Turaidas Roze un dārznieks

Gaujas labajā krastā bij’ pils,

Pilī atrada meiteni mazu.

Nosauca viņu par Maiju, lūk tā,

Vēsta senā leģenda.

Izauga meitene daiļa jo daiļa.

Garie mati pār pleciem vijās.

Cerēt un sapņot tā nebaidījās,

Satraukt sirdis iemanījās.

Iesauca viņu par Turaidas Rozi,

Daudzināja visi tās daili un spozmi.

Iemīlēja to Jakubovskis – polis.

Gribēja precēt meiteni ar varu.

Kreisajā krastā, kur Sigulda viz,

Arī pletās ķieģeļu pils.

Tur strādāja Viktors, tas darznieks bij’.

Turaidas Rozē ieskatījās.

Skatījās pretī Roze tik cēli,

Domāja viens par otru

Līdz vakaram vēlu,

Pie Gūtmaņa alas

Mīlēja un spodrināja savu tēlu.

Skauģi skarbas mēles trina,

Polis skaisto meiteni vila.

Viktora vārdā pie Gūtmaņa alas

Rakstīja, abi tikties varam.

Atnāca Roze mīlas pilna,

Jakubovski redzot, šokā tā bij’.

Nevarēja paciest piekrāptību,

Lūdza lai ar zobenu šķiļ.

Atrada viņu asinīs mirkstam,

Jakubovskis bailēs projām jau bij’.

Turaidas pilī sanāca tiesa –

Par vainīgo Viktoru padarīj’.

Otrais polis stāstīja visu,

Beigās Viktors attaisnots tika.

Godinot Rozi, kapakmeni lika,

Baznīckalna mozaikā.