Vasaras stāsts

Caur ceriņu smaržu un ābeļziedu kvēlu

Rotājas saule un veido vasaras tēlu.

Nerimstošs saviļņojums sejās un čalās

No dienas sākuma līdz galam.

Kanāla ūdeņos ļaužu smaidi,

Iedomātas vīzijas, skatieni maigi.

Un skrejošie tramvaji līkločos tāli

Iezīmē parka horizontāli.

Bastejkalna kaskāžu grēdās

Strautiņi plūst un atbalsī mēdās.

Neredzamo roku glāsts -

Tā virsotnē veidojas vasaras stāsts.

Paceļas pāri ēku jumtiem,

Iemājo ik vienā putnā no simtiem.

Mākoņos strauji pār Rīgu slīd,

Vakaros tiltu gaismās spīd.

Katra diena ir sajūsmas vērta,

Cik mūsu prātos novērtēta.

Kad satraukta sirds un apmulst prāts,

Nevaldāms paliek vasaras stāsts.

Satikšanās

Starp pienenēm un tulpēm kas veras,

Starp tauriņiem un bitēm ziedu ceros

Es plašajā pasaulē apkārt veros

Kā ābeles, ceriņi ziedus raisa.

Kā no zila gaisa tepat pļavā

Vilinoša smarža apkārt raisās.

Ieplūst visās šūnās un plaisās –

Glezna kā brīnums koša jau top.

Un baltiem mākoņiem rotājas diena,

Koki veido gaiši zaļu sienu.

Uz mirkli stājušo skrejošo dzīvi

Sajust un ļauties nebeidzamai brīvei.

Kad satiekas skati, tu smaidi, es līdz,

Satraukums rimis, mēs līksmi, viss dzīvs.

Siltajā saulē sirdspukstos klaudz,

Kā putnus ceļ spārnos, mums viss šodien ļauts!

Kad ābeles baltiem ziediem zied,

Sirds Tava gavilē un dzied.

Putnu dziesmās un saulstaru liesmās

Vasara atplaukst, uz zemi tiecas.

Laika ritumā steidzies tai līdz,

Paskrien vakars un atkal jauns rīts.

Ziedu pūkas pa gaisu jaucas,

Vējā slid lejup, uz augšu traucas.

Un kaut kur koku ēnās Tu slēpies,

Koķeti smaidi vilinošā tērpā.

Aizrauj mani baltumā līdz

Darbiņš labs, kas padarīts.

Un šūpojam kājas, pūkas traucam,

Ābeļu smaržu ar ceriņu jaucam.

Dārza zālienā svaigajā pļāvumā

Stiebrus tveram un uzsviežam gaisā.

https://www.youtube.com/watch?v=c4f4Oj3aP8I

Melot un atzīties

Jūras viļņu līnijās veros

Smiltīs grimstošiem soļiem ejot.

Grūti atzīties putu dejā –

Viens otram esam smējušies sejā.

Soli pa solim garām ejot,

Ierastā rīta burzmā skrejot

Tavām plecu līniju stīgām –

Būt sajūtām nedaudz atturīgam.

Un ievainotu dvēseli redz krītam

Līdz galam nesamaisītam

Vārdu virumam uzkarsētam

Skatuves gaismu priekā lētā.

Pārpratumu un nesaskaņu vējā

Esam tvīkuši jaunumu slejās.

Mānīgs mulsums prātu jauc

Intrigu skaņās līksmot ir ļauts.

Un izšķīst drumslās akmens siena -

Dusmu spogulī skumju rieva.

Lūdzu, piedod skatienā kvēlā

Varam sadzīvot rītā, vakarā vēlā?

Sirdspuksti

Pulkstenis

Pētertornī minūtes skaita,

No skattorņa veros-

Viņa mani gaida.

Mākoņos vējš

Pelēkumu raida,

Pietrūkst tik ierastā

Ikdienas smaida.

Es ietu,

Bet viņa –

Jau prom.

Laikam par ilgu

Domājis esmu...

Aiznesis vējš

Pelēko dvesmu,

Un pilsētas ielās

Tumšajās ēnās

Pavīd retumis

Zināmu seju.

Un es jau eju –

Portfelis padusē,

Sapratne?

Dīvaina sajūta

Pakrūtē.

Kur?

Nu te –

Kur bija viņa –

Tā ir šodienas labā ziņa,

Atvieglota sirdsapziņa.

Pavasara vējā

Mākoņaina diena pavasara vējā –

Ar skarbumu koku zaru dejā.

Un nelielu īgnumu ļaužu sejās,

Aizsākot darbīgās epopejas.

Veroties plaukstošajās zaļajās lapās

Un siltāk ietinoties baltajās jakās,

Gar ceriņu krāsu un smaržu areāliem

Pamājam ardievas namu stāviem.

Ābeļu ziedos un pieneņu bārkstīs

Brīžiem liekas pazūd it viss.

Vīnstīgu garajās zaru plaukstās

Pavasaris nedaudz ākstās.

Un tad liekas citāds gaiss,

Tulpju ziedos sakļāvies baiss.

Kurš gan ir tas galvenais? -

Vējš – pavasara plandošais.

Varavīksne

Ceriņziedu smarža

Baltajos ābeļu mākoņos -

Tik droši – nemaz nekaunos -

Aizskart zarus mirdzošos

Un sirdspukstos saputot

Pērnās vasaras atmiņas.

Un žāvējot šās ziemas asaras

No Taviem maigajiem vaigiem,

Ļaujoties skatieniem ciešiem,

Saplūst varavīksnes lokiem.

Sirdspukstiem ielīksmotiem

Caur sapņu atvariem košiem.

Tik viegliem soļiem uz augšu

Pa ābeļziedu trepēm

Ar saulesstaru svecēm

Durvis labirintā meklēt -

Caur trejdeviņām saulēm,

Liepu galotņu ballēm

Aizplandot sildošām šallēm,

Ļauties uzplūdiem straujiem,

Aizlēkšot kumeļos auļiem.

Pār Daugavu

Pār Daugavu aizslīd sapņi un ilgas,

Putni un lidmašīnas debesu zilgmē.

Mākoņu spalvās saule jau riet -

Viss pilsētas skaistums vienuviet.

Tik mirkli apstāties mazliet -

Ūdeņu plūdums Tev pretī skrien,

Tik brīdi saplūst ar Krastmalas telpu,

Ievilkt un nedaudz aizturēt elpu.

Un Tavi mati viļņojas līdz,

Zeltaini gaiša kļūst Tava sirds.

Mākoņu villaini turi cieši ciet,

Neļauj tai vējam līdzi skriet.

Tā vien liekas palēnināts viss,

Kas Tavās sajūtās iekļuvis.

Tramvaju un auto nesteidzīgās ēnas -

Krastmalas stāsta diadēmas.

Gar laternām pa tiltu ejot

Vakara drēgnums jau sitas sejā.

Netraucē tas viļņiem lejā

Pilsētas siluetus griezt gaismu dejā.

Pār Daugavu sārtās mākoņu krokas,

Tiltu laternas vējā lokās.

Un vakara tumsā viss palēnām gaist,

Kas sirdī skaisti iekalts, tas neizgaist.

Iegūt un dot

Idejas kā viļņi pret krastu plūst,

Saules staros Tavas asaras žūst.

Tikai dodot var pretī gūt,

Katrs izaicinājums grūts.

Kā putns, kas tikko cēlies spārnos

Plašajos debesu areālos,

Pretī nezināmajam ej,

Labu vēlot pasaulei.

Manā priekšā kautrīgi mulsti,

Pirmo priekšstatu sev gūsti.

Tavi vārdi vien vēja čuksti,

Satraukti mūsu siržu puksti.

Un it kā nevajag jau daudz -

Vien smaidu, ko Tev veltīt ļauts,

Vien Tavu kvēlo acu skatu -

Dodot iegūt abi pratām.

Smaids ir cilvēka kvēlākā rota,

Kas mums visiem šai dzīvē dota.

Ja dvēselē starosi balts un tīrs,

Cienīts un godāts būsi vakars vai rīts.

Viss, kas vajadzīgs, ir Tev blakus,

Tik nebaidies novirzīties no takas.

Jo ierastais tik paredzams šķiet,

Kā kaijas, kas pulcējas vienuviet.

Meklēt un dot – pretī neko neprasot,

Starp vīzijām un mirkļiem klejojot.

Esot tādam, kāds vēlies būt,

Tikai dodot var pretī gūt.

Rīgas nokrāsas

Pretī saulei no rīta traukties,

Līdz ar vēju ūdensšaltis skaut.

Bulvāros, ielās, parkos un ostā

Mostas krāsās kas neizpausts.

Pār Daugavas ūdeņiem tiltu strēlēs

Izdziest spuldzes, auto traucas un zūd.

Šai nerimstošā plūsmu kvēlē

Nokrāsas raisas un kopā plūst.

Gājputnu dziesmu mel’dijās trausls

Pavasaris veldzējas kautrs.

Pār Daugavas ūdeņiem dūmakā tvan,

Pumpurus raisa arīdzan.

Senajos ginkos, ozolos, liepās

Ik pumpurs pēc dzidruma veldzē tiecas.

Ik zars pār parka celiņiem liecas,

Kā senatnes tilts nes pagātni līdz.

Un klāt jau diena, ir beidzies rīts,

Brīvības piemineklī ierakstīts

Cīņas spars un nebeidzams spīts

Trīs zvaigznes mirdz, sauc dziesmā līdz.

Šī dziesma, kas atskan namu velvēs,

Sirdspukstos dun ik viena sirds cellēs.

Un auto straumē tik mainīgi plūst

Silueti, ēnas, kas nesalūzt.

Un asaras vaigos kaismīgi žūst,

Pilsēta kā saldējums, kas neizkūst.

Ik krāsa šai gleznā mainās un top,

Ļauj apbrīnot to, spodrināt un kopt.

Gadsimtu griežos nav pilsēta gatava,

Ik mirkli no jauna kāds pumpurs še plaukst.

Noslēpumaina nokrāsa no rīta sauc,

Cildeni pret vakaru rotājas, aiz horizonta prom trauc.

https://www.youtube.com/watch?v=Te3MjLEBq2s

Ziedošā

Tu mana ziedošā -

Kvēla kā rīta kafija.

Koša kā magnolijas zieds,

Tik dažāda kā saules riets.

Tu mana dziedošā -

Ievziedu plaukumā kliedzošā.

Skanīga kā lakstīgalas balss,

Te ielīksmota, te sirdī sals.

Tu mana skrejošā -

Pa atvērtām durvīm ejošā.

Raiba kā tulpes tērpusies esi,

Apkārt ik vienam sveicienu nesi.

Tu mana nopietnā -

Kā vēlies, vienmēr izdari tā.

Nesatricināmā nopūtā

Nosvērta ik skatienā.

Tu mana vienīgā,

Godājamā un cienīgā.

Te noslēpumainā, te lielīgā

Plūsti kā viļņi atvarā.

Un šajā sakarā

No rīta līdz pat vakaram

Darbīgā un lietišķā -

Tu mana ziedošā.

Krāsu ceļinieks

Ceriņi smaržo un magnolijas zied,

Ik vienā sirdī ienāk ceļinieka prieks.

Šis neapturamais ceļinieks –

Pavasaris – nebēdnieks.

Daugavas ūdeņos agri no rīta

Spēlējas viļņos straumē dzītā.

Piemīt tam nedaudz salta spīta,

Mums pretī traucas daudz negaidīta.

Par mirkli ik minūti izbrīnīta,

Šai smaržu putenī atraisīta.

Straujiem sirdspukstiem man līdzās ej,

Vienotā ritmā ar pavasari smej.

Un maigiem pirkstiem pa koku lapām,

Iemājo ziedos ik vienā parka takā.

Savā košajā krāsu frakā

Viņš tavās kvēlajās acīs skatās.

Un raugos tajās arī es,

Tur atblāzma no ziedošās pamales.

Matu cirtās ar vēju nudien

Pavasarim šodien Tu līdzi skrien.

Ciešā tvērienā tulpju ziedos,

Atraitnītēs pavasaris pilnā briedā.

Pieneņu, papeļu pūkās virmo

Pār atraisīto Rīgu, zeltaini sirmo.

Pat parku strūklakas čalošā balsī

Augšup traucas un lejup slīd.

Garāmejošiem šaltis raida,

Tur pavasaris veldzējas,

Ceļiniekus gaida.

https://www.youtube.com/watch?v=OiQ0-rUhv0Y

Senatnes spēks

Es vēlējos smieties un dāvāt Tev rozes,

Dienu pa dienai tvert pavasara spozmi.

Soli pa solim kāpt zeltainā zālē,

Lūkoties zilajā debess tālē.

Es vēlējos smaidīt un dāvāt Tev prieku,

Dienu pa dienai nest dvēselei mieru.

Soli pa solim kāpt augstajā kalnā,

Koku lapotnes saplaucēt straujāk.

Es vēlējos mainīt šo ierasto ainu,

Padarīt jaunu sen zināmo dainu.

Senatnes dzīlēs paslēpies spēks,

Nākotnes gaismās prieks nav lēts.

Laiks ir dārgs, ja neizauklēts,

Rīta rasā pazaudēts.

Soli pa solim zāle čaukst,

Ziemeļvējā paliek auksts.

Lāsi pa lāsei pildās trauks,

Smiekliem un asarām pilns ir lauks.

Spilgtās krāsās pilsēta mirdz,

Cerībā mostas un gavilē sirds.

Neapstājies un dodies līdz -

Saules staros mostas rīts.

Tulpes un narcises dobēs plaukst,

Dienvidvējā vairs nav auksts.

https://youtu.be/qPY1dXqCo4w

Ar rīta sveicienu

Ar rīta sveicienu, kad miegs vēl acīs,

Basām kājām Tu izgāji takās.

Rozei piekļāvies piliens rasas

No vakardienas negaisa

Veldzējošās atblāzmas.

Blakus saulstaru apņemtā krūmā

Bišu rotaļu ierastā ritmā

Ziedi šūpojas lēnajā vējā,

Tu nemanāmi tam garām aizslīdēji.

Viens mirklis var pacelt spārnos,

Tik tuvs un pazīstams it viss.

Tavos acu areālos

Atmirdz zilās debesis.

Uztvert nedaudz lokanā vēja,

Traukties mākoņu tuneļos.

Neaizmirstamā līkloču deja

Pieneņu pūku miglājos.

Pa zāles tiltu ar krāsu mirdzumu,

Ikviena zieda burvības ieskauta,

Caur pretī slīdošiem gubu mākoņiem,

Starp zālē sakritušiem zeltainiem āboliem.

Ar rīta sveicienu, kad vieglums vēl kājās,

Dungoji klusi dārzā savās mājās.

Debesīs mākoņi apskaužot krājās,

Paliki mirkļa burvības ieskauta.

Izkūp gaisā drūmās domas,

Pārdomu pilnas ceļasomas.

Putnu tramvaju līnijas

Parklājas, projām aizvijas.

Ar rīta sveicienu mūsu ēnas,

Sabijušās tādas lēnas.

Rakstu rakstiem pār zemi laižas,

Skaista mūsu zeme skaista.

https://www.youtube.com/watch?v=bC496-UKM3E

Jūras vilinājums

 Vējš spēlējas viļņos un putās bango,

Skrien kaijas gaisā kā ik dien'.

Starp liedaga smiltīm un sniega vāliem

Tevi pie jūras vilina arvien.

Kāpu priedēs mirdz saules stari

Un Tavas acis dzirkstī arī.

Un Tev liekas, ka šodien vari

Jau iztēloties pavasari.

Un pamalē, kur mākoņu spalvās

Vējš dzeltenos toņos zilo debesi jauc,

Starp lidmašīnu astēm, kas izzūd tālē,

Celties tam līdzi Tev šodien ļauts.

Lai gan apkārt mainās ainas

Un ikdienas izrādē ienāk kas jauns,

Jūra vienmēr kā senās dainas -

Viļņi pret krastu plūst, tas neizmainās.

Pamalē krēslo un mākoņi grimst jūrā,

Namu logos guni jau dedz.

Un pludmalē virs galvas sirms mēness

Bāku signālus tālē redz.

Lai gan apkārt mainās ainas

Un ikdienas izrādē ienāk kas jauns,

Jūra vienmēr kā senās dainas -

Viļņi pret krastu plūst, tas neizmainās.

Dziesmu klausies:

https://www.youtube.com/watch?v=m6CYbyVq-gY

Pa atvērtām durvīm

Pa atvērtām durvīm diena jau smej,

Līdz ar vēju tai līdzi skrej.

Un mainās it viss, kas bijis līdz šim -

Nozīme ir tikai Tavam viedoklim.

Zīmīgu skatu un paceltu galvu

Viens otrā meklējam šodien ko jaunu.

Viss nebūtiskais kā joks Tev šķiet,

Vēlies ko svarīgu no manis mazliet.

Izkūst sniegi un izzūd miegi,

Saules stari žilbina liegi.

Reizēm kļūdīties ir tik viegli -

Kā trausls ledus Tavi cerību stiebri.

Pa paralēlām vertikālēm

Aizslīd domas sparīgi tālē.

Un ik viens no mums var just,

Ko var iegūt un kam ļaut zust.

Un no jauna Tu traucies no kalna,

Garām ierastās ainas zib.

Starp parka laternām vilinoši strauji

Uz mērķi tiecies – sirds zina, ko grib.

Vienmēr tālāk, vienmēr augstāk

Centies būt šai dzīves laukā.

Saņemu Tavu plaukstu plaukstā -

Viss būs kā Tu vēlies – tik jautā.

Dziesmu klausies:

https://youtu.be/Ow6xBR2hVuE