Cēsu parka dižajos kokos
Paslēpes ar lapām spēlē
Žilbinot tik jautrā spēlē
Rietošās saules spožie stari.
Vecās pils drupu mūros
Mūs abus apņem senatnes ēnas.
Klusas nopūtas šalcošā vējā
Izrādi spēlē nopietnām sejām.
Čaboši soļi putekļu rindās
Un acu priekšā iznirst tēli.
Kāpj tie senatnes augstos torņos,
Dedz sveces torņu augšējos logos.
Dīķa ūdens lāsīšu ritmos
starp gulbju pāri un ūdensrozēm
Uz parka soliņiem pūtina kājas
Ļaudis, uz mirkli ierastais stājas.
Un saulrieta tēli izplēn mākoņos,
Sārtās debesis kā vīns dzirkstī.
Noreibstam abi šai senatnes pirtī,
Cieši sakļaujas roku pirksti.
Pēdējie saulstari horizontā bālē,
Tik šai dabas katedrālē
Ceļas un aizplūst ļaužu ēnas,
To kustības cēli graciozi lēnas.
Un klīstam tām līdz neapmulstot
Balsu ņurdoņu labirintā,
Kur jautrā sportiskā sajūtu sprintā
Dvēsele krāšņus romānus raksta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru