Svētku laiks

Pār sniegotiem kalniem
Gaišais svētku laiks
Nāk eglīšu zābakiem
Un iededz mājām guni.

Pār parketa un dēļu grīdām
Atver zvaigžņu maisu
Un Zeltītām varavīksnes svītrām
Piepilda ņirbošo gaisu.

Pār lielām un mazām sirdīm
Trīsošais svētku laiks
Ar neredzamām plaukstām
Ir mīlīgs un reizēm baigs.

Pār smaržās kūpošiem pavardiem,
Zirņiem un svētku pīrāgiem.
Ik vienā sveču liesmiņā,
Ik vienā dāvanu papīrā.

Kaisa un maisa, kaisa un maisa:
Uzbur prieku no zila gaisa.

Pār atvērtām sirdīm
No vārda uz vārdu
Gaišais svētku laiks
Iet gadumijai pāri.

Un arī tu tur vidū stāvi
Un arī es - mums tālejoši plāni.
Tik vajag ticēt un vajag spēt
Dzīves laivu noturēt.

Prieks lai sirdī un izzud raizes,

Sveču liesmas lai svētību nes.

Katrā mājā un katrā sirdī

Lai ielīst svētku gaišais prieks!

Zirga gadā lai stipra saime,

Brīnumu daudz, veselība un laime!

Aizlūgums (Veltījums Maxima traģēdijā bojāgājušajiem un citiem, kas zaudējuši tuvos cilvēkus)

Aizlūgt tik vien ābeļu zaļajās lapotnēs

Viegli gaisīgu smaidu

Un piepildīt pagalmu raibu

Tīkamu atmiņu, gaidu.

Mīlu es to, kas ir bijis-

Kur acis kavējās ilgi,

Kur roka kā aizskartās ilgas

Glāsta bērnības smilgas.

Tik vārds atmiņā un glāsts,

Garš ir mans stāsts.

Cik reižu nav iets un nākts.

Atkal tiek saviņģots prāts.

Cik reižu nav lūgts un gūts –

Katrs jauns iesākums grūts.

Sirdstrīsošā rūts

Ģimenes tuvums.

Aizlūgt par tiem-

Ģimenē tuvajiem,

Neaizmirstajiem sirdspukstiem,

Izjustajiem kopbrīžiem,

Kad neapjaušot notikumiem

Priekšā nesteidzamies,

Tik saprotamies,

Ikdienā ietverdamies.

Dus Dieva mierā

Dvēsele dzīvo,

Atbalsu stīgas

Vārdplūsmā plīvo.

Nezūd ne mirkli

Atvasaras dzirkstis.

Mīļcilvēku tuvums

Atvērtās sirdīs.

Svētki

Saules pielijušajā sejā

Atblāzmojas mirdzošais

Saviļņojums saltajā vakarvējā.

Šovakar man tāda spēja -

Brīnumsavedēja.

Ir nolemts aizskart tavus plecus

Un čukstēt gaidītos vārdus.

Tu, aizdzinusi prom

Aizgājušo gadu sārmus,

Padari mani atraisītu, rāmu.

Iedegas gunis namu logos gaiši.

Ielās klīst cerību un piepildījuma sapņi.

Lāpu liesmas un salūta zalves gaisā -

Tu – mana mīļotā, mana skaistā -

Mana vienmēr sirdī esošā Latvija.

Pelēkā simfonija

Slīd mākoņi tumši satraukti pāri,

Zemi neskar saules stari.

Ezera viļņi sitas pret krastu,

Nes satraukumu neparastu.

Tu klīsti apkārt steidzīgi klusi,

Augošā vējā nosalusi.

Kailajos zaros šūpojas putni

Kā atraduši šūpoļu stuti.

Un pieaug šalcoša simfonija -

Pie apvāršņa mostas melodija.

Sākas ezera dziļākās dzīlēs,

Apņem tuvējo apkārtni spīlēs.

Ieskauts pakšķoša lietus līknēs,

Vējš atraisa lūztošās zaru vītnes.

Mēs turamies pie stiprā, kas saista,

Lai dvēseļu spozmi neizkaisa.

Pelēkā dūmakā ataust rīts,

Viss tuvējā apkārtnē iztramdīts.

Nolīdzinām postošās plaisas -

Skaista tā Latvija – skaista.

Par pilsētu un mums

Vējš notrauc pēdējās lapas,

Pēdējais tramvajs aizslīd tālē.

Un drēgnajā vakara horizontālē

Laternu spuldzēs spēlējas guns.

Vientulīgi slīd mākoņi gaisā

Un pār naksnīgo Rīgu kaisa

Sīki pilošās lietus lāses,

Kas lejup slīd kā dzērvju kāši.

Saules stari manā logā

Atvasaras spozmi taisa.

Kļavām, kastaņām un gobām

Vējš zarus dejā raisa.

Un kā no zila gaisa

Tu apburoša un skaista

Aizslīdi plandošā jakā

Pa lapām noklātā takā.

Uzsmaidot droši mākoņiem baltiem,

Skatu veltot namiem staltiem.

Nezaudējot krāšņuma spozmi,

Jo izvilkusi laimīgo lozi.

Dzelteni sarkani brūnais paklājs,

Ņirbošās ielas zeltīti šķiet.

Viss mūsdienīgais no pagājušā izriet,

Ik brīdi mainās, nāk atpakaļ, kaut mazliet.

Tās pašas apņēmības un cerības,

Kvēlas vēlmes un kaislības

“Bagātās kundzes” varoņu tēlos -

Vārdos, darbos un ideālos.

Dvēseles lidmašīnas

Manas dvēseles lidmašīnas

Virs rudenīgās Rīgas

Pacēlušās spārnos – tās zelta bezdelīgas.

Cēli un krāšņi rudenīgā vējā

Kā lapas no koka tās griežas dejā.

Starp krītošām lāsēm un putnu kāšiem,

Pār Doma laukumu un bruģa sāpēm -

Gadsimtu gaitā pieredzē krātām.

Bastejkalna laternās dzīvo,

Kanāla ūdeņos uz Daugavu stīgo.

Ieskauta paradumu un likumu cellēs

Dūmakaina migla tiltu velvēs

Slēpjas nakts aizejošās ēnās.

Agrā rītā pilsēta mostas,

Mans sajūtu kuģis pienāk ostā.

Es ceļos mākoņos virs Vecrīgas mūriem,

Un mati plīv vējā uz ielu stūriem.

Nerimstošā dvēseles virpuļa ritmiem -

Priekiem un pārdzīvojumiem stipriem

Ļaujos un izgaist neatļaujos.  

Aizejošā vasara jeb rudens mākoņos

Kokiem zelts jau matos

Un savāds klusums dabasskatos.

Putnu spārnu švīksti

Vienotā ritma plandās

Aizzib tālumā -

Atstājot vēja šalkās

Aizejošās vasaras alkas.

Asteru ziedu stīgās

Saulstaru palaidnības.

Mūsu neprātības

Vienotā sajūtu vilnī

Uzplaiksnī zālē.

Virmo horizontālē

Nopļautās zāles svaigums.

Vēl mirklis gaistošas vasaras

Un krītošas prieka asaras

Dzeltenās bērzu lapās,

Parka iemītās takās

Un Cieceres ezera viļņos

Sārtu villaini plecos

Mākoņos rotājas rudens.

Saulrieta Tēli

Cēsu parka dižajos kokos

Paslēpes ar lapām spēlē

Žilbinot tik jautrā spēlē

Rietošās saules spožie stari.

Vecās pils drupu mūros

Mūs abus apņem senatnes ēnas.

Klusas nopūtas šalcošā vējā

Izrādi spēlē nopietnām sejām.

Čaboši soļi putekļu rindās

Un acu priekšā iznirst tēli.

Kāpj tie senatnes augstos torņos,

Dedz sveces torņu augšējos logos.

Dīķa ūdens lāsīšu ritmos

starp gulbju pāri un ūdensrozēm

Uz parka soliņiem pūtina kājas

Ļaudis, uz mirkli ierastais stājas.

Un saulrieta tēli izplēn mākoņos,

Sārtās debesis kā vīns dzirkstī.

Noreibstam abi šai senatnes pirtī,

Cieši sakļaujas roku pirksti.

Pēdējie saulstari horizontā bālē,

Tik šai dabas katedrālē

Ceļas un aizplūst ļaužu ēnas,

To kustības cēli graciozi lēnas.

Un klīstam tām līdz neapmulstot

Balsu ņurdoņu labirintā,

Kur jautrā sportiskā sajūtu sprintā

Dvēsele krāšņus romānus raksta.

Latvijas vīzija

Jūras viļņu līnijās

Sēdēja Laima un brīnījās.

Liedagā krita smieklu pērles,

Vērpdamas krāsainas dzintara krelles.

Sudrabā, zeltā ūdens lāses,

Starp akmeņiem skalojās viļņu krāces.

Aiznesa vējš prieku un sāpi,

Robotā kontūra veidoties sāka.

No Liepājas līdz Kolkas ragam,

Pieturoties spītam savam,

Jūrmalas ciemu un pilsētas ainās

Veidojas vīzija un dodas tālāk.

Upju ūdeņos iekšienē plūst,

Gaiziņkalna virsotnē mulst.

Traucas lejā pa jaunām trasēm,

Ieraksta vārdu precīzi pasē.

Mākoņkalna kokos zaļo,

Daugavas Loku līkumos balo.

Atmirdz koši baznīcu torņos

Senās kultūras mantojuma spozme.

Spēcīga rīta rosme

Kā nerimstoša drosme,

Kā senatnīga deja

Ar mūsdienīgu seju.

Ik vēls vakars un agrs rīts

Septiņos burtos ierakstīts.

Simtu desmit novados izsvaidīts

Tautas raksturīgais adrenalīns.

Zem lāsīšu tilta

Pa straumi Ventas ūdeņi plūst,

Tava sirds pie krācēm mulst.

Nomet drēbes, brien jautrajās lustēs,

Aiztraucot šļakatas uz visām pusēm.

Kur lejā gaida mana satrauktā sirds,

Graciozu mirdzumu Tu atnes sev līdz.

Ienirsti ūdenī, lēni krītot,

Nāras spēks Tevī mītot.

Tavas rokas satveru viegli,

Ūdens lāsēs izgaist smiekli.

Tavās acīs guntiņas zvīļo,

Viss, ko Tu skar, Tevi mīļo.

Ūdens pār mums met lāsīšu tiltu,

Sajūtas kvēlās lai nepieviltu.

Šalcošās brāzmās vējš mākslu taisa,

Abu atspulgu tērcītēs raisa.

Paslēpes Vecpilsētā

Naktī pilsētas vecajās ielās

Dzirdu Tavus nerātnos soļus.

Rātslaukuma pulkstenī skani,

Baznīcas torņos klusi slēpies.

Tad nāku es pa seno bruģi,

Putekļiem cēli pa gaisu slīdot.

Noslēpumaino auru bīdot,

Namu logos un durvīs klaudzot.

Neaizmirstamās paslēpes spēlēt,

Ik minūti, stundu labu vēlēt

Katram senajam pilsētas mūrim,

Ļaut dvēselei dziedāt ielu stūros.

Tad atrast Tevi pilsētas parkā,

Kur laternu mirdzumā lapenē slēpies

Ar skulptūru tēliem plūdumā vienā -

Atšķirt var tik' pieskārienā.

Kuldīgas Venēcija

Starp mazajiem mūra namiem

Plūst senu gadsimtu soļi.

Tie apņem katru apaļo oli,

Straumē baltas putas balo.

Pa plaši atvērto logu

Es dzirdēju airu šļakstus.

Un skatus neparastus

Tu veltīji laivā slīdot.

Un sajutos brīvs no važām -

Kā laivinieks traucu pa straumi.

Sajutām mūru spozmi

Kuldīgas Venēcijā.

Gar seno rātslaukumu

Un parka zaļajām ārēm.

Tik nedaudz pieliecām galvu

Zem tilta velvēm slīdot.

Pilsēta upītes krācēs,

Atvēsinošās lāsēs.

Kafejnīcā pie galda

Ledus tēju bauda.

Katram savu Venēciju,

Katram savu ūdens viju.

Kur savijas senatnes neizzūdošs skaistums,

Ūdens tērcītēs straumē dzimst mīla.

Skulptūras dzīvo

Krustu šķērsu starp skulptūrām,

Senajiem ozoliem, kastaņām,

Pa laipiņu un akmeņaino bruģi

Cauri parkam mūsu sajūsmu kuģi

Nelielā dīķa vidū ceļ gaisā

Ūdens šaltis un atveldzi raisa.

Visapkārt kā no zila gaisa

starp krāšņajiem ziediem

Un zaļajiem zālieniem

Skulptūras mostas

Un brīnumus taisa.

Katrā koku zarā

Un lapu pazarē,

No uzkalniņiem smaida,

Neizdibināmas to gaitas.

Tām aizslīdēt līdz,

Kur koku ēnās

Senatnes putnu

Dziesmās vēlās

Starp laternām dzīvo

Un jautri smejas

Baroka laika tēli un sejas.

Tur kungi staigā melnās frakās

Izredzētās no lapenes skatās.

Tur apstāties mirkli

Un kvēlo auru

Sajust sev līdzās

Kā gaidītu balvu.

Viss esošais jau kādreiz ir bijis

Un atpakaļ nāk, ne brīdi nav rimis.

Te dvēselē tavā kā atklāsme dzimis,

Kas iekalts tiek sirdī,

Tas visur nāk līdz.

Jo, sācies viss augšā,

No kalna lejup steidzas,

Pa līkloču takām,

Kur sācies, ceļš beidzas.

Pa Hercoga Jēkaba takām

Tas bija sen

Pie sarkaniem mūriem

Un karietēm uz ielu stūriem.

Pie Ventas ziedu laikā -

Pāru dejām un balalaikām.

Pa Hercoga Jēkaba takām

Garām galma dāmām

Un greznām drānām

Baroka laika panorāmā

Tu iejuki gaitā rāmā.

Ar baltu parūku galvā,

Cēlu noskaņu domās

Pagātnes tēlu harmonijā

Devos Tev pretīm aizgrābtībā,

Mandolīnas skaņām sveicot.

Pa klabošo ceļa bruģi

Zirgu soļu dunā

Pēcpusdienas šumā

Iznira Hercoga tēls -

Elegants un lēns.

Un nemanāms magnēta spēks -

Acu mirdzumam radītais reiss

Ierāva abus ceļa jūtīs,

Ievilkām dziļāk elpu krūtīs, -

Senatnes dzīles saslēdza spīlēs.

Kuldīgas mistērija 2013

Saturs:
1. Pa Hercoga Jēkaba takām
2. Skulptūras dzīvo
3. Kuldīgas Venēcija
4. Paslēpes vecpilsētā
5. Zem lāsīšu tilta

Ar rīta sveicienu

Ar rīta sveicienu, kad miegs vēl acīs

Basām kājām Tu izgāji takās.

Rozei piekļāvies piliens rasas

No vakardienas negaisa veldzējošās atblāzmas.

Blakus saulstaru apņemtā krūmā

Bišu rotaļu ierastā ritmā

Ziedi šūpojas lēnajā vējā,

Tu nemanāmi tam garām aizslīdēji.

Pa zāles tiltu ar krāsu mirdzumu,

Ikviena zieda burvības ieskauta,

Caur pretī slīdošiem gubu mākoņiem,

Starp zālē sakritušiem zeltainiem āboliem.

Ar rīta sveicienu, kad vieglums vēl kājās,

Dungoji klusi dārzā savās mājās.

Debesīs mākoņi apskaužot krājās,

Paliki mirkļa burvības ieskauta.

Viens mirklis var pacelt spārnos,

Tik tuvs un pazīstams it viss.

Tavos acu areālos

Atmirdz zilās debesis.

Uztvert nedaudz lokanā vēja,

Traukties mākoņu tuneļos.

Neaizmirstamā līkloču deja

Pieneņu pūku miglājos.

Izkūp gaisā drūmās domas,

Pārdomu pilnas ceļasomas.

Putnu tramvaju līnijas

Parklājas, projām aizvījas.

Ar rīta sveicienu mūsu ēnas,

Sabijušās tādas lēnas.

Rakstu rakstiem pār zemi laižas,

Skaista mūsu zeme skaista.

Starp saulrietu un saules lēktu

Saule riet aiz koku galiem

Paparžu lapas zeltā tērpj.

Meitas dzied visapkārt pļavā,

Ziedu pie zieda vainagā vērpj.

Tu nāci pār kalnu zīda tērpā,

Rudzpuķu smaržu atnesot līdz.

Saules stari rotājās saktā,

Aizsteidzies, kur tiks Jāņuguns dzīts.

Stāvēju centrā malku kraujot,

Kājās pelēkas pastalas aujot.

Atplauki smaidā, griezies pret rītu,

Aicināji mani lekt sev līdz.

Sprakšķēja uguns vizēdama,

Alus putodams pildījās kausos.

Līksmā solī, skaļās balsīs

Ēnu tēli cēlās gaisā.

Un tad jau pamalē tur horizontālē

Ausekļa rakstos rotājās rīts.

Demonstratīvi pietrūkies kājās,

Tikpat strauji Tev aizsteidzos līdz.

Kādu mirkli vēl atspulga miglā

Varēja redzēt mūs perspektīvā.

Bet tad jau pirmās rasas lāses

Aizskāra saules nerātnais stars.

Iejukām abi paparžu gravā

Un līgonakts ar to bij'galā.

Sentēvu tauta

Biškrēsliņi, kalmes un meijas

Uzzied pļavā bez steigas.

Tuvējā dīķī sniedz veldzi,

Aiztur kārtējo svelmi.

Top gada īsākā nakts

Un dienai stāties nav ļauts,

Kad zemi pāršalc uguns zelts

Un gaismas tornis tiek debesīs celts.

No tālas senatnes pretī plūst dziesma

Un pakalnos tiek iedegta maģiskā liesma.

Apmulst Tev prāts, kā neprātīgs es -

Gaidām uzziedam papardes.

Un izplēn gaisā pērnie putekļi,

Mēs tiekam svētīti – laimes lutekļi.

Lietus šaltīs uz zemi steidzas

Prieka gaviles, kas nekad nebeidzas.

Un simts tūkstošu gaistošu domu

Kā katram nospēlēt savu lomu.

Jāņbērnu pulkā lai visiem jautri -

Mēs sentēvu godībā dzimusī tauta.