Pirmais sniegs pār Rīgu

Snieg pirmais sniegs šovakar

Un ļaudis baltās kupenās brien.

Jau vakara nokrēsla zvaigznes sien,

Bet man vēl Tevi jāsatiek.

Gar daudzstāvu namiem Tavs siluets spīd

Bet steidzīgi, tā, lai nepaslīd

Starp mašīnu straumēm  pieturā steidz,

Jautrās sarunas telefonā beidz.

Trolejbusā pilnā iekāp klusi,

Dodoties cēli uz centra pusi,

Laimas pulksteņa vizošās gaismās

Sarunas dzīvajā labāk raisās.

Un dodamies gaišajās Vecrīgas ielās,

Kur šovakar senatne ar tagadni tiekās.

Kādā klusā pagraba bārā

Saplūst skati gaismā blāvā.

Pēc baudītā siltā karstvīna glāzes

Un pāris atmiņu brīžu šarādes

Izejam laimīgi čalošās ielās,

Kur tādi kā mēs vēl citi tiekās.

Un Pētera baznīcas dimdošās skaņās

Lifts uz augšu sajūtās ceļ.

Visa Rīga mums abiem pie kājām - 

Baltā putenī pilsēta zeļ.

Nemainīgās peripētijas ar divkosības pieskaņu

Atvainojiet! Uzmanīgi!

Mērījumus neizmīdiet.

Putojošā sniegā pēdas –

Ka nesanaidojas

Prieks un bēdas.

Viss! Pietiek

Sabrukušās sētas –

Tā iet, ka iekrīt

Uz lēto.

Žēl jau ir

Pārtraukt

Iessāktās spēles –

Tik daudz

Vēl vārdu

Uz mēles,

Bet bail,

Ka apmātība

Nenosaldē

Izvērstās paralēles.

Še patmīlība

Kolāžas līmē,

Trejādas sidis

Izsvīst pirtīs.

Par viņiem un par mums

Laternas mirgo

Bastejkalna celiņos

Un nedaudz atpūšos

Ar tevi kopā

Izvietotajos soliņos.

Vēss vējš apņem

Tavus plecus saspringtos,

Kad noliekusies

Tu pasvied gaisā

 Smalki sagrieztus gabalus

Maizes izsalkušiem vēderiem.

Un gaisā paceļas mākonis

Pīļu priekā pēkšķinot

Un kā nedaudz pasmaidot

Milda zvaigznes žilbina

Un nemanāmi skubina

Uzņemties rūpes beidzot par tiem

Likteņa pabērniem aizmirstiem.

Neskaitāmos talantos,

Konkursos un projektos,

Terasēs un pieminekļos

Aiziet mūsu ziedotā nauda,

Jo nav jau valsts nekāda balva,

Kur bez maksas sudrabu lej

Un no priekšas un muguras skrej

Pakaļ ikvienai dvēselei.

Tad paliek reizē sirdī tik skumji

Par tiem, kas grezno laternu spozmi.,

Atblāzmojot pilsētas ārēs

Saeimas nama skaņas un balsis –

Kur sākas lēmumu un balsojumu valsis.

Kā pirmās sniegpārslas

Krīt pirmās sniegpārslas

Pār Rīgas namiem klusi,

Pa gaišo ielu kā nokavējusi

Adventes vainagu svecīšu ritmos

Nes meitene, lai ar draugiem tiktos.

Kā nemanāma, vizoša ēna

Aizslīd viņa garām lēna

Vilinošo skatlogu gaismām,

Pār izdēdējušo trotuāru plaisām

Kā sniegpārsla pirmā cēlā gaitā.

Tad izgaist viņas skatiens mēms

Daudzstāvu namu plašumos,

Kur noklaudz soļu dipoņā tēls,

Aicina logos gaismasstars kvēls,

Pār pilsētu nolaižas vakars vēls.

Un iededzas sveces vainagā spoži,

Pie durvīm zvans dod skanīgu noti.

Atnestais cienasts tiek galdā likts,

Draugu acīs adventes dzirksts,

Svētīts, lai šis vakars tvirts.

Aiz loga zvaigžņu līkloču šņorēs,

Karnīzēs un jumtu korēs

Pirmās sniegpārslas baltumā zirgos.

Jautrās sarunas vārdos virmo

Kā sniegpārslas pirmās visapkārt mirgo.

Tās plūst starp sienām istabām cauri,

Uzvirmo gaisā jutekliska aura.

Šampaniet’s glāzē viegli gaist,

Piesarkušie vaigi siltumā kaist,

Skanīgi smiekli visapkārt raisās.

Krīt pirmās sniepārslas

Pār Rīgas namiem klusi,

Kā brīnumu sagaidījuši

Aiziet rāmā gaitā draugi

Pilsētas nakts klusumu baudot.

Staro Rīga

Pār pilsētas kanāla ūdeņiem

Mirdz lāpu gaišie uguņi.

Spožās liesmiņas tērcītēs šaudās

Kā zelts un šodien pavisam bez naudas.

Šais dienās plūst gaisma ikvienam par brīvu –

Krāšņo starmešu loki pār Rīgu.

Zilgani violetos toņos mirdz nami,

Priecīgām sejām klīstam mēs abi.

Opera runā saules balsī,

Tai plūstam mēs pretī

Tilta mirdzošos balstos.

Brīvības pieminekļa atbalsu velvēs

Skan prezidenta vārdi

Tieši sirds cellēs.

Starp ļaužu pūļiem Vecrīgas ielās,

Starp starmešu gleznām,

Kas savā starpā lielās,

Mēs klīstam lietus pilienos sīkos,

Salūta ugunīs iztramdītos.

Kad atmirdz torņos un daudzstāvu namos,

Rīgas tiltos un Daugavas viļņos

Varavīksnes zalvju tēli –

Latviešu tautas kopā savedēji.

Sapnis par laimi

Mans sapnis ir par laiku,

Kura nav.

Un bitēm, kuras starp ziediem trauc.

Mans sapnis ir par trolejbusiem,

Kas sastrēgumos brauc

Un putniem, kas parkā sauc.

Mans sapnis ir par smaidu,

Kas tavās lūpās mirdz.

Un mīlestību, kad satraukta ir sirds.

Mans sapnis ir par lāsēm,

Kas zemes velvē krīt

Un varavīksni, kurā atmirdz rīts.

Tik sapnis mans par laimi vien, tā skriet,

Un dūjām baltām laime iet.

Bezdibenī, ellē velni dzied,

Tik nevajag tiem akli līdzi skriet.

Un aiziet mirkļi mūžībā, tā šķiet,

Un nejūties vairs vakardienas bieds.

Lauvmutīšu ziedos saules riets,

Vienu kvēlu zvaigzni man sniedz.

Mans sapnis ir par dzīvi,

Kura skrien.

Un augumu tavu,

Kam pieskarties tik vien.

Mans sapnis ir par modernismu,

Klasikā kas snauž

Un kokiem, kas zaļumā auž.

Mans sapnis ir par soļiem,

Kuri klaudz.

Un pupām, kuras debesīs trauc.

Mans sapnis ir par baloniem,

Kas pār Rīgu brauc

Un mākoņiem, kas citās debesīs sauc.

Oda Latviešiem

Bija reiz vārds pirms daudziem gadiem –

Bez liekulības un meliem skarbiem.

Mīkstās rīta kurpēs tērpies,

Aizgāja klusi baltajā sniegā –

Ticot, cerot un mīlot.

Bija reiz stāsts par ļaudīm kādiem –

Tur mazajā ciemā ielejā,

Kad pārliecības kvēlais glāsts

Darbu mapē kļūdu bijās –

Ticot, cerot un mīlot.

Bija reiz jūras ūdeņi zilie –

Līksmoju viļņus jūrmalas bangās.

Varavīksnē, saules plandās

Rotājas mēness adventes gaidās –

Ticot, cerot un mīlot.

Bija reiz akmens stikla kalnā –

Zelta čūska miltus mala

 Uz akmens Gaismas pilī.

Būs tikumību jaunajiem vēstīt –

Ticot, cerot un mīlot.

Bija tā un būs ar gadiem –

Netikušiem ļaudīm lāsti,

Ievainojamai dvēselei glāsti.

„Mēs esam stipri!” vārdiem mācīt,

„Mēs esam gudri! „darbiem rādīt –

Ticot, uzklausot, attīstot, mīlot.

Citas debesis

Mūzika.

Skaņa.

Vējš.

Pusnakts.

Tavi soļi –

It viss,

Kas skan,

Piešķir vasarai

Citas debesis.

Un tu lidinies

Pa mākoņiem.

„Tam jau vējš galvā”

Kaimiņi smej.

„Lai!” tu atbildi

Un smej vēl skaļāk,

Jo visa pasaule tev vaļā.

Un reizēm neapjaušam,

Cik laimīgi mēs esam

Un kas mums apkārt dej.

Jo tas, kas Dieva dots,

Kam dots un kam piedots,

Kas tiecas un kam izdodas,

Kas mirdz un kam atmirdz –

Netiek apvārdots.

Vārdu sakot, slava un gods,

Visgardāk smejas tas,

Kas smejas pēdējais.

Karmīnsarkanā

Plīv’ karogs pie mājas –

Karmīnsarkanā.

Man kurpes kājās –

Karmīnsarkanā.

Un saule riet mākoņos

Karmīnsarkanā.

Un dvēsele dzied dziļumos

Karmīnsarkanā.

Tā nu es sēžu

Krēslā karmīnsarkanā

Un krīt ēna zālē

Karmīnsarkanā

Meitene lūpām

Karmīnsarkanām

Nagus lako

Karmīnsarkanā.

Un visa Latvija

Smejas tai līdz.

Smaids sejā

Karmīnsarkanīgs.

Mana Latvija

Latvija - Tas ir vārds, kas ierakstīts manās matu krokās un uzgleznots uz audekla manās rokās.

Latvija - tas ir stāsts, kas ievīts ļaužu darbos un spēkos sīkstos - gan vakaros, gan agros rītos. Ikvienā nopūtā un prieka dvesmā, ik vienā vēja šalkoņā un putnu dziesmā gaisā nestā.

Caur mīlestību un rūpēm līdz neatlaidīgam spītam no pirmā saules stara pavasarī līdz pirmajam sniegam sarmā tītam.

Tā ir ainava caur pakalniem un Gaujas līčiem, līdzenumiem un Lielupes līkločiem. Gar Cieceres ezera ūdeņiem ziliem, Saldus pilskalnu un Cieceres krācēm, caur Ventas rumbu Kuldīgas senatnes aurā un Valdemāra tēlu Ostas Promenādē Ventspilī tik zināmā un atdzimstošā no jauna.

Tā ir likteņupe Daugava caur ļaužu sāpju atvariem un pavasara paliem no Daugavpils caur Liepavota un Staburaga atmiņu tēliem, hesiem un Doles salas zvejnieku ikdienas stresiem, kur līkloču spēlēm caur Zaķusalas ūdenī laisto dēļu un Rīgas grezno tiltu mēlēm aizbrauc viļņi jūriņā.

Latviešu strēlniekiem

Brāļi, mūsu kritušie brāļi,

Kas naktsmiera nezināja.

Rīgā cēla zobentiņu,

Pār Daugavu sirdi laida.

Pār Daugavu sirdi laida

Miglainā naksniņā.

Nezināmā domu spēks,

Ienaidnieks tiek uzvarēts.

Zvanu skaņas plūda tāli,

Visapkārt ļaužu sajūsmu vāli.

Platu smaidu, paceltu galvu,

Latviju jauno dabūjām par balvu.

Meitenei Līvu skvērā

Apsniguši mati Jums šovakar,

Smiekli skan puteņa jūrā.

Zudis vai pēdējais bojājums

Akmeņu mūrējumā?




Gaistošu smaidu jums šovakar

Lūpas ver, bet tomēr tik dziļu...

Pazūd kur šķīdušais bojājums,

Apsniegot sniega vāliem.




Britnijas dziesmu radio spēlē,

Acis Jums pēc neprātībām tiecas.

Tikai lūpās kvēl neizjusta vēlme

Vēl neesot gatavai

Topošajai jaunajai galaktikai,

Izsmiet visus sakrājušos smieklus.




Apsniguši mati Jums šovakar,

Smiekli skan puteņa jūrā.

Izzudis pēdējais bojājums

Akmeņu mūrējumā.

Rīgas šūpuļdziesma

Aiztrauc Dienas steiga un troksnis,

torņu smailes gultu jau klāj.

Aizskaru skatlogi, dodoties uz dusu,

Garāmejošajiem ardievas māj.

Viens mirklis starp aizejošo un gaidāmo -

Pilsēta kā nevaldāmu sapņu labirintā pošas...

Un tad... it kā no dziļa miega tā mostas,

Tverot dvesmu kā spilgtu kaislību mozaiku.

Kā jūra bezvēja laikā - lēni, mierīgi un klusi -

Diena trauksmes aizkarus aizvilkusi.

Rajonu namu logi noklusuši

Un saklausāmi dusošās dzīvības elpas vilcieni.

Kas gan strāvo no gaismas pārņemtās Vecrīgas puses -

Vai jautrība, kas ilgus gadus nogulējusi,

Tagad uzstrāvo ar vēl neizjustu eksploziju?

Kuru var sajust tikai tas,

Kas ar sirdi ir gaismās, dziesmās un mūzikā -

Tā ir tā Rīgas strāvotā romantika.

Es mīlu

Es mīlu viņu,
Kad saulē zaigojošos
Rītasvārkus uzvilkusi,
Viņa smaida un
Atver savas namdurvis
Visiem tiem, kuri savās
Sirdīs glabā
Nekad nerūsošu mirdzumu.

Es mīlu septiņas
Varavīksnes krāsas,
Kas atzaigojas viņā,
Kad tā,
Savas virsotnes pacēlusi
Pretī austošajā saulei,
Nododas vēl neizjustām,
Kaislīgām baudām.

Akmens tilts

Uz pagātnes pelēkiem akmeņiem

Un ļaužu sāpju atvariem

Stāv vīrs dzelteniem lukturiem

Salīcis pār Daugavas ūdeņiem.

Dienu no dienas tas stiprās plaukstas

No kreisās uz labo pusi veļ

Un kā Kristaps Rīgas cilvēkus,

Auto, tramvajus pāri ceļ.

Ceļ un ceļ bez sāpēm un naida,

Ik rītu un vakaru braucējus gaida.

Lai gan reizēm tas mani baida,

Kad Daugava ūdeņus augstu svaida.

Un cilvēki nāk ikdienā, svētkos,

Vecrīgas torņu smailēs lai vērtos.

Divreiz gadā ļoti braši

Uguns zalvēs veras tas plaši.

Nu jau gados ir Tā laime,

Strauji pukst vēl tilta sirds.

Rūpēs, priekā un ļaužu saimē

Gaismās laistās viņš un mirdz.

Pārdaugava

Šalc vējš vītolu nokarenajos zaros

Un Pārdaugava atmirdz saules staros.

Mārupītes ūdeņos dvēseļu spulgi –

Pāris pīļu un divi gulbji.

Mākoņu vāli pār plašo tāli,

Pār parka kokiem un zaļo zāli.

Un tramvajs zaļajos līkločos

Aiztraucas Āgenskalna nostūros.

Smaržo zāle pļauta un tīra –

Tur sedziņa rakstiem izrakstīta.

Rudzupuķu smaržu palagā tīta

Gaidi mīļā mani no rīta.

Tad veramies zilajā debesu velvē,

Mērcējam kājas ūdens dzelmē.

Pārspriežam tuvākos nedēļas plānus,

Saulē sildām plecus un sānus.

Šodien līdz ar putnu dziesmām

Jautrā solī ar riteņiem braucam.

Krustu šķērsu caur parka lokiem,

Gar pieminekli un bulvāru blokiem.

Vējš gar ausīm jautri svilpo,

Kaut kur tālē aiztrauc vilciens.

Auto straumes garām slīd –

Tā bija vakar, ir šodien, būs rīt.

Pārdaugavas senā aura –

Baznīca, tirgus un tramvajs bez snauda.

Pār mazo māju jumtiem slejas

Piemineklis, tornis un bibliotēka ceļas.

Eikaliptzaļā (No krājuma " Krāsas" )

Eikaliptu lapās zaļās

Ietīts gabals labas gaļas.

Viegla mūzika un vīns -

Piektdienas vakara adrenalīns.

Tumšzaļu mēteli pogāju vaļā

Gaidot tevi restorānā skaļā.

Kvēlošas spuldzes pie griestiem spīd,

Tevi dodos sagaidīt.

Zaļganā kleitā gar galdiņiem slīdi,

Vizuļo un gaismās spīdi.

Gaistošs vīns degunā sitas,

Čalojam mēs šeit bez mitas.

Orķestra džeza pārtijas skaņas,

Garšas kārpiņas pie labas gaļas.

Dakšiņa rokā ātri zib

Tukšo vēderu piepildīt.

Deju grīda zaļgani mirdz,

Strauji pukst mums abiem sirds.

Griežos strauji dejā tev līdz,

Vakars labs šeit pavadīts.

Mūsu soļi pa Vecrīgas ielām,

Apgaismotām un ēnu lielām.

Starp ļaužu pūļiem abi ejam

Cēlu stāju, priecīgām sejām.

Atmiņas no dzīves (Veltījums tēvam)

Klīst domas, uzaust rīts -

Jūras viļņu iztramdīts,

Debess jumā eņģelis trauc.

Nedzirdētie vārdi atsauc

Seno dienu atmiņu alkas.

Tuvo cilvēku smaidos balstās

Skumjām tītais šīsdienas stāsts.

Bērnu dienas, tēva glāsts –

Siltā roka dvēseli glāsta,

Ātriem soļiem līdzi turos

Tēvam pilsētas ļaužu pūļos.

Talantīgs pianists sonāti spēlē

„Mēnesnīcas” vakarstundā –

„Klondaikas” bārā Dzirnavielā

Sēd tēvs un iemalko malku.

Kavējas domās, sajūtās maldās,

Nogurušais skatiens šaudās –

Acu priekšā ģimene jaukā,

Kā brieži viņa dēli stalti.

Mātei pusdienas jau galdā,

Sieva tērpusies plīvurā baltā.

Iztālēm atskan kāzu zvani.

Brālis, māsa pirmajā rindā

Mendeļa valša akordu plindā.

Divdesmit pieci gadi rindā

Kā notis augšup, lejup trauc.

Cauri boksu rīkošanas laikiem,

Kino, mazbērniem, atmodas tvaikiem

Gadu no gada kopā sanāk

Visa lielā Lapiņu saime.

Valērija, Aleksandrs,

Juris – Tik Laimīgi!

Visi kopā toreiz bijām.

Skaidriem vārdiem saklausījām

Tēva balsī jaunākās ziņas.

Dzimšanas dienas nostaļģijās

Kavējāmies pirms gadu mijas.

Acu failos aizņirb ielas,

Tik daudz mainītas dzīves vietas.

Valērija un Aleksandrs ārēs

Vāgnera ielā aprēķinu tāmēs.

Tīkamas balsis īpašās dienās –

Neaizmirstami vārdi pār lūpām –

 Tik bieži tie pietrūkst...

Sirdij tik grūti...

Mēs piedodam mīļajiem,

Kā Tu, Dievs, piedod parādniekiem.

Un aizmirstas sāpes!

Un atkal klusi pianists spēlē,

Pie bāra letes krēsls ir tukšs.

Tomēr sirdī dzīvesziņa.

Nedzirdēti vārdi atsauc

Seno dienu atmiņu alkas.

Klīstot domām vakars pienāk,

Uz aizlūgšanu zvani sauc.