Jūras
viļņu līnijās
Sēdēja
Laima un brīnījās.
Liedagā
krita smieklu pērles,
Vērpdamas
krāsainas dzintara krelles.
Sudrabā,
zeltā ūdens lāses,
Starp
akmeņiem skalojās viļņu krāces.
Aiznesa
vējš prieku un sāpi,
Robotā
kontūra veidoties sāka.
No
Liepājas līdz Kolkas ragam,
Pieturoties
spītam savam,
Jūrmalas
ciemu un pilsētas ainās
Veidojas
vīzija un dodas tālāk.
Upju
ūdeņos iekšienē plūst,
Gaiziņkalna
virsotnē mulst.
Traucas
lejā pa jaunām trasēm,
Ieraksta
vārdu precīzi pasē.
Mākoņkalna
kokos zaļo,
Daugavas
Loku līkumos balo.
Atmirdz
koši baznīcu torņos
Senās
kultūras mantojuma spozme.
Spēcīga
rīta rosme
Kā
nerimstoša drosme,
Kā
senatnīga deja
Ar
mūsdienīgu seju.
Ik
vēls vakars un agrs rīts
Septiņos
burtos ierakstīts.
Simtu
desmit novados izsvaidīts
Tautas
raksturīgais adrenalīns.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru