Mēs tiekamies pilsētā uz krastmalas
bruģa,
Pilnās burās mūsu sajūtu kuģis.
Tavas acis tik dziļas kā jūra,
Pa Daugavas viļņiem aizvējo skumjas.
Tavi soļi tik strauji kā viļņi,
Tik precīzi kā gravējumi ciļņos.
Starp kaijām, pīlēm, baložiem un
vārnām,
Starp pilsētas siluetu panorāmām.
Tu mirdzoša šodien un cēla kā Milda,
Kā zvaigznes viņas rokās, sirds
vēlēšanos pilna.
Tavas rokas tik siltas man šķiet,
Pieskaries it visur, kur ļauts tev iet.
Pirmkārt, tu vēlies kaisīt sniegu,
Apklāt pilsētas siluetu ikvienu.
Lai parkos un laukumos gaišums tiek,
Sirdīs un prātos lai kvēlo prieks.
Otrkārt, tu vēlies, lai izgaist
plaisas,
Viss svarīgais lai drošs kļūst,
neizmainās.
Kas no stabiliem pamatiem celts,
Tik pat vērtīgs kā brilianti un
zelts.
Treškārt tu vēlies attīstību un
veiksmi,
Lai pilsēta strāvo kā senā teiksmā.
Laiks jau tikai pulkstenī stāj,
Viss notiek, ja darīt nepārstāj.
Lai atklājam Rīgu vienmēr no jauna,
Bez strīdiem, pārpratumiem un griezīga
kauna.
Esot viens otra stabilam balstam,
Lai pilsētu sevī ik brīdi sajust
alkstam!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru