Es gaidīju krītam visbaltāko sniegu,
Kas gaišāku padarītu dienu.
Spēlējās vējš koku zaros,
Kaijas pār pilsētu slīdēja baros.
Pilošas lāses pār zemi krita,
Lietum jau cita romantika.
Mākoņus pelēki zeltainos toņos
Saule krāsoja debesu troņos.
Tu gaidīji, kad tevi pacelšu
spārnos,
Lai neiestingtu pašapmānos.
Vēju smēlies - tas zina, ko dara,
Tam piemīt straujums, spēks un vara.
Kad neizpratnē jau ir modusies daba,
Iesākot kādu sava cikla daļu,
Tad pārmaiņu laikā nenāk par skādi,
Papildināt savu pūra lādi.
Kur krājas pašiem tik svarīgās
lietas,
Mirkļi, notikumi un vietas.
Iegūtajam ir dievišķs spēks,
Ja vairāk ieguldīts un svērts.
Patiess un nekad nav melis,
Kas dāvina otram daļu no sevis.
Tāda jau ir tā vienojošā spēle -
Saplūst šais likteņa paralēlēs.
Viedokļu krustuguņos dzirkstis
raisās,
Viens otrā meklējam mirkļus
skaistos.
Ikdienas ceļos, kad šķēršļus rada
vēji,
Lai apkārt ceļu atrast spējam.
Viss, kas notiek, lai notiek uz labu,
Mainās cilvēks, ja mainās daba.
Reizēm skumstam un brīžiem smejam,
Ar paceltu galvu lai tālāk ejam!
Vēlamais un esošais dzīves kruscelēs
tiekas,
Viss atkarīgs no tā, kā uztveram
lietas.
Tumšajos mākoņos mirdz saules
smaidi,
Viss notiek tad, kad vismazāk to
gaidi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru