svētdiena, 2017. gada 19. februāris
pirmdiena, 2017. gada 13. februāris
piektdiena, 2017. gada 10. februāris
Mēs nevienam nepiederam
Es nevaru tev piederēt,
Klīst domas brīvi kā putni gaisā.
Starp vakara tumsu un laternu
gaismām
Baltajos zaros spēlējas vējš.
Un spēlējos droši ar vārdiem
līdz,
Tie nepieder man, un sirdī kvēl
spīts.
Šodien es tāds, bet rīt savādāks,
Tavā priekšā man apmulst prāts.
Un tā atkal sākas šis stāsts
Par to, kā kāds kļūst pamanāms,
Kad no klūdām viens tiek glābts,
Bet cits atkal tiek sadragāts.
Mēs nepiederam kā dzīslas
nevienam –
Elpojam, dzīvojam, mīlam un
skrienam.
Pavedienu pa pavedienam
Likteņa kamolā mezglā sienam.
Tu nepiederi man, es neesmu tev –
Bet vēlamies otru paturēt sev.
Jo pārtiekam viens no otra ik
dienu,
Sajūtot tīkamo pieskārienu.
Es nevaru tev piederēt,
Tik klusi viens otram aizslīdēt
garām.
Neļauties pazust putenī, salā
Sajust viens otru –
Nekas vēl nav galā.
otrdiena, 2017. gada 7. februāris
Pasaule smaida (dziesma ar manu un Arnolda Jurēvica tekstu)
Laiks mūs paņem sev līdz.
Tas ir neapturams –
Nav sākuma, nav beigu,
Viss rit savu gaitu
Te ātri, te bez steigas.
Kaut kas vēl tikai sākas,
Bet cits jau beidzas.
Šodien pasaule smaida
Un smaidu tai līdz.
Kāds mani vēl gaida,
Tāpēc eju kur līst.
Laiks kā ritenis no kalna skrien.
Laiks ir vecs un sūnains akmens lauka vidū.
Laiks nāks un Tevi līdzi ņems,
Nav jēgas bēgt,
Laiku nevar apturēt,
Tam vajag līdzi lēkt.
Ja nemainīsies, tas mainīt Tevi sāks,
Tikai nepazūdi laika virpulī –
Ceļš atpakaļ būs grūts.
Šodien pasaule smaida
Un smaidu tai līdz.
Kāds mani vēl gaida,
Tāpēc eju kur līst.
Reiz nebūs vairs laika
Visu iepauzēt un klīst.
Par cilvēku sapņiem un smaidiem -
Atrast to, kas manās rokās kūst –
Sniegs vai ledus, stikla siena grūst.
Jumti vējā klaudz, mākoņi steidzas,
Aizlūst pēdējā nots, viss Dieva dots.
Tālums mani vairs nesatrauc –
Sēžu savā tronī,
Kur nekas nav falšs,
Koki čukstot šalc.
Šodien pasaule smaida
Un smaidu tai līdz.
Kāds mani vēl gaida,
Tāpēc eju kur līst.
Reiz nebūs vairs laika
Visu iepauzēt un klīst.
Par cilvēku sapņiem un smaidiem -
Atrast to, kas manās rokās kūst –
Sniegs vai ledus, stikla siena grūst.
Nu es eju tik viegli, ka neaizskaru
Ne saplaukušu lapu, ne nolūzušu zaru.
Maizes rika un medus paunā man,
Dodos dienām pretī jaunām.
Atvērt durvis vasarai (dziesma ar manu tekstu)
Magoņu pļavā ataust rīts
Bites ziedu ritmā dzied Tev līdz.
Atlido spāre, līksmi smej
Tev un visai pasaulei.
Atvērt durvis vasarai,
Noticēt šai pasakai!
Nāc līdzi, nāc līdzi!
Saule atspīd ūdeņos,
Vēja nestos mākoņos.
Nāc līdzi, nāc līdzi!
Lakstīgala krūmā sēž,
Skatās kā tas draiskais vējš
Jasmīnu ziedus pa gaisu nes,
Smaržo tie kā konfektes.
Atvērt durvis vasarai,
Noticēt šai pasakai!
Nāc līdzi, nāc līdzi!
Saule atspīd ūdeņos,
Vēja nestos mākoņos.
Nāc līdzi, nāc līdzi!
Viegliem soļiem rasā Tu skrej,
Pilnu smaržu kausu lej.
Koku ēnās paslēpies spīts,
Cauri saknēm uz lapām dzīts.
Atvērt durvis vasarai,
Noticēt šai pasakai!
Nāc līdzi, nāc līdzi!
Saule atspīd ūdeņos,
Vēja nestos mākoņos.
Nāc līdzi, nāc līdzi!
Putnu dziesmās vakars san,
Debesjums tad pieder man.
Nāc līdzi, nāc līdzi.
Galotnēs kad pieklust vējš,
Noslēpumains klusums sēž.
Nāc līdzi, nāc līdzi.
pirmdiena, 2017. gada 6. februāris
Plaukstošais zieds
Es sēžu ziedošā dzīves pļavā un veros
debesīs.
Es vēl mazs, plaukstošs zieds, kas
vēl tikko atvēris acis.
Svešādā pasaule un es tajā - vai tas nav brīnums? Tas ir tik skaisti!
Vērties uz visām pusēm patīk man, jo
visapkārt tik daudz jaunu un
interesantu lietu, kuras man
jāiepazīst, jāsaprot, kāda ir to nozīme manā
dzīvē, ko tās var man dot un ko es
varu tām dot. Galvenais, ka tas sagādā
man prieku un sniedz gandarījumu – es
neesmu viens šai plašajā pasaulē,
ap mani ir ļaudis, kietas un daba.
Daba ir plašās pasaules karaliste, un es
esmu tajā pavalstnieks, kam jāiziet caur
piecām tapšanas stadijām. Es
jau pasaulē, tik tikko sācis plaukt.
Šī stadija ir visgrūtākā, jo ceļš nebūt
nav zeltains kā tās zvaigznes pie vakara, pusnakts
un austošā rīta
debesīm. Ak, atkal sola salu! Vai no
tā var aizbēgt? Ak, nē! Tas nemaz
nav iespējams, jo, lai kur arī es
bēgtu, tas būs sastopams, kā auksta dvaša
pārņems manus vēl neizplaukušos ziedu
plakstus. Bet es nepadošos un
nenosalšu. Turēšos pie pēdējām sniega
paliekām, līdz aizies garā ziema
un atnāks ilgi gaidītais pavasaris,
un es varēšu kaut vienu pumpuru
pavērst ilgi meklētajās un gadītajās,
siltas saules pielietajās debesīs.
Balta ziema visapkārt manām saknēm.
Jūtu čirkstošo sniegu un ļaužu
ēnas, kas dodas uz trolejbusa pieturu
un aizbrauc savās ikdienas
gaitās un iekšēji sirdī ilgojas pēc skaistā un
dzīvespriecīgā
pavasara, kad, tāpat kā es, viņi būs
laimīgi
un visas bēdas būs aiz muguras. Ak,
cik
tas liekas drīz! Laiks iet un aizplūst
tālumā, un pavasaris ir klāt.
Es redzu debesu jumu,
Jūtu siltu sauli.
Plaukstu
pasaulei
pretī.
Labi
man.
Going Song
Rap:
What is wrong
In this world?
Is here happy,
Which they are?
Are you happy?
What are you do?
Are you content
With this world new?
Gone we together
On The way
Now set to freedoms day.
Then the world smiling been
And the people happy living in it.
Verse1:
Stand i by the roadside,
Where i now go?
I don’t know, what shall i do,
Walking around hours two.
The bus away and me forsake,
it disappears into the distance.
Distracted look around
As i now get home?
Stand i by the roadside,
Where i now go?
I don’t know, what shall i do,
Walking around hours two.
The bus away and me forsake,
it disappears into the distance.
Distracted look around
As i now get home?
Went on foot i from
Saldus,
Cars me rushed past.
How can be stopped they,
It’s moment - and away fast.
Crossbrow you or miss that cars
You disregard
interesting why this
Happens to us.
Cars me rushed past.
How can be stopped they,
It’s moment - and away fast.
Crossbrow you or miss that cars
You disregard
interesting why this
Happens to us.
Verse2:
Need i go to roadside,
Don’t talk about it.
That is true
Look before rescuer.
Because you know,
What drivers are,
Cars me rushed past.
They throught don’t not to care
That people in car take ask.
Need i go to roadside,
Don’t talk about it.
That is true
Look before rescuer.
Because you know,
What drivers are,
Cars me rushed past.
They throught don’t not to care
That people in car take ask.
Refrain:
Went on foot i from Saldus,
Cars me rushed past.
How can be stopped they,
It’s moment - and away fast.
Crossbrow you or miss that cars
You disregard
interesting why this
Happens to us.
Went on foot i from Saldus,
Cars me rushed past.
How can be stopped they,
It’s moment - and away fast.
Crossbrow you or miss that cars
You disregard
interesting why this
Happens to us.
Verse3:
Or we even think a bit
How hitchhiker feel.
When they wants to stop,
But auto picks up speed.
Loud music to resound
They to other prow,
Don’t look around.
They don’t want in their car
Foreign people lead.
Or we even think a bit
How hitchhiker feel.
When they wants to stop,
But auto picks up speed.
Loud music to resound
They to other prow,
Don’t look around.
They don’t want in their car
Foreign people lead.
Refrain:
Went on foot i from Saldus,
Cars me rushed past.
How can be stopped they,
It’s moment - and away fast.
Crossbrow you or miss that cars
You disregard
interesting why this
Happens to us.
Went on foot i from Saldus,
Cars me rushed past.
How can be stopped they,
It’s moment - and away fast.
Crossbrow you or miss that cars
You disregard
interesting why this
Happens to us.
Visapkārt klusums
Manā sirdī
puķe plaukst,
Kaut kur
tālu gaisma aust,
Bet varbūt
tur mīļā tu,
Vēlies, lai
atnāku.
Tavi mati
vējā plīv,
Satiksimies
abi drīz.
Kā brīnums
tu atnāci,
Mani līdz
sev aizsauci.
Visapkārt
klusums,
Vakars klāt,
Mīļā, gribas
tuvāk nākt.
Mums vajag
parunāt,
Abiem
skumjas remdināt.
Jel roku
apkārt liec,
Ļauj jūtām
izpausties.
Man svarīgs
mirklis šis,
Neaizmirstams
viss.
Klusi, klusi
balss tev skan,
Nedzirdu, ko
saki man.
Vai patiešām
klusums šis
Mūs abus
pārņēmis?
Ja tā, ko tad darīt
man?
Tava balss
tālu, tālu skan.
Pār kokiem
jau mostas rīts,
Manā sirdī
puķe vīst.
Super (teksts no manas dziesmas)
Es šodien
satiku tevi,
Kad braucu
trolejbusā.
Savu smaidu
tu man devi,
Kad
apstājāmies pieturā.
Diemžēl tev
bij’ jākāpj ārā,
Bet mans
skatiens tevi lūdza:
“Paliec pie
manis, mīļotā!”...
Trolejbuss
durvis jau aizvēra.
Tu biji
super, super!
Tavs izskats
mani apbūra.
Ja vēl tev
kājās Levis ģinsi,
Tad kļūst
dzīve saldāka.
Vienu,
super, super smaidu
Tu man
vēltīji.
Tu zināji,
ka es to gaidu,
Bet tomēr
projām aizgāji.
Pagājuši
daudzi gadi
Un man cita
mīļotā.
Atkal es
braucu trolejbusā
Un tevi
ieraugu.
Tu vēl
joprojām man uzsmaidi,
Manu smaidu
pretī gaidi.
Bet es
nevaru tev to sniegt,
Jo es neesmu
vairs viens.
Tu biji
super, super!
Tavs izskats
mani apbūra.
Ja vēl tev
kājās Levis ģinsi,
Tad kļūst
dzīve saldāka.
Vienu,
super, super smaidu
Tu man
vēltīji.
Tu zināji,
ka es to gaidu,
Bet tomēr
projām aizgāji.
Ko man
darīt, ko tev teikt?
Nevaru tev
smaidu sniegt.
Saproti,
starp mums viss beidzies,
Tāpēc,
lūdzu, projām dodies.
Izkāp savā
pieturā,
Piedod,
vairs ne man vienīgā.
Reiz tev
izdevība bija,
Abu sirdis
sadalīja.
Tu biji
super, super!
Tavs izskats
mani apbūra.
Ja vēl tev
kājās Levis ģinsi,
Tad kļūst
dzīve saldāka.
Vienu,
super, super smaidu
Tu man
vēltīji.
Tu zināji,
ka es to gaidu,
Bet tomēr
projām aizgāji.
pirmdiena, 2017. gada 30. janvāris
Ir laiks
Klāt jauna
diena,
Visapkārt
sniegs,
Viss ir
balts
Un mani
pārņem miers.
Es veros
tālē vai esi jau
Gatava man
līdzi traukt.
Ir laiks
mums pāri kupenām doties,
Tur, kur
kalni balti mīt.
Un zini, ka
nevar tas neizdoties,
Mūsu laime,
kur sniegpārslas krīt.
Snieg balts
sniegs un pārslas krīt,
Mūsu dzīve
uz priekšu rit.
Mūsu sirdis
pilnas no laimes,
Tā aizslīd
tālu, un aiznes to vējš.
Ir laiks
mums pāri kupenām doties,
Tur, kur
kalni balti mīt.
Un zini, ka
nevar tas neizdoties,
Mūsu laime,
kur sniegpārslas krīt.
Ak, laimīga
tu, ak, laimīgs es,
Prieku mums
abiem atnes vējš.
Līdzi
paņemt, aizpūst spējš.
Es iešu tam
līdzi tik Tevis dēļ.
Ir laiks
mums pāri kupenām doties,
Tur, kur
kalni balti mīt.
Un zini, ka
nevar tas neizdoties,
Mūsu laime,
kur sniegpārslas krīt.
otrdiena, 2017. gada 17. janvāris
Akcenti ziemā
https://www.youtube.com/watch?v=TlLExjl-Bf0&feature=youtu.be - šeit var noskatīties dzejoļa foto-mūzikas montāžu.
Vietām Daugava vēl ledū un sniegā,
Tu izgāji tvert sajūtas vilinošā ziemā.
Pelēks debesjums mākoņiem klāts,
Ik mirklis aizrit kā apreibināts.
Starp baltajām koku pazarēm veras
Pilsētas torņi un
sniegbalti smejas.
Paslēpes ar Tevi nenogurstoši spēlē
Bastejkalna paralēlēs.
Saveltās sniega kupenas slejas,
Pa parka celiņiem un ielām ejot.
Daudz iemītu pēdu un ļaužu seju
Visapkārt Tev jaucas un pretī traucas.
Tik sajūtu daudz šais pilsētas ielās,
Gar krustojumiem un namu sienām,
Ik soli parkā vai pa vecpilsētas bruģi
Akcentus meklē, stājas ostā Tavs kuģis.
Pa namu jumtiem sniegs lejup slīd,
Ko gan atkusnim padarīt...
Izveicīgi gar peļķēm Tev klīst,
Sirds apmulsuma nepazīst.
Tā klīst akcenti strauji caur Rīgu,
Brīdi pa sprīdim uzskaņo stīgas.
Tavas mainīgās sirds perkusijas
Uzbango, pieklust kā viļņi ik brīdi.
Palēnām iedegas pilsētas gunis,
Mākoņos košas atblāzmas mirdz.
Uzdzirkstī parka laternas sniegā,
Savādu skaistumu nes vakars līdz.
ceturtdiena, 2017. gada 5. janvāris
Putenī
Daugavas
viļņos ziemeļvējš mīt,
Pār Rīgas
jumtiem sniegpārslas krīt.
Tās
vērtpetēs griežas, lejup slīd,
Kupenas
veidojot jau tulīt.
Namu jumti
un rensteles balo,
Baltajā
miglā pazūd it viss.
Ielu
numerāciju - atnācis,
Aurojošs
putenis sajaucis.
Gādā
asfaltiem brūni baltas šalles,
Ielās auto
lēno straumju balles.
Ieputina
miglā ļaužu stāvus un sejas,
Varenas
kupenas ielu malās slejas.
Virpuļo pārslas tā bez mitas,
Apklāj
kokus, sejā sitas.
Parku
laternām citai pēc citas
Mirgojošas
cepures galvā liktas.
Bet mēs vēl
projām neaizejam,
Turamies
pretī saltajam vējam.
Iekšēji
tomēr līksmi smejam,
Ka beidzot
sniegotā pilsētā ejam.
Tik
neparastas parka ejas,
Kad sniegā
jau laternu mirdzums lejas.
Puteņa laika
epopejas
Sniegbaltas padara
arī mūsu sejas.
Un
iegrimstam baltajā sniega putenī,
Jaucas domas
galvā kā juceklī.
Traucamies
lejup un augšup brienam,
Ļaujamies
sniegpārslu pieskrienam.
Tā greznojās
baltās rakstu sienas
No rīta,
vakarā un arī dienā.
Ledus
Daugavā, kanāla rievās
Arvien
biezāku kārtu sāk ieklāt.
Gavilē
ziemeļvējš ledaini spirgts,
Kā gaišumā
pilsēta tumsā mirdz.
Ar
ziemeļvēju sākas tās flirts,
Līdzi
traucas tam Rīgas sirds.
video : bilžu-dzejas-mūzikas montāža manā youtube profilā.
pirmdiena, 2017. gada 2. janvāris
Ugunīgā gaiļa gada maģija
Ar krāšņām
uguns zalvēm caur lietus šaltīm
Ar laba
vēlējumiem, dziesmām un balsīm
Caur
blīkšķiem un šampanieša paukšķiem
Ugunīgā
gaiļa gads ceļ spārnos augšā.
Visapkārt
tik krāsainas debesis kļūst
Un maģiskā
veidā mums sirdīs plūst:
Zaļā -
laimīgi un saticīgi dzīvot būs;
Dzeltenā-
optimisms pārņems mūs;
Oranžā – lai
siltums un enerģija raisās;
Sarkanā –
mīlestība un kaisle virmos gaisā;
Zilā - cerību
piepildījums un dzīve kļūs skaista!
Izvērstās
strēles virmos šai dzīvīgā spēlē.
Līdz ar
gaiļiem virs gaismotās Rīgas,
Pilsētās,
ciematos, pakalnēs, pļavās
Apņēmības
vienaldzības bradās,
Latvju
tautas bravūrīgās maņas -
Sirdspukstu un dvēseles dīvas
Kļūs
nevaldāmi neprātīgas.
Likteņa
paralēles kā mākoņi
Neizdibināmi
virmo virs mums,
Nāk jauns
rīts, pēc dienas vakars tumst,
Kādā nostūrī
kāds priecīgs, kāds skumst.
Lieuslāsēm
vai sniegpārslām klāts namu jumts –
Tajā, kas
notiek, daudz kas atkarīgs no pašiem mums.
Tā klāts
dienām pelēki raibām debesjums
Nolemto taku
plānojums.
No
plaukstoša asna viss raisās un top,
Nemēļojot un
neprātojot.
Vienmēr jau
kāds ar idejām lielās -
Bet mēs jau
sākam apņēmīgi klusi, Ugunīgās ielās izgājuši.
Abonēt:
Ziņas (Atom)