Atmiņas no dzīves (Veltījums tēvam)

Klīst domas, uzaust rīts -

Jūras viļņu iztramdīts,

Debess jumā eņģelis trauc.

Nedzirdētie vārdi atsauc

Seno dienu atmiņu alkas.

Tuvo cilvēku smaidos balstās

Skumjām tītais šīsdienas stāsts.

Bērnu dienas, tēva glāsts –

Siltā roka dvēseli glāsta,

Ātriem soļiem līdzi turos

Tēvam pilsētas ļaužu pūļos.

Talantīgs pianists sonāti spēlē

„Mēnesnīcas” vakarstundā –

„Klondaikas” bārā Dzirnavielā

Sēd tēvs un iemalko malku.

Kavējas domās, sajūtās maldās,

Nogurušais skatiens šaudās –

Acu priekšā ģimene jaukā,

Kā brieži viņa dēli stalti.

Mātei pusdienas jau galdā,

Sieva tērpusies plīvurā baltā.

Iztālēm atskan kāzu zvani.

Brālis, māsa pirmajā rindā

Mendeļa valša akordu plindā.

Divdesmit pieci gadi rindā

Kā notis augšup, lejup trauc.

Cauri boksu rīkošanas laikiem,

Kino, mazbērniem, atmodas tvaikiem

Gadu no gada kopā sanāk

Visa lielā Lapiņu saime.

Valērija, Aleksandrs,

Juris – Tik Laimīgi!

Visi kopā toreiz bijām.

Skaidriem vārdiem saklausījām

Tēva balsī jaunākās ziņas.

Dzimšanas dienas nostaļģijās

Kavējāmies pirms gadu mijas.

Acu failos aizņirb ielas,

Tik daudz mainītas dzīves vietas.

Valērija un Aleksandrs ārēs

Vāgnera ielā aprēķinu tāmēs.

Tīkamas balsis īpašās dienās –

Neaizmirstami vārdi pār lūpām –

 Tik bieži tie pietrūkst...

Sirdij tik grūti...

Mēs piedodam mīļajiem,

Kā Tu, Dievs, piedod parādniekiem.

Un aizmirstas sāpes!

Un atkal klusi pianists spēlē,

Pie bāra letes krēsls ir tukšs.

Tomēr sirdī dzīvesziņa.

Nedzirdēti vārdi atsauc

Seno dienu atmiņu alkas.

Klīstot domām vakars pienāk,

Uz aizlūgšanu zvani sauc.