Dažas filozofiskas pārdomas
sniegainā rītā –
Es eju pa mežu miglā tītā.
Kliedz pūce, sauc vārdā,
Dzirkstī asins šalte manā bārdā.
Kā dūmu mutuļa nesta
Ar visai elastīgu žestu
Nakts aizdznusi nepārredzamo
dvesmu
Un uzausis saulespilnais ziemas
rīts.
Viens, divi, trīs kupenu blāķi
Apņēmuši nama dakstus,
Es veros uz šo namu,
Silda saule manus plakstus.
Šī māja mežā gadu gadiem
Stāv kā valdziņi rakstu rakstiem.
Sirds strauji pukst, ceļas roka
Iztaisnot neiztaisnotās nama
krokas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru