā lielās,

Mēs ienirstam gaismas slepenājā dzīvē,

Ļaujoties tās vilinošajām spīlēm .

Kur ekrāna tests vai gaismas cirks,

zivs, bērns vai ģērbonis žilbinoši tvirts -

Visss viens nerimstoši nebēdnīgs flirts

Šai sapņu lidojumā celts.

Ko nekad neaizmirst un clties līdz

Krāšņās emociju debesīs.

Kad atmirdz torņos un daudzstāvu namos,

Rīgas tiltos un Daugavas viļņos

Varavīksnes zalvju tēli –

Latviešu tautas kopā savedēji.

Prieks (iz padsmitnieka gadu dzejoļiem)

Prieks, ak prieks, kur tas palicis?

No manas sejas tas ir nozudis.

Bēdas, ātri mani pārņem tās,

Nevaru izrādīt bēdas šās.

Dzīve – tas ir dimantu lauks,

Ar zeltu pildīts trauks.

Prieks, tas ir mans draugs,

Kad to palīgā sauks.

Maan prieka nav,

Tas sejā pazudis.

Man prieka nav,

Kur tas palicis?

Man prieka nav,

Vai man tiešām vajag to –

Šo prieku mūžīgo?

Balāde (iz padsmitnieka gadu dzejoļiem)

Jau paskaties pie debesīm

Spožas zvaigznes spīd.

Jel ieklausies,

Ko vēlas tās tev pasacīt.

Ej tām līdz, tās tevi aizvedīs,

Tur, kur laime mīt,

Un, varbūt, tad spēsi tu

Man uzsmaidīt.

Kā mirdzoša zvaigzne

Tu roku sniedzi maan.

Tavi vārdi

Tik sudrabaini skan.

Tavi mati zeltaini plīv,

Es tevi mīlu -

Kā tev to pasacīt.

Jel ieklausies manī

Kā vārdi pār lūpām birst.

Ko lai tagad dara,

Jo mūsu pavediens irst?

Lūdzu, neej projām,

Lūdzu, atgriezies!

Apturi laiku, kamēr tas

Nav izbeidzies.

Trīs vārdi - Vārdi, kas skan,

Vai tu tos teici man?

Tie ir kā cīruļa traļļi

Un lakstīgalas dziesma.

Šie vārdi tik brīnišķi skan,

Es zinu - tu tos teici man.

Šie trīs vārdi - vārdi, kas skan,

"Es tevi mīlu!" - tu teici man.

Turaidas pils senajos mūros

Turaidas pils senajos mūros

Skat’, aizvijušies gadsimti,

Vai mainījies skats?

Kā rādās, savādāks kļuvis es pats.

Interesē viss, kas neparasts.

Pagātnes miglā saplūst tavs tēls

Un pulsē sirds aizejošā rudens dejā,

Starp skulptūrām ar vēju paslēpes spēlē.

Krīt pēdējās lapas un virpuļo vējā,

Kā senajā leģendā pārņemts mums prāts.

Senajos mūros, torņos un stūros

Viss kļūst tāds nezināms, neatklāts.

Un klaudz soļi stāvajās pils trepēs,

Virmojošas ēnas mūros un velvēs.

Visbeidzot torņa virspusē krājas

Noslēpumaini čuksti un sarunājas.

Tiem ierauta līdz pa logu veries –

Jūsmojošs skats pār Gaujas lejām.

Atblāzmojas tavā sejā

Harizmātisks cēlums un spīts.

Skat’, aizvijusies diena šai senatnes stāstā,

Kur straujāk pukst sirds,

Un atmiņas stāsta,

Grimst Turaida miglā neparastā.

Turaidas Roze un dārznieks

Gaujas labajā krastā bij’ pils,

Pilī atrada meiteni mazu.

Nosauca viņu par Maiju, lūk tā,

Vēsta senā leģenda.

Izauga meitene daiļa jo daiļa.

Garie mati pār pleciem vijās.

Cerēt un sapņot tā nebaidījās,

Satraukt sirdis iemanījās.

Iesauca viņu par Turaidas Rozi,

Daudzināja visi tās daili un spozmi.

Iemīlēja to Jakubovskis – polis.

Gribēja precēt meiteni ar varu.

Kreisajā krastā, kur Sigulda viz,

Arī pletās ķieģeļu pils.

Tur strādāja Viktors, tas darznieks bij’.

Turaidas Rozē ieskatījās.

Skatījās pretī Roze tik cēli,

Domāja viens par otru

Līdz vakaram vēlu,

Pie Gūtmaņa alas

Mīlēja un spodrināja savu tēlu.

Skauģi skarbas mēles trina,

Polis skaisto meiteni vila.

Viktora vārdā pie Gūtmaņa alas

Rakstīja, abi tikties varam.

Atnāca Roze mīlas pilna,

Jakubovski redzot, šokā tā bij’.

Nevarēja paciest piekrāptību,

Lūdza lai ar zobenu šķiļ.

Atrada viņu asinīs mirkstam,

Jakubovskis bailēs projām jau bij’.

Turaidas pilī sanāca tiesa –

Par vainīgo Viktoru padarīj’.

Otrais polis stāstīja visu,

Beigās Viktors attaisnots tika.

Godinot Rozi, kapakmeni lika,

Baznīckalna mozaikā.

Atvasaras miglā

Šalc jūras viļņi

Un Priežu galotnēs

Pelēks dzimst miers.

Pār kūrortpilsētu izpleties

Dūmakains vakars,

Klāt saulesriets.

Noslēpumaini aizzib

Ļaužu ēnas,

Nesteidzīgas, lēnas.

Tieku ierauts bermudu trijsturī –

Liedags, ūdens un mākoņi

Saplūst vienā mudžeklī.

Skan melodija liega

No restorāniem Jomas ielā,

Un pazūd viss baltā miglā.

Tik starmeši un māju gunis

Žilbina kā bākugunis,

Kā spilgta laterna ceļu rāda.

Un siltajā vakarā priežu ēnā,

Iznirst  vilciens no miglas rēnās,

Izjauc tik ierasto gaitu lēno.

Vēl mirklis un klaudzot tas traucas,

Ar Lielupes ūdeņiem sārtiem jaucas

Rietošas saules mākoņu spozmē.

Nerimstošā skrējiena drosmē,

Aizzib tas tumsā, visapkārt top kluss -

Atvasaras miglā Jūrmala dus.

Par domām un vārdiem

Es esmu,

Tu esi,

Viņš, viņa ir -

Tūkstošiem domu

Un viedokļu šķir.

Tik jāatmin vārdus,

Kas kopā tur -

Plašajā pasaulē

Tie te še, te tur.

Vārdu sakot, visur kur

Ierasto ikdienas ainu bur.

Reizēm skaļi

Un reizēm klusi

Vārdi plūst

Uz centrālo pusi.

Lauztām līnijām

Domas steidzas -

Viena sākas,

Bet cita jau beidzas.

Un tikai tā

Veidojas stāsts -

Burtu pie burta

Zilbju glāsts.

Dzimtā valodā

Magnēta spēks

Pievelk to,

Kas dvēselē slēpts.

Partiju solījumu svings

Atvainojiet! Uzmanīgi!

Solījumus neizmīdiet!

Krītošu lapu putenī pēdas –

Ka nesanaidojas prieks un bēdas.

Viss! Pietiek Sabrukušās sētas! –

Tā iet, ka iekrīt uz lēto.

Žēl jau ir

Pārtraukt iesāktās spēles –

Tik daudz vēl vārdu

Ir viņiem uz mēles.

Bet bail, ka apmātība

Nenosaldē izvērstās paralēles.

Jo kā var nesolīt...

Tā sentēvu gudrība cēla.

Un sirds tad kļūst tik kvēla.

Aiziet pa mobīlo runājot

Vecrīgas ielās vakarā vēlu.

Še patmīlība Kolāžas līmē,

Ielu stūros ēnas zīmē.

Bijušais un nākamais

Lapas krīt un lidinās vējā,

Vasara spēles lēnām beidz.

Kokus krāsās ietērpj rudens,

Vasara gājputniem līdzi steidz.

Līst lietus un lāses gar logu slīd,

Miglainā dūmakā un salnās rīts.

Un es pats kā mākonis iztramdīts,

Klīstu pa ielām vēja dzīts.

Plūst upes uz jūru un neizžūst,

Katrs jauns iesākums grūts.

Viens tiek zaudēts un cits jau gūts,

Tā bija vakar un rīt tā būs.

Un klusi tu smej, kad man pretīm ej,

Acu zīlītēs spēlējas vējš.

Šis noslēpumainais vakarvējš

Pēdas dzēš un drēgnumu vērš.

Aizveras durvis un projām skrien

Trolejbusi uz galapunktiem.

Iemirdzas zvaigznes un klusums briest,

Laternu spuldzes parkos dziest.

Rudzu laukā (no krājuma "Vasaras spēles")

 Sapņainās acīs saulstaru ņirboņa,

Baltajā miglā rasas asara

Nopil rudzu lauka vijumos,

Aizkustina līdz sirds dziļumiem.

Basajās kājās viegla knudoņa,

Izstieptās rokās Dieva svetība.

Aptver katru labības stiebru,

Zeltī druvas graudu ikvienu.

Un kaut kur dungo dziesmu jautru,

Uzsākot rudzu pļaujas straujumu.

Labības graudu skanīgā ritmā,

Dzimst latviešu tikums un darba spars.

Soli pa solim caur malumiem baltiem,

Kā pulkstenis griežas dzirnavu rats.

Šis garšas un smaržas aromāts

Maizes kukulī darināts.

Rīts par pilsētu

Abavas ūdeņos mostas rīts,

Pilsēta kalnā aicina līdz.

Pa seno tiltu skan tavi soļi,

Ūdens sitas pret baltajiem oļiem.

Kuršu pilskalnā lejup veros,

Mežos un pļavās, labības ceros

Rotājas saule un zeltaini mirdz

Acis, kad līksmo un gavilē sirds.

Gar seno māju gleznotām sienām

Steidz ļaudis pilsētas līkumainās ielās.

Promenādē bērni čalo,

Baznīckalnā dvēsele garo.

Senajos ozolos mājo spēks

Un pārņem mūs abus kas neredzēts.

Jautra mūzika no estrādes plūst,

Darbīga rosme šeit neapklust.

Strūklakas tērcītes sitas sejā

Gar Bruņinieku pilskalnu abiem ejot.

Ceļš ved augšup, kur noslēpumains viss –

Kandavas ielu labirints šis.

Svelme

Sakarsušos prātus mērcē

Tumšo mākoņu lietus tērces.

Aizrit klusi izkaltušā zālē –

Izslāpušo promenādē.

Parka koku tumšajās ēnās

Saules stari skatuvi taisa.

Spilgtajā prožektoru gaismā

Svelme staigā un paceļas gaisā.

Saulē tā spīguļo, dedzina koši –

Mazs vai liels visaptveroši .

Kairina mākoņus, zibeņos klejo ,

Pērkona balsī dzied un dejo.

Noliekt plecus izrādē kvēlā  –

Līksmojot un ienirstot tēlā.

Atvērt durvis, bet robežas vilkt,

Kur beidzas vēsums un paliek silts.

Reizēm, kas iegūts, brīžiem vilts,

Klejo mums apkārt kā paceļams tilts.

Uzplūdu brīžos uz priekšu rit,

Sirds sit straujāk – jau atpakaļ slīd.

Tik projām nekur jau neaizklīst

Kvēlākie sapņi brīžos, kad līst.

Svelmainā laikā monardes vīst,

Lietus veldzē tām rētas dzīst.

Tēvzeme

Vārds „Tēvzeme” uz lūpām,

Izcīnīts cīņā grūtā.

Gudrība un dzīves kvēle

Šai neatlaidīgajā spēlē.

Kā Lāčplēsis triec Kangaru putās,

Jaunu dzīves posmu ceļ.

Ar neatlaidību, kvēlās jūtās

Laukakmeni kalnā veļ.

Atplaukst pilsēta, veidojas valsts.

Iecelts pirmais prezidents stalts.

Ļaužu  vīzijās darba balsts,

Atļauties to, kas bij neatļauts.

„Jānis Čakste”, vārds uz lūpām,

Attīstot valsts vīziju grūto.

Saglabāts tas, kas gadsimtiem celts,

Būvēts no jauna, atmirdz kā zelts.

Rūpniecības un kultūras glāsts,

Latvijas vārds kļūst pamanāms.

„Eksportprece” vārds uz lūpām,

Izcīnīts attīstībā grūtā.

Un tad atkal viss bij ņemts,

Tāds liktenis mazai valstiņai lemts.

Bet „neatkarība”  bij’ vārds uz lūpām

Izcīnīts apņēmībā un spītā.

Var atņemt brīvību, iegūto graut,

To, kas mīt sirdī, to nesalauzt.

Kas celts tiek ar viltu, nemīlams šķiet,

Ilgs nav tā mūžs, viss šķīst un grūst.

Vārds „Tēvzeme” uz lūpām –

Godāt, cienīt, slavēt, celt.

To neizlaist no rokām,

Tad darba tikums nebūs velts.