Es sēžu ziedošā dzīves pļavā un veros
debesīs.
Es vēl mazs, plaukstošs zieds, kas
vēl tikko atvēris acis.
Svešādā pasaule un es tajā - vai tas nav brīnums? Tas ir tik skaisti!
Vērties uz visām pusēm patīk man, jo
visapkārt tik daudz jaunu un
interesantu lietu, kuras man
jāiepazīst, jāsaprot, kāda ir to nozīme manā
dzīvē, ko tās var man dot un ko es
varu tām dot. Galvenais, ka tas sagādā
man prieku un sniedz gandarījumu – es
neesmu viens šai plašajā pasaulē,
ap mani ir ļaudis, kietas un daba.
Daba ir plašās pasaules karaliste, un es
esmu tajā pavalstnieks, kam jāiziet caur
piecām tapšanas stadijām. Es
jau pasaulē, tik tikko sācis plaukt.
Šī stadija ir visgrūtākā, jo ceļš nebūt
nav zeltains kā tās zvaigznes pie vakara, pusnakts
un austošā rīta
debesīm. Ak, atkal sola salu! Vai no
tā var aizbēgt? Ak, nē! Tas nemaz
nav iespējams, jo, lai kur arī es
bēgtu, tas būs sastopams, kā auksta dvaša
pārņems manus vēl neizplaukušos ziedu
plakstus. Bet es nepadošos un
nenosalšu. Turēšos pie pēdējām sniega
paliekām, līdz aizies garā ziema
un atnāks ilgi gaidītais pavasaris,
un es varēšu kaut vienu pumpuru
pavērst ilgi meklētajās un gadītajās,
siltas saules pielietajās debesīs.
Balta ziema visapkārt manām saknēm.
Jūtu čirkstošo sniegu un ļaužu
ēnas, kas dodas uz trolejbusa pieturu
un aizbrauc savās ikdienas
gaitās un iekšēji sirdī ilgojas pēc skaistā un
dzīvespriecīgā
pavasara, kad, tāpat kā es, viņi būs
laimīgi
un visas bēdas būs aiz muguras. Ak,
cik
tas liekas drīz! Laiks iet un aizplūst
tālumā, un pavasaris ir klāt.
Es redzu debesu jumu,
Jūtu siltu sauli.
Plaukstu
pasaulei
pretī.
Labi
man.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru