Stārķa
spārniem gads jau projām trauc,
Kas izdarīts
un ko vēl paveikt ļauts?
Nav jau vairs
laika atlicis daudz,
Pret jauniem
izaicinājumiem ceļš tevi sauc.
Tur pie
horizonta, kur saule smiedamās aust
Un vēl
nesasniegtās virsotnēs mākoņi mostas no snauda,
Visam
nezināmajam ir tik liels spēks un jauda -
Nojaukt
barjeras un nekautrēties sākt atkal no jauna.
Tas nekas, ja
iebrauktais ceļš jau rievām un plaisām klāts,
Dvēsele ir
dzīva -vēl jau tā nav sadragāta.
Sirds pukst
tik strauja šai ceļā – līkumainā kā Gauja,
Tev ir dota
atļauja un krītošām zvaigznēm pilna sauja.
Vēja
plosīšanās sārtajās debesīs tik droša
Kā tavas
izvēles tik dzintaraini košas.
Reizēm sirds
mulst, prāts nejūtas droši,
Ir jāmēģina,
lai viss izdotos pārliecinoši.
Toleranti,
nesatricināmi un glauni
Top apkārtnes
ainava mūsu gaumē.
Šai
nerimstošajā laika straumē
Tu kā
ģitāra, klavieres vai taure.
Uzrunā
plūdumā, virtuozi klimperē vai taurē,
Vai vienkārši
izrādies gada noslēguma ballē.
Un mēles jau
vienmēr visapkārt par tevi runā,
Kad parādies
pie līkuma šai dzīves krustojumā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru