Laiks mūs paņem sev līdz.
Tas ir neapturams –
Nav sākuma, nav beigu,
Viss rit savu gaitu
Te ātri, te bez steigas.
Kaut kas vēl tikai sākas,
Bet cits jau beidzas.
Šodien pasaule smaida
Un smaidu tai līdz.
Kāds mani vēl gaida,
Tāpēc eju kur līst.
Laiks kā ritenis no kalna skrien.
Laiks ir vecs un sūnains akmens lauka vidū.
Laiks nāks un Tevi līdzi ņems,
Nav jēgas bēgt,
Laiku nevar apturēt,
Tam vajag līdzi lēkt.
Ja nemainīsies, tas mainīt Tevi sāks,
Tikai nepazūdi laika virpulī –
Ceļš atpakaļ būs grūts.
Šodien pasaule smaida
Un smaidu tai līdz.
Kāds mani vēl gaida,
Tāpēc eju kur līst.
Reiz nebūs vairs laika
Visu iepauzēt un klīst.
Par cilvēku sapņiem un smaidiem -
Atrast to, kas manās rokās kūst –
Sniegs vai ledus, stikla siena grūst.
Jumti vējā klaudz, mākoņi steidzas,
Aizlūst pēdējā nots, viss Dieva dots.
Tālums mani vairs nesatrauc –
Sēžu savā tronī,
Kur nekas nav falšs,
Koki čukstot šalc.
Šodien pasaule smaida
Un smaidu tai līdz.
Kāds mani vēl gaida,
Tāpēc eju kur līst.
Reiz nebūs vairs laika
Visu iepauzēt un klīst.
Par cilvēku sapņiem un smaidiem -
Atrast to, kas manās rokās kūst –
Sniegs vai ledus, stikla siena grūst.
Nu es eju tik viegli, ka neaizskaru
Ne saplaukušu lapu, ne nolūzušu zaru.
Maizes rika un medus paunā man,
Dodos dienām pretī jaunām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru