Prieks, ak prieks

Prieks, ak, prieks, kur tas palicis?

No manas sejas tas ir nozudis.

Bēdas, ātri mani pārņem tās,

Nevaru izrādīt bēdas šās.

Dzīve – tas ir dimantu lauks,

Ar zeltu pildīts trauks.

Prieks, tas ir mans draugs,

Kad to palīgā sauks.

Reizēm prieka nav,

Tas sejā pazudis.

Kad prieka nav,

Kur tas palicis?

Ja prieka nav,

Vai man tiešām vajag to –

Šo prieku mūžīgo?

Ikdienā domas caur galvu skrien

Kā auto pa ielām uz priekšu vien.

Reizēm liekas, ka visa kā gana,

Reizēm satraukta sirds pukst mana.

Tā katra paša darīšana,

Kas dzīves salā laimīgu dara.

Katrs solis ir no svara,

Attieksmei ir liela vara.

Ielīksmots vai saviebtu seju,

Ja vēlies nāku, ja nē - prom eju.

Un ir tik daudz vēl nezināmu eju,

Pa kurām savus sapņu zirgus triekt.

Pa stabilu vai iedragātu ceļu

Mērķus sasniegt, iegūt un smiet.

Tik pāri kraujas malai nepārkāpt,

Nekad nevar zināt, kad stipri vēji var pluinīt un gāzt.

Tad nesaprot sirds un apmulst prāts,

Citu acīs dzīves melomāns.

Kā vētraini satriecošs romāns,

Dzirkstī acis un saviļņots prāts,

Pieņem mani - es esmu tāds!