Manas
dvēseles lidmašīnas
Virs
rudenīgās Rīgas
Pacēlušās
spārnos – tās zelta bezdelīgas.
Cēli un
krāšņi rudenīgā vējā
Kā lapas no
koka tās griežas dejā.
Starp
krītošām lāsēm un putnu kāšiem,
Pār Doma
laukumu un bruģa sāpēm -
Gadsimtu
gaitā pieredzē krātām.
Bastejkalna
laternās dzīvo,
Kanāla
ūdeņos uz Daugavu stīgo.
Ieskauta
paradumu un likumu cellēs
Dūmakaina
migla tiltu velvēs
Slēpjas
nakts aizejošās ēnās.
Agrā rītā
pilsēta mostas,
Mans sajūtu
kuģis pienāk ostā.
Es ceļos
mākoņos virs Vecrīgas mūriem,
Un mati plīv
vējā uz ielu stūriem.
Nerimstošā
dvēseles virpuļa ritmiem -
Priekiem un
pārdzīvojumiem stipriem
Ļaujos un
izgaist neatļaujos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru