Krīt pirmās sniegpārslas
Pār Rīgas namiem klusi,
Pa gaišo ielu kā nokavējusi
Adventes vainagu svecīšu ritmos
Nes meitene, lai ar draugiem tiktos.
Kā nemanāma, vizoša ēna
Aizslīd viņa garām lēna
Vilinošo skatlogu gaismām,
Pār izdēdējušo trotuāru plaisām
Kā sniegpārsla pirmā cēlā gaitā.
Tad izgaist viņas skatiens mēms
Daudzstāvu namu plašumos,
Kur noklaudz soļu dipoņā tēls,
Aicina logos gaismasstars kvēls,
Pār pilsētu nolaižas vakars vēls.
Un iededzas sveces vainagā spoži,
Pie durvīm zvans dod skanīgu noti.
Atnestais cienasts tiek galdā likts,
Draugu acīs adventes dzirksts,
Svētīts, lai šis vakars tvirts.
Aiz loga zvaigžņu līkloču šņorēs,
Karnīzēs un jumtu korēs
Pirmās sniegpārslas baltumā zirgos.
Jautrās sarunas vārdos virmo
Kā sniegpārslas pirmās visapkārt mirgo.
Tās plūst starp sienām istabām cauri,
Uzvirmo gaisā jutekliska aura.
Šampaniet’s glāzē viegli gaist,
Piesarkušie vaigi siltumā kaist,
Skanīgi smiekli visapkārt raisās.
Krīt pirmās sniepārslas
Pār Rīgas namiem klusi,
Kā brīnumu sagaidījuši
Aiziet rāmā gaitā draugi
Pilsētas nakts klusumu baudot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru