Uz pagātnes pelēkiem akmeņiem
Un ļaužu sāpju atvariem
Stāv vīrs dzelteniem lukturiem
Salīcis pār Daugavas ūdeņiem.
Dienu no dienas tas stiprās plaukstas
No kreisās uz labo pusi veļ
Un kā Kristaps Rīgas cilvēkus,
Auto, tramvajus pāri ceļ.
Ceļ un ceļ bez sāpēm un naida,
Ik rītu un vakaru braucējus gaida.
Lai gan reizēm tas mani baida,
Kad Daugava ūdeņus augstu svaida.
Un cilvēki nāk ikdienā, svētkos,
Vecrīgas torņu smailēs lai vērtos.
Divreiz gadā ļoti braši
Uguns zalvēs veras tas plaši.
Nu jau gados ir Tā laime,
Strauji pukst vēl tilta sirds.
Rūpēs, priekā un ļaužu saimē
Gaismās laistās viņš un mirdz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru