Uz perona domīga meitene
stāv,
Vējš viņas matos
smaida.
Vilcieni viens pēc otra
trauc,
Tik viņa vēl stāv un
gaida.
Tos smieklus kas gaisā
virmo arvien,
Tos mākoņus, kas torņu
smailēs lien.
Un viņu, kas ausī klusi
čukst,
Kad piekļaujas klāt,
Dzird sirds kā pukst.
Skat’ ziemu sniegi
pūkaini krīt,
Vasaras saulē atmirdz
rīti.
Tik savu kvēlo dvēselīti
Tā atdos viņam,
Tiks gredzeni mīti.
Un sapņi pēc grafika
aizbrauc dzīti
Meklēt sirdssiltu
slēptuvīti.
Pār Daugavas tiltu vēja
spītā tie plīvo,
No vagona uz vagonu durvju
čīkstoņā dzīvo.
Tik' kvēla sirds, kas
stāv pāri bailēm,
Līksma un zina, uz kuru
pusi gailēt,
Der pilsētas dīvas
ģimenes saimei -
Brīvei un neizgaistošai
laimei.
Vakara krēslai un vējiem
par spīti,
Saposusies tīri glīti,
Roku sniedz tad meitene
viņam –
Laternu spuldzēs
naktstauriņam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru