Daugavas
viļņos ziemeļvējš mīt,
Pār Rīgas
jumtiem sniegpārslas krīt.
Tās
vērtpetēs griežas, lejup slīd,
Kupenas
veidojot jau tulīt.
Namu jumti
un rensteles balo,
Baltajā
miglā pazūd it viss.
Ielu
numerāciju - atnācis,
Aurojošs
putenis sajaucis.
Gādā
asfaltiem brūni baltas šalles,
Ielās auto
lēno straumju balles.
Ieputina
miglā ļaužu stāvus un sejas,
Varenas
kupenas ielu malās slejas.
Virpuļo pārslas tā bez mitas,
Apklāj
kokus, sejā sitas.
Parku
laternām citai pēc citas
Mirgojošas
cepures galvā liktas.
Bet mēs vēl
projām neaizejam,
Turamies
pretī saltajam vējam.
Iekšēji
tomēr līksmi smejam,
Ka beidzot
sniegotā pilsētā ejam.
Tik
neparastas parka ejas,
Kad sniegā
jau laternu mirdzums lejas.
Puteņa laika
epopejas
Sniegbaltas padara
arī mūsu sejas.
Un
iegrimstam baltajā sniega putenī,
Jaucas domas
galvā kā juceklī.
Traucamies
lejup un augšup brienam,
Ļaujamies
sniegpārslu pieskrienam.
Tā greznojās
baltās rakstu sienas
No rīta,
vakarā un arī dienā.
Ledus
Daugavā, kanāla rievās
Arvien
biezāku kārtu sāk ieklāt.
Gavilē
ziemeļvējš ledaini spirgts,
Kā gaišumā
pilsēta tumsā mirdz.
Ar
ziemeļvēju sākas tās flirts,
Līdzi
traucas tam Rīgas sirds.
video : bilžu-dzejas-mūzikas montāža manā youtube profilā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru