Aiztrauc Dienas steiga un troksnis,
torņu smailes gultu jau klāj.
Aizskaru skatlogi, dodoties uz dusu,
Garāmejošajiem ardievas māj.
Viens mirklis starp aizejošo un gaidāmo -
Pilsēta kā nevaldāmu sapņu labirintā pošas...
Un tad... it kā no dziļa miega tā mostas,
Tverot dvesmu kā spilgtu kaislību mozaiku.
Kā jūra bezvēja laikā - lēni, mierīgi un klusi -
Diena trauksmes aizkarus aizvilkusi.
Rajonu namu logi noklusuši
Un saklausāmi dusošās dzīvības elpas vilcieni.
Kas gan strāvo no gaismas pārņemtās Vecrīgas puses -
Vai jautrība, kas ilgus gadus nogulējusi,
Tagad uzstrāvo ar vēl neizjustu eksploziju?
Kuru var sajust tikai tas,
Kas ar sirdi ir gaismās, dziesmās un mūzikā -
Tā ir tā Rīgas strāvotā romantika.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru