Vējš
notrauc pēdējās lapas,
Pēdējais
tramvajs aizslīd tālē.
Un drēgnajā
vakara horizontālē
Laternu
spuldzēs spēlējas guns.
Vientulīgi
slīd mākoņi gaisā
Un pār
naksnīgo Rīgu kaisa
Sīki pilošās
lietus lāses,
Kas lejup
slīd kā dzērvju kāši.
Saules stari
manā logā
Atvasaras
spozmi taisa.
Kļavām,
kastaņām un gobām
Vējš zarus
dejā raisa.
Un kā no
zila gaisa
Tu apburoša
un skaista
Aizslīdi
plandošā jakā
Pa lapām
noklātā takā.
Uzsmaidot
droši mākoņiem baltiem,
Skatu veltot
namiem staltiem.
Nezaudējot
krāšņuma spozmi,
Jo izvilkusi
laimīgo lozi.
Dzelteni
sarkani brūnais paklājs,
Ņirbošās ielas
zeltīti šķiet.
Viss
mūsdienīgais no pagājušā izriet,
Ik brīdi
mainās, nāk atpakaļ, kaut mazliet.
Tās pašas apņēmības
un cerības,
Kvēlas
vēlmes un kaislības
“Bagātās
kundzes” varoņu tēlos -
Vārdos,
darbos un ideālos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru