Svelme

Sakarsušos prātus mērcē

Tumšo mākoņu lietus tērces.

Aizrit klusi izkaltušā zālē –

Izslāpušo promenādē.

Parka koku tumšajās ēnās

Saules stari skatuvi taisa.

Spilgtajā prožektoru gaismā

Svelme staigā un paceļas gaisā.

Saulē tā spīguļo, dedzina koši –

Mazs vai liels visaptveroši .

Kairina mākoņus, zibeņos klejo ,

Pērkona balsī dzied un dejo.

Noliekt plecus izrādē kvēlā  –

Līksmojot un ienirstot tēlā.

Atvērt durvis, bet robežas vilkt,

Kur beidzas vēsums un paliek silts.

Reizēm, kas iegūts, brīžiem vilts,

Klejo mums apkārt kā paceļams tilts.

Uzplūdu brīžos uz priekšu rit,

Sirds sit straujāk – jau atpakaļ slīd.

Tik projām nekur jau neaizklīst

Kvēlākie sapņi brīžos, kad līst.

Svelmainā laikā monardes vīst,

Lietus veldzē tām rētas dzīst.