Turaidas pils senajos
mūros
Skat’, aizvijušies
gadsimti,
Vai mainījies skats?
Kā rādās, savādāks
kļuvis es pats.
Interesē viss, kas
neparasts.
Pagātnes miglā
saplūst tavs tēls
Un pulsē sirds
aizejošā rudens dejā,
Starp skulptūrām ar
vēju paslēpes spēlē.
Krīt pēdējās lapas un
virpuļo vējā,
Kā senajā leģendā
pārņemts mums prāts.
Senajos mūros, torņos
un stūros
Viss kļūst tāds
nezināms, neatklāts.
Un klaudz soļi
stāvajās pils trepēs,
Virmojošas ēnas mūros
un velvēs.
Visbeidzot torņa
virspusē krājas
Noslēpumaini čuksti
un sarunājas.
Tiem ierauta līdz pa
logu veries –
Jūsmojošs skats pār
Gaujas lejām.
Atblāzmojas tavā sejā
Harizmātisks cēlums
un spīts.
Skat’, aizvijusies
diena šai senatnes stāstā,
Kur straujāk pukst
sirds,
Un atmiņas stāsta,
Grimst Turaida miglā
neparastā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru