Sirds spogulis (Dzeja. Attēli. Mūzika.)

Ar rīta sveicienu (The Saturdays/M.Lapiņš)

Mēs nevienam nepiederam

Es nevaru tev piederēt,

Klīst domas brīvi kā putni gaisā.

Starp vakara tumsu un laternu gaismām

Baltajos zaros spēlējas vējš.

Un spēlējos droši ar vārdiem līdz,

Tie nepieder man, un sirdī kvēl spīts.

Šodien es tāds, bet rīt savādāks,

Tavā priekšā man apmulst prāts.

Un tā atkal sākas šis stāsts

Par to, kā kāds kļūst pamanāms,

Kad no klūdām viens tiek glābts,

Bet cits atkal tiek sadragāts.

Mēs nepiederam kā dzīslas nevienam –

Elpojam, dzīvojam, mīlam un skrienam.

Pavedienu pa pavedienam

Likteņa kamolā mezglā sienam.

Tu nepiederi man, es neesmu tev –

Bet vēlamies otru paturēt sev.

Jo pārtiekam viens no otra ik dienu,

Sajūtot tīkamo pieskārienu.

Es nevaru tev piederēt,

Tik klusi viens otram aizslīdēt garām.

Neļauties pazust putenī, salā

Sajust viens otru –

Nekas vēl nav galā.

Pasaule smaida (dziesma ar manu un Arnolda Jurēvica tekstu)

Laiks mūs paņem sev līdz.

Tas ir neapturams –

Nav sākuma, nav beigu,

Viss rit savu gaitu

Te ātri, te bez steigas.

Kaut kas vēl tikai sākas,

Bet cits jau beidzas.

Šodien pasaule smaida

Un smaidu tai līdz.

Kāds mani vēl gaida,

Tāpēc eju kur līst.

Laiks kā ritenis no kalna skrien.

Laiks ir vecs un sūnains akmens lauka vidū.

Laiks nāks un Tevi līdzi ņems,

Nav jēgas bēgt,

Laiku nevar apturēt,

Tam vajag līdzi lēkt.

Ja nemainīsies, tas mainīt Tevi sāks,

Tikai nepazūdi laika virpulī –

Ceļš atpakaļ būs grūts.

Šodien pasaule smaida

Un smaidu tai līdz.

Kāds mani vēl gaida,

Tāpēc eju kur līst.

Reiz nebūs vairs laika

Visu iepauzēt un klīst.

Par cilvēku sapņiem un smaidiem -

Atrast to, kas manās rokās kūst –

Sniegs vai ledus, stikla siena grūst.

Jumti vējā klaudz, mākoņi steidzas,

Aizlūst pēdējā nots, viss Dieva dots.

Tālums mani vairs nesatrauc –

Sēžu savā tronī,

Kur nekas nav falšs,

Koki čukstot šalc.

Šodien pasaule smaida

Un smaidu tai līdz.

Kāds mani vēl gaida,

Tāpēc eju kur līst.

Reiz nebūs vairs laika

Visu iepauzēt un klīst.

Par cilvēku sapņiem un smaidiem -

Atrast to, kas manās rokās kūst –

Sniegs vai ledus, stikla siena grūst.

Nu es eju tik viegli, ka neaizskaru

Ne saplaukušu lapu, ne nolūzušu zaru.

Maizes rika un medus paunā man,

Dodos dienām pretī jaunām.

Atvērt durvis vasarai (dziesma ar manu tekstu)

Magoņu pļavā ataust rīts

Bites ziedu ritmā dzied Tev līdz.

Atlido spāre, līksmi smej

Tev un visai pasaulei.

Atvērt durvis vasarai,

Noticēt šai pasakai!

Nāc līdzi, nāc līdzi!

Saule atspīd ūdeņos,

Vēja nestos mākoņos.

Nāc līdzi, nāc līdzi!

Lakstīgala krūmā sēž,

Skatās kā tas draiskais vējš

Jasmīnu ziedus pa gaisu nes,

Smaržo tie kā konfektes.

Atvērt durvis vasarai,

Noticēt šai pasakai!

Nāc līdzi, nāc līdzi!

Saule atspīd ūdeņos,

Vēja nestos mākoņos.

Nāc līdzi, nāc līdzi!

Viegliem soļiem rasā Tu skrej,

Pilnu smaržu kausu lej.

Koku ēnās paslēpies spīts,

Cauri saknēm uz lapām dzīts.

Atvērt durvis vasarai,

Noticēt šai pasakai!

Nāc līdzi, nāc līdzi!

Saule atspīd ūdeņos,

Vēja nestos mākoņos.

Nāc līdzi, nāc līdzi!

Putnu dziesmās vakars san,

Debesjums tad pieder man.

Nāc līdzi, nāc līdzi.

Galotnēs kad pieklust vējš,

Noslēpumains klusums sēž.

Nāc līdzi, nāc līdzi.

Plaukstošais zieds

Es sēžu ziedošā dzīves pļavā un veros debesīs.

Es vēl mazs, plaukstošs zieds, kas vēl tikko atvēris acis.

Svešādā pasaule un es tajā  - vai tas nav brīnums? Tas ir tik skaisti!

Vērties uz visām pusēm patīk man, jo visapkārt tik daudz jaunu un

interesantu lietu, kuras man jāiepazīst, jāsaprot, kāda ir to nozīme manā

dzīvē, ko tās var man dot un ko es varu tām dot. Galvenais, ka tas sagādā

man prieku un sniedz gandarījumu – es neesmu viens šai plašajā pasaulē,

ap mani ir ļaudis, kietas un daba. Daba ir plašās pasaules karaliste, un es

 esmu tajā pavalstnieks, kam jāiziet caur piecām tapšanas stadijām. Es

jau pasaulē, tik tikko sācis plaukt. Šī stadija ir visgrūtākā, jo ceļš nebūt

 nav zeltains kā tās zvaigznes pie vakara, pusnakts un austošā rīta

debesīm. Ak, atkal sola salu! Vai no tā var aizbēgt? Ak, nē! Tas nemaz

nav iespējams, jo, lai kur arī es bēgtu, tas būs sastopams, kā auksta dvaša

pārņems manus vēl neizplaukušos ziedu plakstus. Bet es nepadošos un

 nenosalšu. Turēšos pie pēdējām sniega paliekām, līdz aizies garā ziema

un atnāks ilgi gaidītais pavasaris, un es varēšu kaut vienu pumpuru

pavērst ilgi meklētajās un gadītajās, siltas saules pielietajās debesīs.

Balta ziema visapkārt manām saknēm. Jūtu čirkstošo sniegu un ļaužu

ēnas, kas dodas uz trolejbusa pieturu un aizbrauc savās ikdienas

 gaitās un iekšēji sirdī ilgojas pēc skaistā un dzīvespriecīgā

pavasara, kad, tāpat kā es, viņi būs laimīgi

un visas bēdas būs aiz muguras. Ak, cik

tas liekas drīz! Laiks iet un aizplūst

tālumā, un pavasaris ir klāt.

Es redzu debesu jumu,

Jūtu siltu sauli.

Plaukstu

pasaulei

pretī.

Labi

man.

Going Song

Rap:

What is wrong

In this world?

Is here happy,

Which they are?

Are you happy?

What are you do?

Are you content 

With this world new?

Gone we together

On The way

Now set to freedoms day.

Then the world smiling been

And the people happy living in it.

Verse1:
Stand i by the roadside,
Where i now go?
I don’t know, what shall i do,
Walking around hours two.
The bus away and me forsake,
it disappears into the distance.
Distracted look around
As i now get home?

Went on foot i from Saldus,
Cars me rushed past.
How can be stopped they,
It’s moment - and away fast.
Crossbrow you or miss that cars
You disregard
interesting why this 
Happens to us.

Verse2:
Need i go to roadside,
Don’t talk about it.
That is true
Look before rescuer.
Because you know,
What drivers are,
Cars me rushed past.
They throught don’t not to care
That people in car take ask.

Refrain:
Went on foot i from Saldus,
Cars me rushed past.
How can be stopped they,
It’s moment - and away fast.
Crossbrow you or miss that cars
You disregard
interesting why this 
Happens to us.

Verse3:
Or we even think a bit
How hitchhiker feel.
When they wants to stop,
But auto picks up speed.
Loud music to resound
They to other prow,
Don’t look around.
They don’t want in their car
Foreign people lead.

Refrain:
Went on foot i from Saldus,
Cars me rushed past.
How can be stopped they,
It’s moment - and away fast.
Crossbrow you or miss that cars
You disregard
interesting why this 
Happens to us.

Visapkārt klusums

Manā sirdī puķe plaukst,

Kaut kur tālu gaisma aust,

Bet varbūt tur mīļā tu,

Vēlies, lai atnāku.

Tavi mati vējā plīv,

Satiksimies abi drīz.

Kā brīnums tu atnāci,

Mani līdz sev aizsauci.

Visapkārt klusums,

Vakars klāt,

Mīļā, gribas tuvāk nākt.

Mums vajag parunāt,

Abiem skumjas remdināt.

Jel roku apkārt liec,

Ļauj jūtām izpausties.

Man svarīgs mirklis šis,

Neaizmirstams viss.

Klusi, klusi balss tev skan,

Nedzirdu, ko saki man.

Vai patiešām klusums šis

Mūs abus pārņēmis?

Ja tā, ko tad darīt man?

Tava balss tālu, tālu skan.

Pār kokiem jau mostas rīts,

Manā sirdī puķe vīst.

Super (teksts no manas dziesmas)

Es šodien satiku tevi,

Kad braucu trolejbusā.

Savu smaidu tu man devi,

Kad apstājāmies pieturā.

Diemžēl tev bij’ jākāpj ārā,

Bet mans skatiens tevi lūdza:

“Paliec pie manis, mīļotā!”...

Trolejbuss durvis jau aizvēra.

Tu biji super, super!

Tavs izskats mani apbūra.

Ja vēl tev kājās Levis ģinsi,

Tad kļūst dzīve saldāka.

Vienu, super, super smaidu

Tu man vēltīji.

Tu zināji, ka es to gaidu,

Bet tomēr projām aizgāji.

Pagājuši daudzi gadi

Un man cita mīļotā.

Atkal es braucu trolejbusā

Un tevi ieraugu.

Tu vēl joprojām man uzsmaidi,

Manu smaidu pretī gaidi.

Bet es nevaru tev to sniegt,

Jo es neesmu vairs viens.

Tu biji super, super!

Tavs izskats mani apbūra.

Ja vēl tev kājās Levis ģinsi,

Tad kļūst dzīve saldāka.

Vienu, super, super smaidu

Tu man vēltīji.

Tu zināji, ka es to gaidu,

Bet tomēr projām aizgāji.

Ko man darīt, ko tev teikt?

Nevaru tev smaidu sniegt.

Saproti, starp mums viss beidzies,

Tāpēc, lūdzu, projām dodies.

Izkāp savā pieturā,

Piedod, vairs ne man vienīgā.

Reiz tev izdevība bija,

Abu sirdis sadalīja.

Tu biji super, super!

Tavs izskats mani apbūra.

Ja vēl tev kājās Levis ģinsi,

Tad kļūst dzīve saldāka.

Vienu, super, super smaidu

Tu man vēltīji.

Tu zināji, ka es to gaidu,

Bet tomēr projām aizgāji.

Ir laiks

Klāt jauna diena,

Visapkārt sniegs,

Viss ir balts

Un mani pārņem miers.

Es veros tālē vai esi jau

Gatava man līdzi traukt.

Ir laiks mums pāri kupenām doties,

Tur, kur kalni balti mīt.

Un zini, ka nevar tas neizdoties,

Mūsu laime, kur sniegpārslas krīt.

Snieg balts sniegs un pārslas krīt,

Mūsu dzīve uz priekšu rit.

Mūsu sirdis pilnas no laimes,

Tā aizslīd tālu, un aiznes to vējš.

Ir laiks mums pāri kupenām doties,

Tur, kur kalni balti mīt.

Un zini, ka nevar tas neizdoties,

Mūsu laime, kur sniegpārslas krīt.

Ak, laimīga tu, ak, laimīgs es,

Prieku mums abiem atnes vējš.

Līdzi paņemt, aizpūst spējš.

Es iešu tam līdzi tik Tevis dēļ.

Ir laiks mums pāri kupenām doties,

Tur, kur kalni balti mīt.

Un zini, ka nevar tas neizdoties,

Mūsu laime, kur sniegpārslas krīt.

Akcenti ziemā

https://www.youtube.com/watch?v=TlLExjl-Bf0&feature=youtu.be - šeit var noskatīties dzejoļa foto-mūzikas montāžu.

Vietām Daugava vēl ledū un sniegā,

Tu izgāji tvert sajūtas vilinošā ziemā.

Pelēks debesjums mākoņiem klāts,

Ik mirklis aizrit kā apreibināts.

Starp baltajām koku pazarēm veras

Pilsētas torņi un  sniegbalti smejas.

Paslēpes ar Tevi nenogurstoši spēlē

Bastejkalna paralēlēs.

Saveltās sniega kupenas slejas,

Pa parka celiņiem un ielām ejot.

Daudz iemītu pēdu un ļaužu seju

Visapkārt Tev jaucas un pretī traucas.

Tik sajūtu daudz šais pilsētas ielās,

Gar krustojumiem un namu sienām,

Ik soli parkā vai pa vecpilsētas bruģi

Akcentus meklē, stājas ostā Tavs kuģis.

Pa namu jumtiem sniegs lejup slīd,

Ko gan atkusnim padarīt...

Izveicīgi gar peļķēm Tev klīst,

Sirds apmulsuma nepazīst.

Tā klīst akcenti strauji caur Rīgu,

Brīdi pa sprīdim uzskaņo stīgas.

Tavas mainīgās sirds perkusijas

Uzbango, pieklust kā viļņi ik brīdi.

Palēnām iedegas pilsētas gunis,

Mākoņos košas atblāzmas mirdz.

Uzdzirkstī parka laternas sniegā,

Savādu skaistumu nes vakars līdz.

Putenī

Daugavas viļņos ziemeļvējš mīt,

Pār Rīgas jumtiem sniegpārslas krīt.

Tās vērtpetēs griežas, lejup slīd,

Kupenas veidojot jau tulīt.

Namu jumti un rensteles balo,

Baltajā miglā pazūd it viss.

Ielu numerāciju -  atnācis,

Aurojošs putenis sajaucis.

Gādā asfaltiem brūni baltas šalles,

Ielās auto lēno straumju balles.

Ieputina miglā ļaužu stāvus un sejas,

Varenas kupenas ielu malās slejas.

 Virpuļo pārslas tā bez mitas,

Apklāj kokus, sejā sitas.

Parku laternām citai pēc citas

Mirgojošas cepures galvā liktas.

Bet mēs vēl projām neaizejam,

Turamies pretī saltajam vējam.

Iekšēji tomēr līksmi smejam,

Ka beidzot sniegotā pilsētā ejam.

Tik neparastas parka ejas,

Kad sniegā jau laternu mirdzums lejas.

Puteņa laika epopejas

Sniegbaltas padara arī mūsu sejas.

Un iegrimstam baltajā sniega putenī,

Jaucas domas galvā kā juceklī.

Traucamies lejup un augšup brienam,

Ļaujamies sniegpārslu pieskrienam.

Tā greznojās baltās rakstu sienas

No rīta, vakarā un arī dienā.

Ledus Daugavā, kanāla rievās

Arvien biezāku  kārtu sāk ieklāt.

Gavilē ziemeļvējš ledaini spirgts,

Kā gaišumā pilsēta tumsā mirdz.

Ar ziemeļvēju  sākas tās flirts,

Līdzi traucas tam Rīgas sirds.

https://www.youtube.com/watch?v=eNl0tk16a0I

video : bilžu-dzejas-mūzikas montāža manā youtube profilā.

Ugunīgā gaiļa gada maģija

Ar krāšņām uguns zalvēm caur lietus šaltīm

Ar laba vēlējumiem, dziesmām un balsīm

Caur blīkšķiem un šampanieša paukšķiem

Ugunīgā gaiļa gads ceļ spārnos augšā.

Visapkārt tik krāsainas debesis kļūst

Un maģiskā veidā mums sirdīs plūst:

Zaļā - laimīgi un saticīgi dzīvot būs;

Dzeltenā- optimisms pārņems mūs;

Oranžā – lai siltums un enerģija raisās;

Sarkanā – mīlestība un kaisle virmos gaisā;

Zilā - cerību piepildījums un dzīve kļūs skaista!

Izvērstās strēles virmos šai dzīvīgā spēlē.

Līdz ar gaiļiem virs  gaismotās  Rīgas,

Pilsētās, ciematos, pakalnēs, pļavās

Apņēmības vienaldzības bradās,

Latvju tautas bravūrīgās maņas -

Sirdspukstu  un dvēseles dīvas

Kļūs nevaldāmi neprātīgas.

Likteņa paralēles kā mākoņi 

Neizdibināmi virmo virs mums,

Nāk jauns rīts, pēc dienas vakars tumst,

Kādā nostūrī kāds priecīgs, kāds skumst.

Lieuslāsēm vai sniegpārslām klāts namu jumts –

Tajā, kas notiek, daudz kas atkarīgs no pašiem mums.

Tā klāts dienām pelēki raibām debesjums

Nolemto taku plānojums.

No plaukstoša asna viss raisās un top,

Nemēļojot un neprātojot.

Vienmēr jau kāds ar idejām lielās -

Bet mēs jau sākam apņēmīgi klusi, 
Ugunīgās ielās izgājuši.