Pār Daugavu

Pār Daugavu aizslīd sapņi un ilgas,

Putni un lidmašīnas debesu zilgmē.

Mākoņu spalvās saule jau riet -

Viss pilsētas skaistums vienuviet.

Tik mirkli apstāties mazliet -

Ūdeņu plūdums Tev pretī skrien,

Tik brīdi saplūst ar Krastmalas telpu,

Ievilkt un nedaudz aizturēt elpu.

Un Tavi mati viļņojas līdz,

Zeltaini gaiša kļūst Tava sirds.

Mākoņu villaini turi cieši ciet,

Neļauj tai vējam līdzi skriet.

Tā vien liekas palēnināts viss,

Kas Tavās sajūtās iekļuvis.

Tramvaju un auto nesteidzīgās ēnas -

Krastmalas stāsta diadēmas.

Gar laternām pa tiltu ejot

Vakara drēgnums jau sitas sejā.

Netraucē tas viļņiem lejā

Pilsētas siluetus griezt gaismu dejā.

Pār Daugavu sārtās mākoņu krokas,

Tiltu laternas vējā lokās.

Un vakara tumsā viss palēnām gaist,

Kas sirdī skaisti iekalts, tas neizgaist.